Dižais sprakšķis ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams gandrīz visā Eiropā un apdzīvo vecus un skrajus skujkoku mežus. Dižajam sprakšķim ir nepieciešamas vidējas un lielas priežu kritalas, kur notiek kāpuru attīstība. Šīs rudi brūnās vaboles sasniedz 26 mm garumu. Kā citiem kukaiņiem, sprakšķim ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Dižā sprakšķa kāpuri pārtiek no citu koksnē dzīvojošu kukaiņu kāpuriem un to paliekām. No citām Baltijā sastopamajām sprakšķu sugām atšķiras ar prāvu ķermeņa garumu un iegarenu, slaidu ķermeni. Vaboles nakts laikā ir aktīvas, Latvijas apstākļos ir sastopamas galvenokārt jūlijā un augusta pirmajā pusē. 

Dižais sprakšķis pieder pie sprakšķu dzimtas Elateridae apakšdzimtas Dendrometrinae. Agrākie uzticamie dati par šīs apakšdzimtas izcelsmi ir no viduskrīta perioda Birmas dzintara. Tas liek secināt ka Dendrometrinae radušies pirms vairāk nekā 100 miljoniem gadu. Pēc pētnieku aprēķiniem – pati sprakšķu dzimta ir radusies triasa periodā pirms 199–251 miljoniem gadu. Par dižsprakšķu Stenagostus ģints izcelsmi datu pagaidām nav. Cieto audu dēļ nelielas vaboles, to skaitā sprakšķi, nereti labi saglabājas nogulumiežos un iedzintarojumos.

Dižais sprakšķis ir viena no lielākajām sprakšķu sugām Ziemeļeiropas faunā. Pieaugušas vaboles (jeb imago) ķermeņa garums ir 20–26 mm. Vabole rudi brūna gan virspusē, gan vēderpusē; galva, vairodziņš un segspārnu šuve parasti tumšāka par ķermeņa virspuses pamatkrāsu. Ķermenis iegarens, vāji saplacināts, sašaurinās galvas un, jo īpaši, segspārnu gala virzienos, virspusē klāts ar smalku, pelēcīgu apmatojumu. Segspārni ar vairākām gareniskām rieviņām. Taustekļi vāji izteiktā zāģveidā. Kāpurs oranži dzeltens ar tumšāku galvu un ķermeņa galu, mēreni tievs, var būt garāks par pieaugušo vaboli. Vabolēm dzimumdimorfisms ir vidēji izteikts, mātītes ķermenis resnāks, taustekļu posmiņi īsāki un platāki nekā tēviņam.

Dižais sprakšķis ir saproksila (ar atmirusi koksni saistīta) suga, kas Latvijā apdzīvo vecus un skrajus priežu silus, galvenokārt gar Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti. Sugas populācijas pastāvēšanai ir nepieciešams konstants atmirušās koksnes – vidēja un liela diametra priežu kritalu un celmu – daudzums biotopā. Tāpēc šī suga pārsvarā sastopama īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, jo ārpus tām dižajam sprakšķim piemērots substrāts ir sastopams reti. Eiropas dienvidu un centrālajā daļā var būt saistīts arī ar stādītajiem priežu mežiem, kuros ir pietiekami daudz atmirušās koksnes. Svarīga ir substrāta atrašanās vieta – dižais sprakšķis apdzīvo tikai koksni, kas atrodas tiešu saules staru ietekmē. Kāpuri visu laiku pavada koksnē vai augsnē, kur arī iekūņojas. Pieaugušās vaboles ir aktīvas galvenokārt vakaros un naktī. Kāpuri attīstās zem atmirušo priežu mizas, trupošā koksnē vai augsnē zem kritalām, kur medī citu ar koksni saistītu kukaiņu, galvenokārt koksngraužu Cerambycidae, kāpurus un to paliekas. Pēc barošanās veida dižie sprakšķi ir plēsēji vai nekrofāgi. Kāpuru attīstība ilgst vismaz pāris gadu. Arī pieaugušās vaboles ir plēsīgas.

Dižais sprakšķis ir sastopams Palearktikas rietumu daļā lielākajā daļā Eiropas no Norvēģijas un Zviedrijas dienvidiem līdz Itālijai un no Spānijas austrumiem līdz Krievijas Eiropas daļai un Ukrainai. Latvijā pēdējās divās desmitgadēs dižais sprakšķis konstatēts galvenokārt gar piekrasti – gan Rīgas līča daļā, gan atklātajā daļā. Ir zināma tikai viena atradne valsts iekšzemē (pie Dvietes), kas ir vairāk nekā 25 gadu veca. 

Dižā sprakšķa Latvijas populācijas lielums nav speciāli vērtēts. Latvijā 2000.–2024. gadā ir konstatētas tikai dažas vaboles. Tomēr šī suga noteikti ir sastopama plašāk, nekā ir zināms pašlaik, jo konstatēšanu apgrūtina tās slēptais dzīvesveids un nakts aktivitāte. Nav zināmi šīs sugas masveida savairošanās gadījumi ne Latvijā, ne citviet. Katrā apdzīvotā kritalā vai celmā sastopami tikai daži kāpuri. Dižais sprakšķis savas ekoloģijas dēļ dabā nevar būt sastopams lielā skaitā, jo ir atkarīgs no barības objektu, it īpaši koksngraužu kāpuru, daudzuma. Latvijas populācija gar piekrasti nav uzskatāma par stipri sadrumstalotu, jo sprakšķim piemīt labas izplatīšanās spējas. Sugas substrāts ir reti sastopams saimnieciskajos mežos un salīdzinoši reti sastopams arī aizsargājamos mežos tā specifikas dēļ (liela izmēra koksne tiešos saules staros). Dižā sprakšķa populācija Baltijā, pēc ekspertu vērtējuma, ir samazinājusies dabisko ugunsgrēku platību un intensitātes samazināšanās priežu mežos dēļ, arī mežistrādes intensitātes pieauguma dēļ. Piejūrā trupošas priedes nereti izvāc no mežiem arī kā rekreācijai “bīstamos” kokus vai tādus, kas it kā bojā ainavu. Piemērotu biotopu un substrāta trūkuma dēļ ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dižais sprakšķis pēdējos 20 gados nav konstatēts.

Dižais sprakšķis ir iekļauts Ministru kabineta 2000. gada 14. novembra noteikumos Nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”. Sugai neveido mikroliegumus tās atradnēs.

Eiropas mērogā sugai ir noteikta Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kategorija LC (Least Concern jeb droša suga ar stabilu populāciju Eiropas reģionā). Latvijā sugai noteikta kategorija VU (Vulnerable jeb jutīga). Tas nozīmē, ka sugai Latvijā draud izmiršana, ja vien neuzlabojas apstākļi, kuru pasliktināšanās dēļ tās izdzīvošana un vairošanās ir apdraudēta.