Lielā sīga ir ļoti liels putns ar garām, spēcīgām kājām. Ligzdošanas areāls fragmentēts: Maroka, Pireneju pussala, Eiropas centrālā daļa un no Ukrainas līdz Mongolijai un Ķīnas ziemeļaustrumu daļai. Eiropā lielākoties ziemo ligzdošanas areālā, bet Āzijā ziemošanas areāls uz dienvidiem no ligzdošanas areāla. Parasti apdzīvo zālāju līdzenumus bez kokiem un lauksaimniecības zemes. Lielākoties pārtiek no augiem un bezmugurkaulniekiem. Latvijā novērota četras reizes, bet, iespējams, 19. gs. bijusi sastopama biežāk.

Zinātnisko nosaukumu Otis tarda sugai 1758. gadā deva Karls Linnejs (Carl Linnaeus). Ģints nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda ὠτίς, ōtis, kas varētu būt tieši lielās sīgas sens nosaukums. Savukārt sugas apzīmējums veidots no šīs sugas sena nosaukuma spāņu valodā, kas savukārt atvasināts no latīņu valodas vārda tardus ‘lēns’.

Sugai tiek izdalītas divas pasugas. Otis tarda tarda sastopama no dienvidrietumu Eiropas un ziemeļrietumu Āfrikas līdz Sibīrijas dienvidrietumu un Mongolijas centrālajai daļai, Otis tarda dybowskii – no Mongolijas līdz Sibīrijas dienvidu daļai un Ķīnas ziemeļaustrumiem.

Tēviņu ķermeņa garums ir 90–105 cm, mātīšu – 75–85 cm. Ķermeņa svars tēviņiem 5800–18000 g, mātītēm – 3300–5300 g. Ļoti liels, drukns putns ar garām, spēcīgām kājām. Tēviņi ievērojami lielāki un smagāki par mātītēm. Tēviņam krūtis un kakla apakšdaļas sāni rūsgani, galva un kakla augšdaļa zilpelēka, zoda sānos garas, sarveidīgas spalvas. Mugurpuse rūsgani melnraiba, vēderpuse balta. Mātītei slaidāks kakls, galva pelnu pelēka, tajā mazāk zilās nokrāsas.

Parasti klusē. Uztraukuma sauciens ir īss, nazāls rējiens. Tēviņa rīkles maiss, to piepūšot riesta laikā, rada slāpētu skaņu “umb umb”.

Lielā sīga ir gājputns, taču Eiropas populācija lielākoties ir nometnieciska.

Parasti apdzīvo zālāju līdzenumus bez kokiem un lauksaimniecības zemes. Pireneju pussalā sastopamas arī ļoti skrajās ozolu un olīvkoku audzēs. Ligzdošanas laikā nozīmīgas dzīvotnes ir kukaiņiem un ziediem bagāti zālāji, rudenī – rugaines, bet ziemā – lucernas lauki.

Lielākoties pārtiek no augiem un bezmugurkaulniekiem (galvenokārt vabolēm un taisnspārņiem), taču reizēm ēd arī sīkus zīdītājus, abiniekus un putnu mazuļus.

Ziemas beigās un pavasara sākumā tēviņi koncentrējas tradicionālās arēnās, kur tie cīnās, lai nodibinātu hierarhiju, bet pēc tam sacenšas par mātīšu uzmanību izkliedētos riestos. Pēc pārošanās tēviņi ligzdošanā neiesaistās.

Ligzda ir sekla bedrīte bez izklājuma.

Olas no gaišpelēkām līdz olīvzaļām ar brūniem vai pelēkiem plankumiem. Olu izmērs vidēji ir 79,4x56,8 mm. Dējumā parasti ir 2–3, bet izņēmuma gadījumos – 4 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte. Perēšanas ilgums – 25–28 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram četru nedēļu vecumā.

Ligzdošanas areāls ļoti fragmentēts: Maroka (kur, iespējams, suga jau izzudusi), Pireneju pussala, Eiropas centrālā daļa un no Ukrainas līdz Mongolijai un Ķīnas ziemeļaustrumu daļai. Eiropā lielākoties ziemo ligzdošanas areālā, bet Āzijā ziemošanas areāls uz dienvidiem no ligzdošanas areāla. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropas centrālajā daļā samazinājusies, bet Pireneju pussalā saglabājusies gandrīz nemainīga. Eiropas populācija samazinās.

Latvijā lielā sīga droši konstatēta tikai četras reizes, taču 19. gs., iespējams, bijusi sastopama biežāk. Līdz šim pēdējais novērojums ir 1985. gada 21.–22. aprīlī, kad vienu putnu pie lauku mājām pašreizējā Jēkabpils novada Kalna pagasta teritorijā novēroja Aina Štāla. Tomēr nevar izslēgt, ka novērotais putns bija izbēdzis no nebrīves.

Pasaulē lielā sīga atzīta par apdraudētu, taču Eiropā tā nav apdraudēta. Latvijā sugas apdraudētību vērtēt nav atbilstoši.

Būtiskākie draudi sugai Eiropā ir dzīvotņu zudums, mainoties lauksaimniecības praksei, sadursmes ar elektrolīnijām, ligzdu un mazuļu bojāeja lauksaimniecības darbu rezultātā, plēsonības ietekme uz olām, mazuļiem un jaunajiem putniem un barības (bezmugurkaulnieku) trūkums. Mazāka, tomēr negatīva ietekme ir arī traucējumam, klimata pārmaiņām, malumedībām un mirstībai īpaši bargās ziemās.

Daudzviet lielā sīga tiek medīta. Lielbritānijā tā 19. gs. pirmajā pusē tika izmedīta pilnībā. Šobrīd notiek centieni sugu reintroducēt.

Lielā sīga ir Ungārijas Ornitoloģijas un dabas aizsardzības biedrības (Magyar Madártani és Természetvédelmi Egyesület, MME) simbols, un organizācija aktīvi nodarbojas ar šīs sugas aizsardzību, tostarp sadarbojoties starptautiski.

Lielā sīga iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā, Bonnas konvencijas I un II pielikumā un CITES konvencijas II pielikumā.