Arvo Perts, Igaunijas starptautiski atzītākais komponists, ir viens no pasaulē visbiežāk atskaņotajiem mūsdienu komponistiem. Viņa 1976. gadā izstrādātais unikālais muzikālais stils, kas pazīstams kā tintinnabuli, ir sasniedzis ļoti plašu auditoriju.

A. Perts ir vienīgais bērns Lindas Anetes Pertas (Linda Anette Pärt) un Augusta Perta (August Pärt) ģimenē. Vecāki izšķīrās, un A. Perts 1938. gadā kopā ar māti pārcēlās uz Rakveri. Viņš mācījās klavierspēli Rakveres Mūzikas skolā (Rakvere Muusikakool), pirms 1954. gadā iestājās Tallinas Mūzikas skolā (Tallinna Muusikakool), lai studētu kompozīciju pie Veljo Tormisa (Veljo Tormis). Studijas pārtrauca obligātais karadienests padomju bruņotajos spēkos. No 1957. līdz 1963. gadam A. Perts studēja Tallinas konservatorijā (Tallinna Konservatoorium, kopš 2005. gada Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmija, Eesti Muusika- ja Teatriakadeemia) pie Heino Ellera (Heino Eller), igauņu kompozīcijas profesora, kuram bija būtiska ietekme uz viņa daiļradi.

A. Perts jau no studiju sākuma konservatorijā piesaistīja plašu uzmanību ar saviem klavierdarbiem. Viņa agrīnajiem darbiem raksturīga polifoniska domāšana un interese par seriālismu. A. Perta “Nekrologs” (Nekrolog, 1960), viens no pirmajiem dodekafoniskajiem orķestra darbiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, saņēma asu kultūras ideologu kritiku. Viņa kantāte bērniem “Mūsu dārzs” (Meie aed, 1959) un oratorija “Pasaules solis” (Maailma samm, 1961) – vēlāk izņemtas no viņa darbu saraksta – ieguva pirmo vietu Vissavienības Jauno komponistu konkursā (Всесоюзный конкурс молодых композиторов) Maskavā 1962. gadā.

No 1958. līdz 1967. gadam A. Perts strādāja par skaņu inženieri Igaunijas Radio (Eesti Raadio). Šis amats viņam deva piekļuvi laikmetīgās mūzikas attīstībai, ko citādi padomju kontekstā būtu grūti iegūt. Impulss mainīt savu stilu radās 1963. gada festivālā “Varšavas rudens” (Warszawska Jesień), kur A. Perts nodibināja arī nozīmīgus profesionālus kontaktus. Tajā gadā viņš pabeidza savu Pirmo simfoniju (Polyphonic, 1963), orķestra skaņdarbu Perpetuum mobile (1963), kas veicināja viņa starptautisko atpazīstamību, un kora skaņdarbu Solfeggio (1963), savu pirmo darbu, kurā tika izmantoti radikāli reducēti kompozīcijas līdzekļi. Līdz 1968. gadam A. Perts izmantoja avangarda kompozīcijas tehnikas (seriālismu, aleatoriku un pointilismu) un tika uzskatīts par vienu no novatoriskākajiem komponistiem Padomju Savienībā. Vienlaikus viņš izmantoja klasiskās cikliskās struktūras, iekļaujot darbos klasiskus aizguvumus un stilistiskus citātus (Kolāža B-A-C-H (Kollaaž teemal B-A-C-H, 1964), Otrā simfonija (Sümfoonia nr 2, 1966), Pro et contra, 1966).

Pavērsiena punkts A. Perta karjerā bija 1968. gadā sacerētais skaņdarbs Credo. Šajā skaņdarbā avangarda tehnikas iesaistās dialogā ar Johana Sebastiana Baha (Johann Sebastian Bach) “Prelūdiju do mažorā” no operas “Labi temperētais klavesīns” (Das Wohltemperierte Klavier, 1722, 1744). Šeit A. Perts pirmo reizi izmantojis nepārprotami reliģisku tekstu. Skaņdarbs izraisīja ideoloģisku skandālu, tomēr tas arī skaidri iezīmēja A. Perta atkāpšanos no modernisma estētikas.

Pārejas gados (1969–1975) A. Perts intensīvi meklēja jaunu kompozīcijas stilu, pievēršoties senajai mūzikai un radot tikai vienu koncertdarbu – Trešo simfoniju (Sümfoonia nr 3, 1971), kurā iekļauti stilizēti agrīnās renesanses mūzikas elementi. 60. un 70. gados A. Perts rakstīja mūziku arī daudzām spēlfilmām, animācijas filmām un bērnu lugām.

