Par žanru literatūru, arī par populāro literatūru, pieņemts dēvēt daiļliteratūras žanrus, kuru sižeti veidoti saskaņā ar noteiktu formulu vai elementu kopumu. Žanra konvencijas (nepieciešamo elementu klāstu) parasti veido atainotā vide (vieta, laiks un raksturīgāko ainavu galerija), notikumi (tipiskākie sižetiskie risinājumi), tēlu spektrs un morālās vērtības, kas raksturīgas un īpatnējas katram žanram; šīs konvencijas literatūrzinātnē nav strikti noteiktas. Žanru literatūrā ietilpst vairāki žanri: fantāzijas literatūra, zinātniskā fantastika, šausmu literatūra, romantiskais romāns, detektīvžanrs, spriedzes romāns (trilleris), vēsturiskais romāns, piedzīvojumu romāns, erotiskais romāns un citi. Bieži nav iespējams precīzi definēt žanriskos kritērijus, kas ļauj literāru darbu klasificēt konkrēta žanra kategorijās, līdz ar to šis dalījums pārsvarā ir mākslīgs. Žanru literatūru kritikā un literatūras teorijā parasti nošķir no intelektuālās literatūras (literary fiction), kuras pamatā nav noteiktu formulu vai standarta elementu kopums. Kritika nereti mēdz žanru literatūru nonivelēt kā klišejisku un nekvalitatīvu, taču šī nostāja ir atzīta par novecojušu; jau kopš 20. gs. 60. gadiem žanru literatūra pasaules literatūrzinātnē aktīvi tiek pētīta, notiek atsevišķiem žanriem veltītas konferences, par žanru literatūru tiek aizstāvētas disertācijas un izdotas monogrāfijas.

Mūsdienu žanru literatūra aizsākās 19. gs. nogalē un 20. gs. pirmajās desmitgadēs Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Lielbritānijā strauji plaukstošajā tā dēvēto lubu žurnālu (pulp magazines) publicētajā īsprozā. Lubu žurnāli (piemēram, Weird Tales, Amazing Tales) publicēja dažāda apjoma un žanru izklaidējošus stāstus. Pētnieki šo parādību pamato ar sabiedrības modernizāciju, kura aizsākās 19. gs. Tās rezultātā augstā kultūra (līdz tam laikam populārā intelektuālā literatūra – galvenokārt liela apjoma romāni ar filozofisku un ētisku ievirzi) vienkāršojās un priekšplānā izvirzījās strauji augošā sabiedrības vidusslāņa gaume un vajadzības pēc vienkāršāka satura un izklaidējoša rakstura literāriem darbiem. Tomēr, neraugoties uz tradicionālo pieņēmumu, ka šajos žurnālos tiek publicēta pamatā izklaides literatūra “vienai dienai”, tajos tika publicēti arī daudzi literāri darbi, kuri vēlāk tikuši iekļauti pasaules literatūras klasikas kanonā, piemēram, amerikāņu rakstnieku Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) un Hovarda Fīlipa Lavkrafta (Howard Phillips Lovecraft) stāsti.

Lubu žurnāli kļuva ļoti populāri. Jau 20. gs. 20.–30. gados, kad tika publicēti pirmie tematiski daudzveidīgie izdevumi, tie strauji noslāņojās atbilstoši žanra specifikai – drīz sāka iznākt atsevišķi šausmu stāstiem, detektīvstāstiem, zinātniskās fantastikas stāstiem, fantāzijai, erotikai, Mežonīgo Rietumu stāstiem u. c. tēmām veltītu stāstu žurnāli. Kaut gan šo stāstu kvalitāte bija ļoti atšķirīga, tie kļuva par pamatu vienai no noturīgākajām literatūras tradīcijām 20.–21. gs., proti, žanru literatūrai. Par žanru literatūras fenomenu, kas to nošķīra no intelektuālās literatūras, kļuva fanu klubi: katram žanram veidojās savs aizrautīgu lasītāju kopums, kas visbiežāk izvēlējās lasāmvielu tieši atkarībā no žanriskajiem kritērijiem, nevis no katra atsevišķā darba sižeta. Fanu loki veidoja pamatu arī vairākām citām parādībām, kas radās saistībā ar žanru literatūru: plašām fanu tikšanās reizēm, kas vēlāk izvērtās par Eiropas un pasaules mēroga notikumiem (fantāzijas žanra cienītāji, piemēram, pulcējas kongresos EuroCon un WorldCon), kā arī faktam, ka pasaulē izplatītākajās grāmatnīcu ķēdēs katram žanram parasti tiek atvēlēta atsevišķa vieta.

