Veljo Tormiss bija galvenokārt kormūzikas autors, kurš savas daiļrades brieduma periodā Igaunijas un citu Baltijas somu senās tautu dziedāšanas tradīcijas savienoja ar 20. gs. kompozīcijas tehniku.

V. Tormiss pārveidoja kormūzikas izteiksmes un strukturālās iespējas, padarot tradicionālo dziedāšanu par pamatu apjomīgiem koncertdarbiem. Viņa kompozīcijas atjaunoja interesi par seno igauņu tautasdziesmu (regilaul) tradīciju, kas tika nodota mutiski no paaudzes paaudzē, un pievērsa uzmanību kaimiņu Baltijas somu tautu apdraudētajām kultūrām. Viņa darbos kultūras identitātes apliecinājums apvienojas ar plašākiem jautājumiem par vardarbību vēsturē, cilvēka ievainojamību un kolektīvo atmiņu.

V. Tormiss uzauga lauku vidē. Viņa tēvs Riho Tormiss (Riho Tormis) bija baznīcas ērģelnieks un kora diriģents; baznīcas mūzika un igauņu nacionālās kora dziedāšanas tradīcijas veidoja V. Tormisa agrīno muzikālo pieredzi.

1942. gadā Tallinā V. Tormiss sāka apgūt ērģeļspēli pie Augusta Topmana (August Topman), pēc tam turpināja mācības pie Salmes Krullas (Salme Krull) Tallinas mūzikas skolā (Tallinna Muusikakool), kuru beidza 1947. gadā. Pēc kordiriģēšanas studijām viņš 1950. gadā iestājās Tallinas konservatorijas (Tallinna Riiklik Konservatoorium, tagad Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmija, Eesti Muusika- ja Teatriakadeemia) Villema Kapa (Villem Kapp) kompozīcijas klasē. 1951.–1956. gadā V. Tormiss studēja Visariona Šebaļina (Виссарион Яковлевич Шебалин) vadībā Maskavas Valsts konservatorijā (Московская государственная консерватория им. П. И. Чайковского), kuru absolvēja, iegūstot komponista izglītību.

1951. gadā V. Tormiss apprecējās ar teātra zinātnieci Leu Rummo (Lea Rummo), kura sarakstījusi kantātes “Igauņu balādes” (Eesti ballaadid, 1980) libretu. Viņu dēls Tenu Tormiss (Tõnu Tormis) kļuva par fotogrāfu.

1955.–1960. gadā V. Tormiss pasniedza mūzikas teoriju un kompozīciju Tallinas mūzikas skolā; viņa audzēkņu vidū bija Arvo Perts (Arvo Pärt) un Kuldars Sinks (Kuldar Sink). Kopš 1956. gada V. Tormiss bija Igaunijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Komponistu savienības (Eesti NSV Heliloojate Liit) biedrs, 1956.–1969. gadā strādāja tajā par konsultantu, bet 1974.–1989. gadā bija priekšsēdētāja vietnieks. 1969. gadā V. Tormiss sāka strādāt kā neatkarīgs komponists. 2000. gadā V. Tormiss pārtrauca aktīvu komponēšanu, vēlāk tomēr atgriežoties pie agrāk sacerētajiem darbiem un tos pārskatot.

Ar publikācijām, lekcijām un iesaistot cilvēkus kopīgā dziedāšanā, V. Tormiss veicināja tradicionālās dziedāšanas atgriešanu ikdienas kultūras dzīvē. Šo nostāju viņš formulēja esejā “Tautasdziesma un mēs” (Rahvalaul ja meie, 1972). 1997. gadā viņš bija Tartu Universitātes (Tartu Ülikool) brīvo mākslu profesors un lekcijās analizēja savu komponēšanas praksi. Šīs lekcijas vēlāk tika apkopotas un publicētas grāmatā “Dziedātais vārds” (Lauldud sõna, 2000).

Agrīnajos skaņdarbos V. Tormiss apvienoja nacionālās mūzikas tradīcijas ar neoklasicisma kompozīcijas tehniku. Uvertīra Nr. 2 (Avamäng nr 2, 1959), kas 1961. gadā tika atskaņota festivālā “Varšavas rudens” (Warszawska Jesień), bija pirmais igauņu komponista skaņdarbs, kas izskanēja šajā festivālā. Operā “Gulbja lidojums” (Luigelend, 1964–1966) un dziesmu ciklā “Desmit haiku” (Kümme haikut, 1966) V. Tormiss izmantoja modernisma kompozīcijas tehniku, tostarp divpadsmittoņu komponēšanas metodi (dodekafoniju). Kormūzikas cikls “Rudens ainavas” (Sügismaastikud, 1964), kura pamatā ir Vīvi Luikas (Viivi Luik) dzeja, atklāj komponista jutību pret vārdisko tēlainību un kora skanējuma krāsainību.

