Raupjais melnulis ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams Holarktikas boreālo mežu joslā. Pieaugušajām vabolēm (imago) ir vienlaidus melns, matēts ķermenis, kas sasniedz 19 mm garumu. Kā citiem kukaiņiem, melnulim ir trīs garu kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Raupjā melnuļa imago un kāpuri pārtiek no trupošas, ar piepju micēliju cauraugušas lapu koku koksnes un piepju augļķermeņiem. Latvijā un Baltijas valstīs ļoti reti sastopama suga, kurai visas zināmās atradnes ir vecākas par 100 gadiem. 

Kukainis pieder pie apakšdzimtas Stenochiinae, kas ir viena no 11 melnuļu dzimtas Tenebrionidae apakšdzimtām. Apakšdzimtas vecākās fosilijas ir atrastas Grenlandē, un tās ir no agrīnā paleocēna, kas ļauj apgalvot, ka Stenochiinae apakšdzimta ir radusies pirms 61,7–58,7 miljoniem gadu. Lieli un spēcīgi melnuļi reti saglabājas iedzintarojumos (piemēram, Baltijas, Birmas vai Dominikānas dzintaros) – iespējams, tāpēc, ka spēja no sveķiem izkļūt. Iespējams, tāpēc arī ģints Upis fosilijas vēl nav atklātas.

Raupjais melnulis ir vidēji liela vabole ar ķermeņa garumu 16–19 mm. Imago ir matēti melni, iegareni un dorsoventrāli mēreni saplacināti. Galva ir plakana un ar vidēji lielām acīm un īsiem, paplatinātiem taustekļiem. Priekškrūšu vairoga pamatne ar neizteiktu apmali, sāni plati noapaļoti. Priekškrūšu vairogs un galva biezos, seklos punktos. Segspārni iegareni eliptiski, raupjos, biezos, sajauktos punktos un biezās, neregulārās krokās. Kājas garas ar slaidiem, gariem stilbiem un spēcīgiem nagiem – vaboles ir labas staigātājas. Segspārni savienoti gar šuvi, pakaļspārni atrofēti, vaboles nespēj lidot. Dzimumdimorfisms vidēji stipri izteikts: tēviņa priekšstilbi ir vairāk līkumoti nekā mātītei, mātītes parasti ir ar masīvāku ķermeni nekā tēviņi. Kāpuri ir līdz 3 cm gari, dzeltenīgi oranži ar mazu, tumšāku galvu, tārpveida, ar īsām kājām. Kāpuri aug aptuveni trīs gadus, un olu skaits vienai mātītei gadā ir neliels.

Raupjais melnulis ir saproksilomicetofāgs, kas saistīts ar boreāliem lapu koku un jauktiem mežiem ar bērza dominanci vai piemistrojumu, arī ar purvainiem mežiem. Imago dzīvo vairākus gadus, tāpēc var tikt konstatēti cauru gadu. To aktivitātes periods ir saistīts ar vasaras un rudens mēnešiem. Gan imago, gan kāpuri uzturas trupējošu bērzu, retāk arī citu lapu koku (apse, kļava, vītols u. c.) koksnē. Tā ir bagāta ar sēņu micēliju, kas sadala koksni. Nereti imago tiek konstatēti arī uz piepju augļķermeņiem. Suga dod priekšroku skrajām audzēm un nereti apdzīvo meža degumus. Gan augļķermeņi, gan ar micēliju bagātā, atmirusī koksne kalpo par vaboļu un kāpuru barību. Laboratorijas apstākļos raupjā melnuļa kāpuri nav izvēlīgi attiecībā uz barību un pārtiek no ļoti dažāda uztura (no āboliem, auzu pārslām, graudaugiem, saldajiem kartupeļiem, termiski apstrādātas gaļas un citu kukaiņu atliekām). Imago ir galvenokārt aktīvi naktīs. Raupjais melnulis ir plaši pazīstams, pateicoties savai spējai izdzīvot un palikt aktīvam ekstrēmi zemās temperatūrās līdz pat –60°C un zemāk. Tas notiek, jo ir spēja sintezēt ksilomanānu – neproteīna antifrīza molekulas.

Raupjais melnulis ir sastopams Holarktikas boreālajā zonā Ziemeļamerikā, Eiropā un Āzijā. Centrāleiropā ir zināms tikai pēc vēsturiskiem novērojumiem kalnu apgabalos. Austrumeiropā ir sastopams ļoti reti, galvenokārt Karpatu un Tatru kalnu masīvos. Latvija atrodas sugas izplatības areāla dienvidu daļā. Pirmo reizi suga Latvijas faunā minēta 1818. gadā no Pierīgas (bez precīziem atradnes datiem), 1883. gadā ziņots no divām vietām Rēzeknes apkārtnē (Kauliņi un Ozolmuiža). Tartu Universitātes (Tartu Ülikool) Dabas vēstures muzeja krājumā ir divi vēsturiski raupjā melnuļa eksemplāri no Kurzemes teritorijas bez citiem datiem. Kopš tiem laikiem ziņu par raupjā melnuļa sastopamību Latvijā nav. No Igaunijas ir zināmi vairāki šis sugas eksemplāri, kas ievākti 1883. gadā trīs dažādās vietās. Lietuvā raupjais melnulis ir ārkārtīgi reti sastopama suga.

Informācijas par populācijas dinamiku Latvijā un Baltijas reģionā nav, apdraudējums nav zināms. Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (International Union for Conservation of Nature, IUCN) Eiropas reģionā raupjajam melnulim noteikusi kategoriju NT (Near Threatened jeb gandrīz apdraudēta) ar tendenci pasliktināties. Eiropas reģionālā populācija tiek raksturota kā sadrumstalota. Suga ir apdraudēta Zviedrijā, bet tiek uzskatīta par neapdraudētu Somijā. Ir plaši izplatīta un bieži sastopama, piemēram, Sibīrijā.

Raupjais melnulis Latvijā vai citur savā izplatības areālā nav aizsargājams.