16. gs. niecīgā aktivitāte fizikā saistīta ar to, ka Rīgā nebija akadēmiskā centra. Rīgas Rāte konsekventi pretojās idejām par universitātes veidošanu Rīgā, vēlāk noraidot atkārtotus priekšlikumus arī par Tērbatas Universitātes (Universität Dorpat) iespējamo pārcelšanu uz Rīgu. Pirmā augstskola Rīgā – Rīgas Politehnikums (vēlāk Rīgas Politehniskais institūts) – izveidota tikai 1862. gadā, ilgi pēc tam, kad Viļņā jau bija izveidota Viļņas Universitāte (Vilniaus universitetas, 1579) un Tērbatas Universitāte (1632), tagadējā Tartu. Taču arī Rīgas Politehniskajā institūtā pētniecība fizikā gandrīz nenotika. Fizika bija tikai viens no mācību priekšmetiem inženieriem. Pēc neatkarīgas valsts dibināšanas izveidojās Latvijas Augstskola (1919, vēlāk – Latvijas Universitāte) un sāka attīstīties fizika kā daļa no Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes aktivitātēm. Šīs fakultātes paspārnē izveidots Fizikas institūts ar laboratorijām, kura uzdevums bija nodrošināt studijas fizikā. Vienlaikus 20. gs. 20. un 30. gados Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes pasniedzējiem Latvijas Universitāte nodrošināja iespējas izstrādāt doktora darbus ārzemēs. Daudzi, tai skaitā arī Ludvigs Jansons, kuram bija liela loma fizikas studiju un pētniecības atjaunošanā Latvijā pēc Otrā pasaules kara, to darīja Eksperimentālās fizikas institūtā (Instytut Fizyki Doswiadczalnej) Varšavā, bet Alfons Apinis – Nilsa Bora Teorētiskās fizikas institūtā (Niels Bohr Institut for Teoretisk Fysik) Kopenhāgenā. Patstāvīga ar fizikas apmācību un pētniecību saistīta struktūra – Fizikas un matemātikas fakultāte – Latvijas Universitātē tika izveidota tikai 1940. gada vasarā. Pēc Otrā pasaules kara, izveidojoties Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Zinātņu akadēmijai (1946), fizikas pētniecība tika koncentrēta tās institūtos: Fizikas institūtā (1946), kura sastāvā no 1961. gada līdz 1998. gadam darbojās Salaspils atomreaktors, un Polimēru mehānikas institūtā (1963). Arī Latvijas Universitātes (tolaik – Latvijas Valsts universitātes) paspārnē aktīvi attīstījās pētniecība fizikā. Tai paplašinoties, dibināts Latvijas Valsts universitātes Cietvielu fizikas institūts (1978), kura vajadzībām uzcelta ēka Ķengaraga ielā 8, un Latvijas Valsts universitātes Ķīmiskās fizikas institūts (1988). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas zinātnē sākās straujas, tai skaitā strukturālas, pārmaiņas. Mainījās Latvijas Zinātņu akadēmijas loma. Tās sastāvā esošie institūti kļuva par patstāvīgiem pētniecības institūtiem vai arī iekļāvās augstskolu darbībā. Būtiski mainījās zinātes finansēšanas avoti un mehānismi. Ar Ministru padomes lēmumu (1990) izveidota Latvijas Zinātnes padome, kas uz projektu konkursa pamata nodrošināja zinātnei, tai skaitā fizikai, iedalīto valsts budžeta līdzekļu sadali. Straujāk attīstījās fizikas virzieni, kuriem bija izveidojušies starptautiski kontakti – cietvielu fizika, magnetohidrodinamika, atomu un molekulu fizika un spektorskopija. Sāka attīstīties arī jauni – starpdisciplināri – pētniecības virzieni, piemēram, medicīniskā fizika un nanofizika. 1999. gadā Latvijas Universitātes Fizikas institūtā pirmo reizi pasaulē demonstrēts magnētiskā lauka pašieroses mehānisms, kas ieguva nosaukumu – Rīgas dinamo eksperiments. Pētījuma galvenie autori bija Agris Gailītis, Oļģerts Lielausis un Ernests (Ēriks) Platacis.