Lubu žurnāli radīja bāzi vēlāk strauji plaukstošās populārās literatūras žanriem, un tajos izveidojās gan atsevišķu žanru tradicionālās formas un elementu, gan biežāk izmantoto tēmu kanons, piemēram, zinātniskajā fantastikā iecienītas tēmas bija ceļojumi laikā, kontakti ar ārpuszemes civilizācijām, tehnoloģiju attīstība nākotnē un citas. No lubu žurnālu stāsta izauga lielāka apjoma darbi, kuros bieži vien stāstu skopos sižetus aizstāja detalizēti, izvērsti sižeti, plaša tēlu galerija un vides raksturojums – šausmu un erotiskie romāni un fantāzijas žanra darbi. Jaunu kvalitāti un tēmu loku ieguva arī jau kopš 19. gs. pazīstamie un populārie žanri: detektīvromāns un zinātniskās fantastikas romāns. Kopš tā laika žanru literatūra ir populāra lasāmviela visā pasaulē, par tās aktualitāti liecina gan regulāri notiekošās žanriem veltītās literārās konferences, gan antoloģijas, žanriem tiek veltīti gan akadēmiski, gan populāri izdevumi.

Fantāzijas literatūras darbība tradicionāli notiek citās, faktoloģiski neiespējamās, iztēlotās pasaulēs, kurās risinās mītiski sižeti: varoņa ceļš uz pilnveidošanos, pasaules glābšana no bojāejas, varoņa upurēšanās pasaules labad. Fantāzijas autori bieži savos darbos izmanto mitoloģiskus elementus, piemēram, mitoloģisku būtņu tēlus (elfus, rūķus), tautas pasakām raksturīgus priekšmetus (burvju zobenus, gredzenus), mītiskā meklējuma sižetu, pseidoviduslaiku vidi un tā tālāk.

Ievērojamākie darbi:

Dž. R. R. Tolkīna (J. R. R. Tolkien) “Hobits” (The Hobbit, 1937), “Gredzenu pavēlnieks” (The Lord of the Rings, 1954–1955), Ursulas Krēberes Le Gvinas (Ursula Kroeber Le Guin) “Jūrzemes burvis” (Wizard of Earthsea, 1968–2001), Terija Pračeta (Terry Pratchett) “Diskpasaule” (Discworld, 1983–2015), Džordža Reimonda Ričarda Mārtina (George Raymond Richard Martin) “Dziesma par ledu un uguni” (Song of Ice and Fire, 1996–), Dž. K. Roulingas (J. K. Rowling) “Harijs Poters” (Harry Potter, 1997–2007).

Zinātniskās fantastikas autori galvenokārt interesējas par to, kā zinātnes un tehnoloģiju, kā arī sociālo struktūru loģiskā attīstība varētu ietekmēt cilvēces nākotni. Populāri motīvi zinātniskās fantastikas autoru darbos ir ceļojumi laikā vai uz citām planētām, mākslīgā intelekta attīstība, virtuālā vide, ārpuszemes rasu un/vai saprāta invāzija, gēnu inženierija un attīstīto tehnoloģiju ietekme uz cilvēka psihi. Ar pašreizējo zinātnisko atklājumu ekstrapolācijas metodi rakstnieki cenšas iztēloties nākotnes norises dažādi modelētos tuvinājumos. Atsevišķos gadījumos rakstnieku prognozes, laikam ejot, ir pietuvinājušās realitātei, šo fenomenu mēdz dēvēt par zinātniskās fantastikas autoru pareģojumiem.

Ievērojamākie darbi:

Herberta Velsa (Herbert George Wells) “Laika mašīna” (The Time Machine 1895), Oldesa Hakslija (Aldous Huxley) “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (Brave New World, 1932), Džordža Orvela (George Orwell) “1984”, (1984, 1949), Artura Klārka (Arthur Clarke) “2001: Kosmosa odiseja” (2001: A Space Odyssey, 1968), Reja Bredberija (Ray Bradbury) “Marsiešu hronikas” (The Martian Chronicles, 1950), “451 grāds pēc Fārenheita” (Fahrenheit 451, 1953), Aizeka Azimova (Isaac Asimov) “Es, robots” (I, Robot, 1950), “Dibināšana” (Foundation, 1951–1988).

Šausmu literatūras darbība pārsvarā notiek vidē, kas sakrīt ar lasītāja paša vidi un apstākļiem, lai panāktu pēc iespējas precīzāku lasītāja un varoņa identifikāciju. Šausmu literatūra ataino cilvēciskas, bieži arhetipiskas bailes gan ar reāliem, gan nereāliem cēloņiem, lai palīdzētu lasītājam šīs bieži zemapziņā noslēptās bailes apzināties, aktualizēt un pārvarēt. Briesmoņi u. c. monstrozi radījumi var būt gan dabiskas, gan pārdabiskas izcelsmes; tie bieži iemieso varoņa zemapziņas bailes u. c. monstrus.

