Nosaukums radies no indoirāņu vārda xšaΘra ‘spēks’, no kā atvasināts xšāyaθiya ‘vadonis’, tad senpersu xšâyathiya ‘karavadonis’, kas laika gaitā transformējies uz persiešu titulu شاه, šâh ‘valdnieks’. Vēlāk – valdnieka tituls vai papildu tituls daudzās Centrālāzijas monarhijās, Senās Persijas kultūras ietekmes sfērā (piemēram, Ahemenīdu Impērijā, Sasanīdu Impērijā, Deli sultanātā, Horezmas lielvalstī, Lielo Mogolu valstī, Duranu Impērijā, Afganistānas emirātā, Afganistānas karalistē, Osmaņu Impērijā, Irānas šahanšaha valstī u. c.) no senajiem līdz pat jaunākajiem laikiem. Līdz ar monarha statusa un nozīmīguma atšķirībām – šahs varēja būt gan kādas oāzes vai pilsētas valdnieks (“širvanšahs”, “kabulšahs”, “horezmšahs” u. tml.), gan lielas impērijas monarhs. No vārda “šahs” laika gaitā radās tituli “šahanšahs” (persiešu شاهنشاه, shāhanshāh ‘valdnieku valdnieks’), “padišahs” (persiešu پادشاه, pādšāh ‘kungs valdnieks‘) un citi, vai no tā atvasināja monarha radinieku titulus, piemēram, “šahbanu”, “šahmama”, “šahzade” u. tml.

Šaham parasti nebija nekādu juridiski definētu tiesību. Šaha vara balstījās paražu tiesībās, viņš bija valsts simbols un augstākās varas iemiesojums, kura griba bija likums. Taču tā varu ierobežoja padomdevēja institūcijas, valsts pārvaldes aparāta iespējas, pavalstnieku tiesības un, pats svarīgākais, valdīšanas rezultāti: neveiksmīgas iekšpolitikas vai ārpolitikas rezultātā tā autoritāte mazinājās, un viņš pat varēja zaudēt varu un statusu. Līdz ar to šaha varas tiesības lielāko tiesu bija atkarīgas no tā personības, talantiem un veiksmes, kā arī no valsts un laika.

Tā kā tituls pastāvējis ļoti ilgā laika posmā, valdnieku ar šo titulu bijis ļoti daudz. Zināmākie: horezmšahs Muhameds II (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish, valdīja 1200–1220), Seldžuku Impērijas šahs Suleimans (turku سلیمان شاه‎, Süleyman Şah, valdīja ?–1227), Safavīdu dinastijas aizsācējs Ismails I (persiešu شاه اسماعیل‎‎, Abū l-Muzaffar Isma'il bin Haydar as-Safavī, valdīja 1501–1524), Persijas šahs Nadirs (persiešu نادر شاه‎, Nâdir Šâh, valdīja 1736–1747), Duranu šahs Ahmads (puštu احمد شاه دراني, Ahmad Shāh Durrānī, valdīja 1747–1772), pēdējais Afganistānas karalis (padišahs) Muhameds Zahirs (puštu محمد ظاهرشاه, Mohammed Zahir Shah, valdīja 1933–1973), pēdējais Irānas šahs Muhameds Reza Pehlevi (irāņu محمد رضا شاه پهلوی, Mohammad Rezâ Šâhe Pahlavi, valdīja 1941–1979) un citi.

Tiešu analogu titulu citās zemēs nav, jo arī paša titula “šahs” saturs mainās, atkarībā no vietas un laika. Analogi ir Eiropā lietotais tituls “karalis” un Senajā Ķīnā lietotais “valsts valdnieks” (ķīniešu 国王, guówáng), taču nosacīti, jo, atšķirībā no “šahs”, no šiem tituliem neizriet tituls “imperators” (latīņu imperator, ķīniešu 皇帝; huángdì), kā tas ir “šahs” gadījumā.

Tituls “šahs” bieži pieminēts darbos, kas veltīti Centrālāzijas vēstures ievērojamākajām personām: dokumentāla animācijas filma “Šahs Nasredins un viņa 84 sievas” (Nasseredin Shah and his 84 wives, režisore Beāte Petersena, Beate Petersen, Nīderlande, 2011); spēlfilmas “Šahnamē” (Шах-Наме, režisors Boriss Kimjagarovs, Борис Ариевич Кимягаров, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība, 1976); “Šahs Variss” (pandžabu ਵਾਰਿਸ ਸ਼ਾਹ: ਇਸ਼ਕ ਦਾ ਵਾਰਿਸ, Waris Shah: Ishq Daa Waaris, režisors Manojs Punja, pandžabu ਮਨੋਜ ਪੁੰਜ, Manoj Punj, Indija, 2006); televīzijas filma “Soraija” (Soraya, režisors Lodoviko Gasparini, Lodovico Gasparini, Itālija, 2003). Romāni: Junusa Oguza (Yunus Oğuz) “Šahs Tahmasibs” (Təhmasib Şah, 2009) un “Šahs Nadirs” (Nadir Şah, 2008), Natālijas Pavliščevas (Наталья Павловна Павлищева) “Džodha un Akbars” (Джодха и Акбар, 2015), Ilhama Rahimova (Ильхам Рагимов) “Šaha pusnakts” (Полночь шаха, 2016).