Pēc īslaicīgiem eksperimentiem ar avangarda kompozīcijas tehniku V. Tormiss savā daiļradē pievērsās seno igauņu tautasdziesmu tradīcijai. Šo pieeju nostiprināja cikls “Igauņu kalendāra dziesmas” (Eesti kalendrilaulud, 1966–1967). Senās igauņu tautasdziesmas veidoja vienotu modeli, kurā saplūst melodija, dzejas teksts, izpildījuma veids un dziedāšanas sociālā funkcija. Tradicionālās melodijas bieži vien saglabājas atpazīstamas, pateicoties atkārtojumiem, savukārt reģistru, faktūru, dinamikas un harmonijas maiņa veido plašāku dramatisko attīstību. Modālā kompozīcija, burdona skaņas, heterofonija un ostinato apvienojas ar skaņu klasteriem, runu un citiem vokāliem efektiem. Lai gan šāds izteiksmes līdzekļu lakonisms ir rosinājis salīdzinājumus ar minimālismu, V. Tormisa mūzikas pamatā ir tradicionālā dziedāšana un tai raksturīgā laika organizācija.

Ciklā “Aizmirstās tautas” (Unustatud rahvad, 1970–1989) ietilpst seši kora cikli, kuru pamatā ir lībiešu, votu, ižoru, Ingrijas somu, vepsu un karēļu tautu muzikālās tradīcijas. Šo tautu valodas un melodijas kļūst par kultūras atmiņas nesējām rūpīgi veidotu koncertskaņdarbu formā. Ar kantāti-baletu “Igauņu balādes” V. Tormiss turpināja attīstīt savu interesi par tradicionālajiem folkloras vēstījumam, ietverot tos muzikālā teātra darbā. Skaņdarbā “Lāsts dzelzij” (Raua needmine, 1972) solistiem, jauktajam korim un šamaņa bungām buramvārdi par dzelzs izcelsmi pārtop postošā spēka un kara nosodījumā. Vēlāku darbu vidū ir “Bīskaps un pagāns” (Piispa ja pakana, 1992), kurā pretstatīts gregoriskais korālis un somu tradicionālā dziedāšana, kā arī “Vētrainās jūras buramvārdi” (Incantatio maris aestuosi, 1996). V. Tormiss sacerējis arī kinomūziku, tostarp mūziku spēlfilmai “Pavasaris” (Kevade, 1969, režisors Arvo Krūzements, Arvo Kruusement).

V. Tormisa daiļrades nozīme izpaužas spējā no atkārtotas, šķietami nemainīgas tautas melodijas veidot sarežģītu muzikālo dramaturģiju. Viņa pieeja piedāvā mūsdienīgu nacionālās kompozīcijas izpratni, kuras pamatā ir tradicionālās kultūras iekšējā loģika. Padomju okupācijas apstākļos savas valodas un vēsturiskās savdabības apliecināšana varēja iegūt opozicionālu nozīmi, un atsevišķi politiski asāki skaņdarbi tika cenzēti. V. Tormisa interese par apdraudētajām kultūrām piešķir viņa mūzikai plašāku ētisko nozīmi.

Igaunijas koru, īpaši Igaunijas Nacionālā vīru kora (Eesti Rahvusmeeskoor) un Igaunijas Filharmonijas kamerkora (Eesti Filharmoonia Kammerkoor), izpildījums nostiprināja V. Tormisa kā komponista atpazīstamību. Tenu Kaljustes (Tõnu Kaljuste) veiktie ieraksti, jo īpaši albums “Aizmirstās tautas” (Forgotten Peoples, 1992), ievērojami paplašināja viņa starptautisko klausītāju loku. Jaunu skaņdarbu pasūtījumi no ansambļiem The King’s Singers un The Hilliard Ensemble vēl vairāk paplašināja viņa starptautisko atpazīstamību.

Padomju okupācijas laikā V. Tormiss saņēmis Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Valsts prēmiju (1974) un PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1987). Igaunijā viņam piešķirtas vairākas valsts kultūras balvas, tostarp balva par mūža ieguldījumu (2000) un Igaunijas Nacionālā ģerboņa ordenis (I šķira, 2010). Tartu Universitāte 2005. gadā V. Tormisam piešķīra Nacionālās identitātes balvu.

Suleva Kīdusa (Sulev Keedus) dokumentālā filma “Tormisa regi” (Tormise regi, 2005) vēsta par komponistu un viņa daiļradi. V. Tormisa dzimtajā vietā tiek rīkoti piemiņas koncerti, bet 2020. gadā atklātais Veljo Tormisa Virtuālais centrs (Veljo Tormise Virtuaalkeskus) nodrošina piekļuvi komponista radošajam mantojumam. V. Tormisa mūzika iedvesmojusi skatuves iestudējumus un aranžējumus dažādos mūzikas žanros.