Ievērojamākie darbi:

Edgara Alana Po stāsti (1832–1849), Roberta Lūisa Stīvensona (Robert Louis Stevenson) “Dīvains notikums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu” (Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde, 1886), Brema Stokera (Bram Stoker) “Drakula” (Dracula, 1897), Hovarda Filipa Lavkrafta (Howard Phillip Lovecraft) stāsti (1919–1935), Airas Levina (Ira Levin) “Rozmarijas bērns” (Rosemary’s Baby, 1968), Annas Raisas (Anne Rice) “Intervija ar vampīru” (Interview with a Vampire, 1976), Stīvena Kinga (Stephen King) “Mirdzums” (The Shining, 1977), “Zvēru kapiņi” (Pet Sematary, 1983).

Romantiskais romāns koncentrējas uz varoņa (pārsvarā – varones) jūtu dzīvi, īstā partnera vai partneres meklējumiem, romantiskajām attiecībām, sarežģījumiem un pārpratumiem attiecību attīstības gaitā. Romantiskajam romānam parasti ir laimīgas beigas, kas apmierina lasītāja emocionālās vajadzības. Romantisko romānu dala vairākās apakškategorijās atbilstoši saturam, piemēram, vēsturiski romantiskais romāns, paranormālā romance, erotiskais romāns, romantiskais romāns un tā tālāk.

Ievērojamākie darbi:

Džeinas Ostinas (Jane Austin) “Prāts un jūtīgums” (Sense and Sensibility, 1811), “Lepnums un aizspriedumi” (Pride and Prejudice, 1813), Šarlotes Brontē (Charlotte Brontë) “Džeina Eira”  (Jane Eyre, 1847), Emīlijas Brontē (Emily Brontë) “Kalnu aukas” (Wuthering Heights, 1847), Džūdas Devro (Jude Deveraux) “Savaldīšana” (The Taming, 1989), “Pakļaušana” (The Conquest, 1991), Noras Robertsas (Nora Roberts) “Ugunī dzimusī” (Born in Fire, 1994), “Patvērums” (Sanctuary, 1997).

Detektīvžanru veido gan romāni, gan stāsti, kuru centrā ir kāds indivīds – detektīvs (profesija vai dzīvesveids), kurš visbiežāk ar intuīcijas un labas cilvēku pazīšanas spējām mēģina atminēt neatrisinātu noziegumu uzdotās mīklas. Detektīvžanra autori bieži izmanto šo formātu, lai paustu viedokli par dažādām problēmām sabiedrībā, kas ir pamatā noziegumam. Atšķirībā no spriedzes romāna detektīvromāns ir veidots kā intelektuāla spēle, nevis dēku virkne, kaut gan netiek izslēgti arī spraigi piedzīvojumi.

Ievērojamākie darbi:

Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) stāsti (1832–1849), Artūra Konana Doila (Arthur Conan Doyle) stāsti (1886-1927), Agatas Kristi (Agatha Christie) “Austrumu ekspresis”  (Murder on the Orient Express, 1934), “Desmit mazi nēģerēni” (And Then There Were None, 1939), Žorža Simenona (Georges Simenon) “Pēteris Latvietis” (Pietr-le-Letton, 1930), “Megrē Ņujorkā” (Maigret à New York, 1947), Aleksandras Mariņinas (Александра Маринина) “Apstākļu sakritība” (Стечение обстоятельств, 1993), “Nozagtais sapnis”  (Укра́денный сон, 1994).

Spriedzes romāns (trilleris) ir radniecīgs detektīvžanram, bet trillerī ir mainīts vēstītāja skatpunkts: ja detektīvstāstā vai romānā lasītājs parasti līdz pat pēdējam brīdim nezina, kurš ir noziedznieks, trillerī tas nereti lasītājam tiek atklāts jau laikus (lasītājs ir nozieguma liecinieks) un lasītāja spriedzi rada neziņa, kad pie līdzīgiem secinājumiem nonāks arī romānā atveidotie nozieguma izmeklētāji. Trilleros nozīmīgu lomu spēlē indivīdi ar psihes problēmām, bieži ir detalizēti aprakstītas vardarbības ainas, tai skaitā seksuālas. Trillera žanru mēdz iedalīt arī apakškategorijās, piemēram, juridiskais trilleris, psiholoģiskais trilleris un citi.

