Termins “pūrists” (puriste), no kā vēlāk atvasināts pūrisma jēdziens, pirmo reizi lietots Francijā 17. gs. sākumā, kaut gan pūrisms kā sociolingvistiska un sociālpsiholoģiska parādība ir pastāvējis jau senāk – antīkajā pasaulē, viduslaikos un renesanses laikā. Visbiežāk ar pūrismu saprot tendenci izvairīties no citvalodu aizguvumiem leksikā. Tomēr to var attiecināt arī, piemēram, uz centieniem attīrīt literāro valodu jeb standartvalodu no reģionālo vai sociālo dialektu (sarunvalodas, slenga u. c.) iezīmēm. Pūristi reizēm vēršas ne tikai pret nevēlamo leksiku, bet arī pret gramatiskām, semantiskām vai fonētiskām pārmaiņām, ko izraisījuši kontakti ar svešvalodu. Mēdz izšķirt arī dažādus pūrisma paveidus – arhaizējošais pūrisms (idealizē valodas senāko stāvokli), etnogrāfiskais (uzskata dialektus par pareizākiem, “tīrākiem” nekā standartvaloda), ksenofobiskais (vēršas pret aizguvumiem no citām valodām) un citi.