Ietekmes uz vidi novērtējuma būtība ir informācijas iegūšana par programmu un projektu ietekmēm vidē (par ietekmi uz cilvēku, faunu un floru, augsni, ūdeni, gaisu, klimatu, ainavu, materiālajām vērtībām un kultūras mantojumu, mijiedarbību starp šiem faktoriem), kādas varētu rasties, tos īstenojot. Ietekmes uz vidi novērtējums veicams pirms projekta vai programmas uzsākšanas.

Amerikas Savienotās Valstis (ASV) bija pirmā valsts, kurā 1969. gadā ar likumu noteica ietekmes uz vidi novērtējuma prasības. Amerikāņu paraugs turpmāk ietekmēja arī daudzas citas valstis. 1985. gadā Eiropas Kopiena akceptēja vienotus ietekmes uz vidi novērtējuma principus pirms atsevišķu sabiedrisko un privāto projektu īstenošanas, pieņemot tā saukto “projektu” direktīvu. 2001. gadā šāda direktīva tika pieņemta arī attiecībā uz plānošanas dokumentiem – “programmu” direktīva. Par ietekmes uz vidi novērtējuma atzīšanu starptautiskajās tiesībās liecina Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 25.02.1991. pieņemtā konvencija “Par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā” (Convention on Environmental Impact Assessment in a Transboundary Context). Konvencija paredz valstu savstarpēju sadarbību, ja kādas dalībvalsts projekts ietekmē vidi citā dalībvalstī. Konvencija nosaka kārtību, kādā jāveic kopīgs ietekmes uz vidi novērtējums starpvalstu līmenī.

Ietekmes uz vidi novērtējums ir tiesiski sistematizēts un atklāts process. Tas veido jebkuras mūsdienīgas vides tiesību sistēmas pamatu. Tomēr dažādās pasaules valstīs lieto atšķirīgu ietekmes uz vidi novērtējuma terminoloģiju un definīcijas (piemēram, valsts ekoloģiskā ekspertīze Krievijā). Eiropas Savienībā ietekmes uz vidi novērtējums ir vides politikas līdzeklis un vides tiesību institūts. Tiesībās ar ietekmes uz vidi novērtējumu saprot administratīvu procedūru, kas veicama likumā noteiktā kārtībā, lai novērtētu projekta vai programmas īstenošanas iespējamo ietekmi uz vidi un izstrādātu priekšlikumus nelabvēlīgās ietekmes novēršanai vai samazināšanai.

Atsevišķi nodala konkrētu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu. Projekts, piemēram, ir aprīkojuma, iekārtas un tehnoloģijas ieviešana, papildināšana vai maiņa, būvniecība, dabas resursu ieguve vai izmantošana, kas var būtiski ietekmēt vidi. Programmu ietekmes uz vidi novērtējumu sauc par stratēģisko novērtējumu. Tam ir plašāks un vispārīgāks raksturs nekā atsevišķa projekta ietekmes uz vidi novērtējumam. Stratēģiskā novērtējuma laikā iegūtā informācija ļauj paredzēt un novērtēt, kā izmainīsies dabas, sociālās un ekonomiskās vides stāvoklis, kādas tautsaimniecības nozares var attīstīt konkrētā administratīvajā teritorijā, kādus uzņēmumus un iekārtas var būvēt, kādas vides problēmas šajā sakarā var rasties, kurām vides problēmām jāpievērš sevišķa uzmanība, īstenojot plānošanas dokumentus.

Ietekmes uz vidi novērtējumu kā vides tiesību institūtu veido galvenokārt procesuālās tiesību normas, kas regulē ietekmes uz vidi novērtējuma gaitu (norises kārtību). Tās noteic, kā jāpārbauda projekta vai programmas ietekme uz vidi, tomēr tiesību normas neietver kritērijus, pēc kuriem varētu atzīt, ka konkrētais projekts vai programma ir videi draudzīga. Ietekmes uz vidi novērtējuma normu uzdevums ir nodrošināt, ka šī novērtējuma rezultātu ņem vērā, pieņemot galīgo lēmumu.

Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru veido vairāki savstarpēji saistīti posmi, procesu pārrauga publiska institūcija. Ietekmes uz vidi novērtējuma procesu uzsāk pēc projekta ierosinātāja iniciatīvas. Pirmajā posmā projekti pēc noteiktiem kritējiem tiek izsijāti (angļu screening). Atlasītie projekti, kuriem, iespējams, ir būtiska ietekme nākotnē, tālāk pakļauti otrajam posmam – padziļinātam to ietekmes izvērtējumam (angļu scoping), kura gaitā tiek aprakstīts vides stāvoklis projekta īstenošanas vietā, identificētas un izvērtētas projekta nozīmīgākās ietekmes, izvērtētas projekta alternatīvas un labākās alternatīvas izvēle, izstrādāti pasākumi projekta negatīvo ietekmju mazināšanai.

Lēmumu par ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamību pieņem un vērtējuma ietvaru noteic publiskā institūcija, ietekmi uz vidi identificē, apraksta un novērtē projekta ierosinātājs. Ja nepieciešams, publiskā institūcija un ierosinātājs var iesaistīt ekspertus. Ietekmes uz vidi novērtējuma pamatā ir informācija, ko sagatavo ierosinātājs, balstoties uz esošajām zināšanām un novērtēšanas metodēm. Novērtējuma veikšanas laikā valsts institūcijām, skartajām pašvaldībām un jebkuram sabiedrības loceklim ir tiesības ierosinātāja sniegto informāciju papildināt. Sabiedrības iesaiste izvērtēšanas procesā ir obligāta prasība. Ierosinātājam ir pienākums organizēt sabiedrisko apspriešanu, kura ietver sabiedrības publisku uzklausīšanu un priekšlikumu mutisku izteikšanu, kā arī rakstisku iesniegšanu. Novērtējuma rezultātus ierosinātājs apkopo ziņojumā, iesniedz to publiskai institūcijai, kura par ziņojumu sniedz atzinumu.

Ietekmes uz vidi novērtējuma mērķis ir nodrošināt galīgā lēmuma pieņēmēju ar informāciju, tāpēc lēmumu par akceptu drīkst pieņemt vienīgi pēc ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas. Projektu drīkst uzsākt tikai pēc akcepta saņemšanas. Publiskajai institūcijai, kura lemj par projekta akceptu vai programmas apstiprināšanu, ietekmes novērtēšanas rezultāti (ziņojums un par to sagatavotais atzinums) jāņem vērā, tomēr tie ir rekomendējoši. Iespējamā negatīvā ietekme uz vidi neuzliek par pienākumu projektu neakceptēt. Institūcijai drīzāk jāizvērtē, vai negatīvās ietekmes risks ir sociāli akceptējams. Sociāli neakceptējama negatīvas ietekmes riska gadījumā programmu var neapstiprināt un projektu var neakceptēt. Visbeidzot publiskajai institūcijai ir pienākums galīgo lēmumu ar tā pamatojumu publiskot.