Vērtējot pēc publikāciju skaita un citējamības lielākajās zinātniskās literatūras datu bāzēs (Scopus, Web of Science), mūsdienu Latvijā dabaszinātnes ir starptautiski aktīvākais zinātņu bloks. Starptautiski atpazīstamu publikāciju skaits dabaszinātnēs un matemātikā veido vairāk nekā 44 % (Scopus, 2011–2017), un gandrīz viena piektā daļa no tām (19,4 %) ir pētījumi fizikā un astronomijā. Aktīvākie pētniecības virzieni ir cietvielu fizika, atomu un molekulu fizika, magnetohidrodinamika un lāzeru spektroskopija. Daļu pētījumu var klasificēt kā pētījumus jaunā starpdisciplinārā pētījumu virzienā – materiālzinātnē. Cietvielu fizikā aktīvi norit ferroelektrisku keramiku izpēte (Andris Šternbergs, Kārlis Bormanis, Maija Antonova; Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts); tiek attīstīti kristālisku vielu struktūras matemātiskie modeļi (Jevgeņijs Kotomins, Roberts Eglītis, Jurijs Žukovskis; Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts) un rentgenspektroskopijas pielietojumi cietas vielas pētījumos (Aleksejs Kuzmins, Juris Purāns; Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts). Medicīniskajā fizikā norit pētījumi par spektroskopijas metožu pielietojumu ādas un asinsvadu izpētē (Jānis Spīgulis ar kolēģiem; Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūts). Atomu un molekulu fizikā tiek pētīti magnetohidrodinamiski efekti dažādās maza izmēra struktūrās un to pielietojums bioloģisku objektu izpētē (Andrejs Cēbers ar kolēģiem; Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāte); matemātisko modeļu pielietojums tehnoloģisku un vides procesu izpētē (Andris Jakovičs, Uldis Bethers, Andris Muižnieks, Jānis Virbulis; Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāte). Lāzeru spektroskopijā tiek pētītas atomu un divatomu molekulu īpašības un lāzera starojuma izraisītie koherentie procesi tajās (Mārcis Auziņš, Ruvins Ferbers, Māris Tamanis; Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Lāzeru centrs). Visi šie pētījumi ieguvuši starptautisku atzinību, bieži tiek veikti sadarbībā ar starptautiskām pētniecības institūcijām; pētījumu rezultāti publicēti vadošajos pasaules žurnālos.

Pētniecība pamatā notiek Latvijas Universitātē un tās institūtos: Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā, Latvijas Universitātes Fizikas institūtā, Latvijas Universitātes Materiālu mehānikas institūtā (līdz 2015. gadam – Polimēru mehānikas institūts), Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūtā (1994) un Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūtā (1994). Pētījumi tiek veikti arī Rīgas Tehniskās universitātes Tehniskās fizikas institūtā (1994). Fizikas jomā darbojas arī divi pētniecības centri – Latvijas Universitātes Lāzeru centrs (2005) un Daugavpils Universitātes Gunta Liberta Inovatīvās mikroskopijas centrs (2004). 