1976. gada februārī A. Perts sacerēja klavierskaņdarbu “Alīnai” (Für Alina), kurā viņš iepazīstināja ar savu radikāli inovatīvo kompozīcijas tehniku, kas pazīstama kā tintinnabuli (no latīņu valodas tintinnabulum, kas nozīmē ‘mazais zvaniņš’). Nākamajā gadā komponētie orķestra darbi Tabula rasa (1977) un Cantus in Memoriam Benjamin Britten (1977) ievērojami veicināja viņa starptautisko atpazīstamību. Tomēr viņa darbība tika stingri ierobežota ideoloģisku iemeslu dēļ, un viņam bija aizliegts ceļot uz ārzemēm.

Saasinājušies konflikti ar padomju amatpersonām piespieda A. Pertu kopā ar sievu Noru (Nora) un diviem dēliem 1980. gada janvārī emigrēt uz Vīni, izmantojot Padomju Savienībā pastāvējušo kārtību, kas atsevišķos gadījumos ļāva emigrēt ebreju izcelsmes personām un viņu ģimenes locekļiem. Tā kā viņa sieva N. Perta bija ebreju izcelsmes, ģimene varēja izceļot no Padomju Savienības, oficiāli dodoties uz Izraēlu. Pēc ierašanās Vīnē ar Rietumu atbalstītāju, tostarp Vīnes mūzikas izdevniecības Universal Edition, palīdzību Perti palika Austrijā un uz Izraēlu nepārcēlās.

1981. gadā ar Vācu akadēmiskās apmaiņas dienesta (Deutscher Akademischer Austauschdienst, DAAD) stipendijas atbalstu viņi pārcēlās uz Rietumberlīni, kur nodzīvoja gandrīz 30 gadus. Par A. Perta darbu izdevniecību kļuva Universal Edition Vīnē. Viņa sadarbība ar producentu Manfrēdu Eiheru (Manfred Eicher) un ierakstu kompāniju ECM vēl vairāk nostiprināja viņa pasaules reputāciju. Šīs partnerības rezultātā tika ierakstīti visi A. Perta nozīmīgākie darbi. 80. gados A. Pertam izveidojās nozīmīga radoša sadarbība ar Polu Hiljeru (Paul Hillier) un Hilliard Ensemble, kas ierakstīja daudzus no viņa nozīmīgākajiem vokālajiem darbiem.

Ap 1990. gadu A. Pertam atkal kļuva politiski iespējams sadarboties ar igauņu mūziķiem. Ilgu laiku diriģents Tenu Kaljuste (Tõnu Kaljuste) un Igaunijas Filharmonijas kamerkoris (Eesti Filharmoonia Kammerkoor) kopā ar Tallinas kamerorķestri (Tallinna Kammerorkester) bija vieni no nozīmīgākajiem viņa mūzikas interpretiem. Kopš 2010. gada A. Perts atkal pastāvīgi dzīvo Igaunijā. Lai saglabātu un popularizētu komponista garīgo mantojumu, pēc Arvo un Noras Pertu iniciatīvas Laulasmā, Igaunijā, tika izveidots Arvo Perta centrs (Arvo Pärdi Keskus) ar komponista personīgo arhīvu, koncertzāli un bibliotēku.

A. Perta agrīnajā daiļradē ievērojamu vietu ieņem darbi orķestrim un klavierēm. Viņa Partita un divas sonatīnes klavierēm (1958–1959), kas komponētas konservatorijas agrīnajos gados, ietver neoklasicisma ietekmi un jau agri ieguva popularitāti. Vēlāk tām pievienojās avangarda Diagramme (1964). Divas simfonijas (1963, 1966) ir plašākie no viņa agrīnajiem orķestra darbiem, bet vispazīstamākie ir Perpetuum mobile, Kolāža B-A-C-H, čella koncerts Pro et contra (1966) un Credo klavierēm, korim un orķestrim (1968). Savu Trešo simfoniju viņš pabeidza pārejas gados pēc attālināšanās no modernisma estētikas.

Klavieru skaņdarbs “Alīnai” ir nozīmīgs, jo ir pirmais tintinnabuli stila piemērs. Šī intensīvi koncentrētā tehnika ietver divas melodiskas līnijas – vienu virzoties pakāpeniski, bet otru triādes ietvaros, kas kopā veido nedalāmu vienotību. Saskaņā ar īpašiem noteikumiem no šiem līniju pāriem var radīt sarežģītas tekstūras, apvienojot mūzikas horizontālās un vertikālās dimensijas – melodiju un harmoniju. Nākamie divi gadi iezīmēja izšķirošu izrāvienu šim jaunajam stilam. Šajā laikā A. Perts komponēja vairākus savus pazīstamākos darbus, tostarp Tabula rasa, Cantus in Memoriam Benjamin Britten, Fratres (1977), Summa (1977), “Spogulis spogulī” (Spiegel im Spiegel, 1978).

