Termins “preskriptīvisms” atvasināts no vārda “preskriptīvs” (prescriptive), kuru kā valodniecības terminu pirmoreiz lietojis dāņu valodnieks Oto Jespersens (Otto Jespersen) darbā “Angļu valodas gramatikas pamati” (Essentials of English Grammar, 1933), runājot par “preskriptīvu gramatiku”. Vārds “preskriptīvisms” pirmoreiz parādījās amerikāņu valodnieka Ārčibalda Hilla (Archibald Hill) rakstā “Preskriptīvisms un valodniecība angļu valodas mācīšanā” (Prescriptivism and Linguistics in English Teaching, 1954). Pats preskriptīvisms kā sociolingvistiska un sociālpsiholoģiska parādība pastāvējis jau daudz senāk – gan antīkajā pasaulē, gan viduslaikos, gan renesanses laikmetā un vēlāk. Par preskriptīvās valodniecības uzplaukuma laikiem nereti uzskata 18.–19. gs. Angliju, kad “pareizas” valodas lietojums bija īpaši svarīgs kā cilvēka sociālā statusa rādītājs. Preskriptīvisma jēdziens ir tuvs pūrisma jēdzienam (ar kuru visbiežāk saprot tendenci izvairīties no citvalodu aizguvumiem leksikā), taču krietni plašāks. Pūrismu reizēm raksturo kā vienu no preskriptīvisma aspektiem. Gan pūrisma, gan preskriptīvisma mērķis ir novērst valodas kļūdainu, nepareizu lietojumu un tādējādi tās šķietamo degradāciju.