Termins “preskriptīvisms” atvasināts no vārda “preskriptīvs” (prescriptive), kuru kā valodniecības terminu pirmoreiz lietojis dāņu valodnieks Oto Jespersens (Otto Jespersen) darbā “Angļu valodas gramatikas pamati” (Essentials of English Grammar, 1933), runājot par “preskriptīvu gramatiku”. Vārds “preskriptīvisms” pirmoreiz parādījās amerikāņu valodnieka Ārčibalda Hilla (Archibald Hill) rakstā “Preskriptīvisms un valodniecība angļu valodas mācīšanā” (Prescriptivism and Linguistics in English Teaching, 1954). Pats preskriptīvisms kā sociolingvistiska un sociālpsiholoģiska parādība pastāvējis jau daudz senāk – gan antīkajā pasaulē, gan viduslaikos, gan renesanses laikmetā un vēlāk. Par preskriptīvās valodniecības uzplaukuma laikiem nereti uzskata 18.–19. gs. Angliju, kad “pareizas” valodas lietojums bija īpaši svarīgs kā cilvēka sociālā statusa rādītājs. Preskriptīvisma jēdziens ir tuvs pūrisma jēdzienam (ar kuru visbiežāk saprot tendenci izvairīties no citvalodu aizguvumiem leksikā), taču krietni plašāks. Pūrismu reizēm raksturo kā vienu no preskriptīvisma aspektiem. Gan pūrisma, gan preskriptīvisma mērķis ir novērst valodas kļūdainu, nepareizu lietojumu un tādējādi tās šķietamo degradāciju.

Pirmie mēģinājumi definēt preskriptīvismu sākās ar tā kritiku, kad 20. gs. pirmajā pusē amerikāņu valodniecībā parādījās deskriptīvisma virziens (nostāja, ka valodniekiem valoda tikai jāapraksta, nekādi nevērtējot valodas vienību vai lietojuma pareizību). Preskriptīvisms tika aprakstīts kā deskriptīvisma nevēlamais, novecojušais pretstats. Rietumu valodniecībā kopš tā laika pastāvēja uzskats, ka deskriptīvisms raksturo zinātnisko pieeju valodai, bet preskriptīvisms – populāro, kuru pārstāv valodnieciski neizglītotā sabiedrības daļa. Preskriptīvisms un tā izpausmes tika lielā mērā ignorētas (pieņemot, ka preskriptīvie centieni tik un tā nespēj ietekmēt valodas lietojumu), līdz 20. gs. otrajā pusē sociolingvisti pamazām sāka pievērsties arī preskriptīvismam kā pētījumu objektam. Tā kā preskriptīvisma jēdzienam tolaik piemita diezgan negatīva konotācija, tika rosināts pārdēvēt to citādi – piemēram, sociolingviste Debora Kamerona (Deborah Cameron) piedāvāja terminu “verbālā higiēna” (verbal hygiene). Tomēr termins “preskriptīvisms”, ņemot vērā tā tradīciju un atpazīstamību, valodniecībā ir saglabājies vēl šodien.

Sociolingvisti ir centušies arī definēt dažādus preskriptīvisma paveidus. Viena no nesenākajām ir Annas Kērzanas (Anne Curzan) klasifikācija. Tajā izšķirts standartizējošais (standardizing) preskriptīvisms, kas pavada standartvalodas normēšanas procesu; stilistiskais (stylistic) preskriptīvisms, kas nosaka, piemēram, oficiāla valodas stila un etiķetes nianses; atjaunojošais (restorative) preskriptīvisms, kas tiecas atjaunot pagātnes valodas lietojumu, un politiskais (politically responsive) preskriptīvisms, kas nosaka, piemēram, politkorektu valodas lietojumu.

Mūsdienās tiek atzīts, ka preskriptīvismam ir zināma loma gan izglītībā un valodas mācīšanā, gan arī citās dzīves jomās un ka tas joprojām ieņem nozīmīgu vietu cilvēku lingvistiskajās attieksmēs – par to liecina, piemēram, anglofonajās zemēs joprojām populārās rokasgrāmatas (usage guides) par valodas “pareiza” lietojuma niansēm. Preskriptīvismu un tā vēsturiskās un mūsdienīgās izpausmes analizējuši daudzi sociolingvisti – Deivids Kristals (David Crystal), Ingrida Tīkena-Bona van Ostade (Ingrid Tieken-Boon van Ostade), Džouna Bīla (Joan Beal), Linda Maglstona (Lynda Mugglestone) un citi. Regulāri tiek rīkotas plaša mēroga starptautiskas konferences par preskriptīvisma jautājumiem, izdoti rakstu krājumi. Piemēram, 2009. gadā Toronto notikušās preskriptīvismam veltītās konferences materiāli izdoti krājumā “Nāciju valodas. Attieksmes un normas” (The Languages of Nation. Attitudes and Norms, 2012); 2013. gadā Leidenē notikušās konferences materiālu daļa izdoti žurnāla Journal of Multilingual & Multicultural Development 37. laidiena 3. numurā (2016).