Ievērojamākie darbi:

Maikla Kraitona (Michael Crichton) “Andromēdas celms” (The Andromeda Strain, 1969), Dīna Kūnca (Dean Koontz) “Čuksti” (Whispers, 1980), “Ziemas mēness” (Winter moon, 1994), Džona Grišama (John Grisham) “Laiks nogalināt” (A Time to Kill, 1989), “Firma” (The Firm, 1991), Stīvena Kinga “Skrejošais cilvēks”  (The Running Man, 1982), “Džeralda spēle” (Gerald’s Game, 1993), Stīga Lārsona (Stieg Larsson) “Meitene ar pūķa tetovējumu”  (Män Som Hatar Kvinnor, 2005).

Vēsturiskā romāna sižeta centrā ir kāda vēstures laikposma, piemēram, klasisko laikmetu, senās Ēģiptes, viduslaiku, renesanses u. c., atveidojums; uz šī fona norisinās varoņu darbība un piedzīvojumi, kas var ietekmēt, var arī neietekmēt, bet tikai ilustrēt vēsturisko notikumu gaitu – ja autors par vienu no tēliem izvēlas vēsturisku personību, tad rakstīšanā jāievēro dokumentāla precizitāte gan attiecībā uz šo tēlu, gan uz vēsturisko fonu; ja centrā atrodas iedomāts tēls, autors ir brīvāks tēla raksturojumā, tikai jāataino iespējami precīzāka laikmetīgā vide. Vēsturiskajā romānā parasti ir daudz laikmetu raksturojošu detaļu, bet sižets visbiežāk atbilst piedzīvojumu romāna parametriem.

Ievērojamākie darbi:

Valtera Skota (Sir Walter Scott), “Aivenho”  (Ivanhoe, 1820), Čārlza Dikensa (Charles Dickens) “Stāsts par divām pilsētām”  (A Tale of Two Cities, 1859), Viljama Tekerija (William Thackeray) “Liekulības tirgus” (Vanity Fair, 1847–1848), Viktora Igo “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1831), “Nožēlojamie” (Les Misérables, 1862), Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Karš un miers” (Война и миръ, 1865-1867), Henrika Senkeviča (Henryk Sienkiewicz) “Quo vadis” (Quo vadis, 1896), Umberto Eko (Umberto Eco) “Rozes vārds” (Il nome della rosa, 1980).

Piedzīvojumu romāns var būt līdzīgs spriedzes romānam un vēsturiskajam romānam, atbilstoši tam, kuru laikmetu autors izvēlas par romāna darbības vidi. Piedzīvojumu romānā autora uzmanība ir koncentrēta uz varoņa dēkām un dažādām bīstamām un “nervus kutinošām” situācijām; bieži paralēli tiek risināta arī romantiska sižeta līnija.

Ievērojamākie darbi:

Aleksandra Dimā (Alexandre Dumas) “Trīs musketieri” (Les Trois Mousquetaires, 1844), “Grāfs Monte-Kristo” (Le Comte de Monte-Cristo, 1844), Tomasa Maina Rīda (Thomas Mayne Reid) “Baltais virsaitis” (The White Chief, 1855,), “Jātnieks bez galvas” (The Headless Horseman, 1865), Žila Verna (Jules Verne) “80 dienās apkārt Zemeslodei” (Le tour du monde en quatre-vingts jours, 1873), “Noslēpumu sala” (L’Île mystérieuse, 1874), Henrija Raidera Hagarda (Sir Henry Rider Haggard) “Ķēniņa Zālamana raktuves” (King Solomon’s Mines, 1885), “Viņa” (She, 1886–1887).

Erotiskajā romānā tiek aprakstīti varoņu jutekliskie piedzīvojumi, kuru atveidojums ir būtiskāks par sižeta virzību. Autors pievērš uzmanību galvenokārt varoņu erotiskajām izjūtām, bet sižets var tikt risināts gan mūsdienu, gan vēsturiskā kontekstā. Šajā žanrā autoru parasti neierobežo tabu jēdzieni, un rakstnieki brīvi atveido gan netradicionālo seksuālo orientāciju, gan pikantas spēles u. c. izklaides “tiem, kam virs 18”.

Ievērojamākie darbi:

Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) “Dekamerons” (Decameron, 1353), marķīza de Sada (Donatien Alphonse François de Sade) “120 Sodomas dienas” (Les 120 journées de Sodome, 1785), “Justīne jeb Tikumības nedienas” (Les infortunes de la vertu, 1791), Leopolda fon Zahera-Mazoha (Leopold von Sacher-Masoch) “Venēra kažokādās” (Venus im Pelz, 1870), D. H. Lorensa (D. H. Lawrence) “Lēdijas Čaterlejas mīļākais” (Lady Chatterley’s Lover, 1928), Vladimira Nabokova (Владимир Владимирович Набоков) “Lolita” (Lolita”, 1955), E. L. Džeimsas (E. L. James) “Greja piecdesmit nokrāsas” (Fifty Shades of Grey, 2011).