Termins “pūrists” (puriste), no kā vēlāk atvasināts pūrisma jēdziens, pirmo reizi lietots Francijā 17. gs. sākumā, kaut gan pūrisms kā sociolingvistiska un sociālpsiholoģiska parādība ir pastāvējis jau senāk – antīkajā pasaulē, viduslaikos un renesanses laikā. Visbiežāk ar pūrismu saprot tendenci izvairīties no citvalodu aizguvumiem leksikā. Tomēr to var attiecināt arī, piemēram, uz centieniem attīrīt literāro valodu jeb standartvalodu no reģionālo vai sociālo dialektu (sarunvalodas, slenga u. c.) iezīmēm. Pūristi reizēm vēršas ne tikai pret nevēlamo leksiku, bet arī pret gramatiskām, semantiskām vai fonētiskām pārmaiņām, ko izraisījuši kontakti ar svešvalodu. Mēdz izšķirt arī dažādus pūrisma paveidus – arhaizējošais pūrisms (idealizē valodas senāko stāvokli), etnogrāfiskais (uzskata dialektus par pareizākiem, “tīrākiem” nekā standartvaloda), ksenofobiskais (vēršas pret aizguvumiem no citām valodām) un citi.

Pūrisms mēdz izpausties kā subjektīva attieksme (gan individuālā, gan sabiedrības līmenī) pret kādām valodas parādībām vai elementiem, kurus uztver kā apdraudējumu valodas “tīrībai” un pareizībai. Pūristiskus viedokļus bieži var novērot, piemēram, dažādu sabiedrības pārstāvju diskusijās internetā par valodas jautājumiem. Klasisks pūrisma izpausmes veids (it īpaši pirms interneta ieviešanas plašākā lietojumā) bija lasītāju vēstules presei, kurās pausts satraukums par valodas šķietami degradēto stāvokli un “piesārņošanu” ar citvalodu vārdiem. 

Tādos vēsturiskos un politiskos apstākļos, kuros īpašu aktualitāti iegūst nacionālās vai etniskās identitātes jautājumi (piemēram, tautas nacionālā atmoda; simboliska pretošanās okupācijas režīma laikā u. c.), pūrisms mēdz kļūt par apzinātu valodas politikas vai valodas plānošanas sastāvdaļu arī oficiālā līmenī. Tiek darināti pašcilmes vārdi, lai aizstātu citvalodu aizguvumus; valodas eksperti kritizē tādu gramatisku konstrukciju lietojumu, kur saskatāma citas valodas ietekme, un tā tālāk. Šāda situācija bija, piemēram, Vācijā apgaismības laikmetā, Čehijā 19. gs., Somijā un Baltijas valstīs pēc to nodibināšanas 20. gs. sākumā, Kanādas frankofonajā provincē Kvebekā kopš 20. gs. 60. gadiem un citur.

Pūrisma jēdzienam ir samērā negatīva konotācija, un ar to biežāk apzīmē šīs parādības galējās, radikālās izpausmes. Ar pūrismu cieši saistīts arī  preskriptīvisms; reizēm pūrismu mēdz raksturot kā vienu no preskriptīvisma aspektiem. Plašākā un pozitīvākā nozīmē rūpes par valodas pareizību, stilistisko tīrību, valodas līdzekļu atbilstību kontekstam utt. mēdz apzīmēt arī ar tādiem terminiem kā “valodas kopšana”, “valodas kultūra” un tā tālāk.

Pūrismu, tāpat kā citas parādības, kas atrodas sociolingvistikas uzmanības lokā, pēta ar dažādu metožu palīdzību – tekstu/diskursa analīzi, zināmā mērā arī tiešo vai netiešo novērošanu u. c. (piemēram, analizējot publiskajā telpā dzirdētos un lasītos viedokļus, t. sk. dažādas publikācijas, interneta diskusijas un tamlīdzīgi.). Vairumā gadījumu nav iespējams pūrismu aplūkot izolēti no attiecīgās kopienas vēsturiskās, politiskās u. c. situācijas, tāpēc pūrisma pētniecība būtībā ir starpdisciplināra.

Pūrisms kā sociolingvistiska un sociālpsiholoģiska parādība pastāvējis jau antīkajā pasaulē, viduslaikos, renesanses laikā. Pūrisms ir tikpat sens, cik sen cilvēce apzinās atšķirību starp dažādām valodām vai valodas variantiem, kā arī jūt nepieciešamību novilkt starp tiem robežas un saglabāt valodas esošo (vai vēlamo) stāvokli, attīrot to no nevēlamā. Institucionālā līmenī valodas pūrisms tika īstenots, piemēram, renesanses laikmetā tādās akadēmijās kā t. s. Kruskas akadēmija (Accademia della Crusca, burt.: ‘kliju akadēmija’, dibināta 16. gs. Itālijā) un Franču akadēmija (Académie française, dibināta 17. gs. Francijā; ar to saistāma arī pūrisma jēdziena rašanās). 20. gs. pirmajā pusē valodnieki nereti nosodīja pūrismu kā nezinātnisku, konservatīvu attieksmi, kas ignorē valodas dabu un pārmaiņas. Čehu valodnieks Jirži Neustupnijs (Jiři Neustupný) uzsver, ka kategoriskais, nosodošais pūrisma vērtējums bija īpaši raksturīgs strukturālisma virzienam.

Kopš 20. gs. otrās puses pūrisms un preskriptīvisms arvien biežāk nonāk pētnieku uzmanības lokā; tiek analizēti tā cēloņi un sekas, kā arī dažādi gan lingvistiski, gan ekstralingvistiski ar pūrismu saistīti apstākļi. Tiek atzīts, ka pūrisms ir kompleksa parādība, kuru veido psiholoģiski, sociāli, politiski u. tml. faktori. Tomēr tie jāvērtē objektīvi. Kaut gan pūrisma ideju pārstāvji valodas “tīrību” joprojām redz kā tās izdzīvošanas un saglabāšanas garantu, pētnieki – piemēram, britu valodnieks Deivids Kristals (David Crystal) – norāda, ka pārmērīgs pūrisms var būt valodai arī bīstams. Piemēram, apdraudēto mazo valodu situācijā tas var mazināt jaunākās paaudzes runātāju vēlmi valodu lietot.

Pūrismam veltītas publikācijas bijušas, piemēram, grāmatu sērijās Contributions to the Sociology of Language, IMPACT: Studies in Language and Society un daudzos citos sociolingvistikai veltītos periodiskos izdevumos.

Viens no nozīmīgākajiem pūrisma pētniekiem ir Džordžs Tomass (George Thomas), kura monogrāfijā Linguistic Purism (1991) piedāvātās teorijas un pūrisma klasifikācijas modeli pēc tam izmantojuši arī daudzi citi pētnieki. Pūrismam un dažādiem tā aspektiem pievērsušies arī tādi valodnieki kā D. Kristals, arī Džeimss Milrojs (James Milroy), Bjerns Jernuds (Björn H. Jernudd), J. Neustupnijs un daudzi citi.