1977. gadā A. Perts sāka komponēt arī vokālo mūziku, galvenokārt izmantojot sakrālos tekstus. Viņš izstrādāja unikālu kompozīcijas tehniku, kurā mūzika stingri atbilst teksta prosodiskajai struktūrai – zilbju skaitam, vārdu uzsvariem, metram un pieturzīmēm. Viņa pirmie darbi šajā tehnikā bija Missa syllabica (1977) un Summa, pēc kuriem viņš sāka komponēt vienu no saviem lielākajiem darbiem Passio Domini nostri Jesu Christi secundum Joannem (1982). Kopš tā laika A. Perts ir komponējis mūziku, kuras pamatā ir teksti deviņās valodās – latīņu, vācu, krievu, baznīcas slāvu, angļu, itāļu, spāņu, franču un igauņu –, cenšoties respektēt katras valodas dabisko struktūru. A. Perta vokālie darbi ietver Stabat mater (1985), Te Deum (1985), Sieben Magnificat-Antiphonen (1988/1991), Magnificat (1989), Miserere (1989), Berliner Messe (1990), Kanon pokajanen (1997), Nunc dimittis (2001), Salve Regina (2001), Da pacem Domine (2004), The Deer’s Cry (2007) un Adam’s Lament (2009/2010).

90. gados A. Perts savos instrumentālajos darbos izmantoja līdzīgu pieeju tekstam, komponējot daudzus skaņdarbus, kuru pamatā ir “klusie teksti”: tie ir balstīti uz sakrālajiem tekstiem, kas klausītājiem paliek apslēpti. Vispazīstamākie piemēri ir Siluana dziesma (Silouan‘s Song, 1991), Lamentate (2002) un Ceturtā simfonija (“Losandželosa”) (Symphony No. 4, Los Angeles, 2008). Teksti, kas veidoja A. Perta skaņdarbus, 2014. gadā tika apkopoti grāmatā “In Principio: pasaule Arvo Perta mūzikā” (In Principio: The Word in Arvo Pärt’s Music). A. Perts ir komponējis arī skaņdarbus instrumentāliem ansambļiem, no kuriem daudziem ir autorizētas versijas dažādiem instrumentiem. Piemēram, skaņdarbam Fratres ir aptuveni divdesmit dažādas versijas, bet skaņdarbam “Spogulis spogulī” – vairāk nekā desmit.

Laikā no 1962. līdz 1979. gadam A. Perts komponēja oriģinālmūziku desmitiem spēlfilmu, dokumentālo filmu un animācijas filmu. Kopš tā laika viņa darbi ir redzami daudzās filmās visā pasaulē.

A. Perts ir viens no mūsdienās pasaulē visvairāk novērtētajiem un bieži atskaņotajiem komponistiem. Viņš ir saņēmis daudzas prestižas balvas un apbalvojumus. Vairāk nekā desmit universitātes viņam ir piešķīrušas goda doktora grādus, tostarp Pontifikālais Sakrālās mūzikas institūts (Pontificio Istituto di Musica Sacra) Vatikānā, Svētā Vladimira pareizticīgo teoloģiskais seminārs (Saint Vladimir’s Orthodox Theological Seminary) Amerikas Savienotajās Valstīs, Igaunijas Mūzikas akadēmija un Tartu, Daremas, Freiburgas, Lježas un Oksfordas universitātes. Viņš ir arī ievēlēts par goda vai aktīvo locekli vairāk nekā desmit institūcijās, tostarp Pontifikālajā kultūras padomē (Pontificium Consilium de Cultura), Igaunijas Zinātņu akadēmijā (Eesti teaduste akadeemia), Karaliskajā Zviedrijas Mūzikas akadēmijā (Kungl Musikaliska Akademien), Amerikas Mākslas un literatūras akadēmijā (American Academy of Arts and Letters) un Svētās Cecīlijas Nacionālajā akadēmijā (Accademia Nazionale di Santa Cecilia). A. Perta mūzikas ieraksti ir ieguvuši divas Grammy balvas (2007. un 2014. gadā) un saņēmuši 11 Grammy nominācijas. Citi viņa apbalvojumi un apbalvojumi ir Edisona klasiskās mūzikas balva (1989), Valsts ģerboņa ordenis (I šķira, Igaunija, 2006), Leonijas Soningas mūzikas balva (Dānija, 2008), Classic Brit balva (2011), Praemium Imperiale (Japāna, 2014), Ratcingera balva (Vatikāns, 2017), Polārā mūzikas balva (Zviedrija, 2023), Latvijas Atzinības krusts (II šķira, 2019) un daudzas citas.