Izcilākie fiziķi, apbalvoti ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, ir Edgars Imants Siliņš – par jauna zinātniskā virziena un skolas izveidošanu organiskajā cietvielu fizikā (1997); Oļģerts Lielausis – par būtisku ieguldījumu magnētiskās hidrodinamikas attīstībā un šķidra metāla tehnoloģiju izstrādē (1999); Elmārs Blūms – par magnētisko šķidrumu fizikas zinātniskā virziena dibināšanu un attīstīšanu Latvijā (2005); Vitauts Tamužs – par materiālmehānikas zinātniskās skolas izveidi Latvijā (2008); M. Auziņš – par izcilu ieguldījumu koherento procesu izpētē atomu un molekulu fizikā (2010); A. Šternbergs – par devumu jaunu funkcionālo materiālu un nanotehnoloģiju attīstīšanā (2015). Latvijas gada nozīmīgāko zinātnes sasniegumu sarakstā vairākas reizes atzīmēti Vjačeslava Kaščejeva un kolēģu pētījumi kvantu nanoelektronikā un tās pielietojumos metroloģijā (2008, 2013, 2014); M. Auziņa un kolēģu pētījumi kvantu koherentos procesos un to pielietojumos sensorikā (2004, 2010, 2015); R. Ferbera un kolēģu darbi atomu un molekulu lāzeru spektroskopijā (divas reizes 2015); A. Cēbera darbi magnētisko stīgu pētījumos un to pielietojumos (2009, 2016). Atzinību izpelnījušies J. Žukovska pētījumi par jaunu metožu izveidošanu dažādu sarežģītu cietas vielas struktūru modelēšanai (2011) un A. Kuzmina pētījumi, izstrādājot jaunas modelēšanas metodikas rentgenabsorbcijas spektru analīzei (2009, 2014). Ar vislielāko oriģinālrakstu skaitu starptautiskos fizikas žurnālos (pēc datubāzes Scopus datiem, 2011–2017) ir fiziķi J. Kotomins, A. Šternbergs, A. Kuzmins, K. Bormanis un J. Spīgulis. Visvairāk citētie fiziķi Latvijā (2011–2017) – J. Kotomins, A. Kuzmins, J. Spīgulis, J. Kleperis un J. Žukovskis.

Latvijas Fizikas biedrība (atjaunota 1992. gadā) turpina Latvijas Fizikas un matemātikas biedrības (1939) tradīcijas, ir Eiropas Fizikas biedrības (European Physical Society) sastāvā. Latvijas fiziķi darbojas Eiropas Fizikas biedrībā arī kā individuālie biedri. Latvijas fiziķi darbojas arī Lielbritānijas Fizikas institūtā (Institute of Physics) un Amerikas Fizikas biedrībā (American Physical Society), kas abas atvērtas ārvalstu fiziķu dalībai. Aktīvākā fiziķus vienojošā profesionālā un akadēmiskā organizācija valstī ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa, kas apvieno 106 Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļus, tai skaitā 40 īstenos, trīs goda, 27 ārzemju locekļus un 36 korespondētājlocekļus (2017). Ar nodaļas darbu saistīti 18 Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori.

Latvijā tiek izdoti vairāki starptautiskajās datubāzēs iekļauti periodiskie izdevumi fizikā: Mechanics of Composite Materials (kopš 1965. gada; Springer International Publishing AG, izdošanu pārrauga Latvijas Universitātes Materiālu mehānikas institūts); Magnetohydrodinamics (kopš 1965. gada; Latvijas Universitāte, izdošanu pārrauga Latvijas Universitātes Fizikas institūts) un Latvian Journal of Physics and Technical Sciences (kopš 1964. gada; Fizikālās enerģētikas institūts). Latvijas fiziķi ir autori un līdzautori vairākām pasaules vadošajās izdevniecībās izdotajām monogrāfijām: E. I. Siliņa ”Organiskie molekulārie kristāli: to elektroniskie stāvokļi” (Organic Molecular Crystals: Their Electronic States (1980; izdots Springer); E. I. Siliņa un V. Čapeka “Organiskie molekulārie kristāli: mijiedarbības, lokalizācijas un transporta parādības” (Organic Molecular Crystals: Interaction Localization, and Transport Phenomena, 1997; izdeva American Institute of Physics); M. Auziņa un R. Ferbera ″Molekulu optiskā polarizācija” (Optical Polarization of Molecules, 2005; izdots Cambridge University Press); M. Auziņa, D. Budkera un S. Ročestera “Optiski polarizēti atomi: pētot gaismas-atomu mijiedarbību” (Optically Polarized Atoms: Understanding light-atom interactions, 2010; izdots Oxford University Press).