Par Latvijas valsts sporta politikas pirmajām iezīmēm mūsdienu izpratnē var uzskatīt Latvijas Fiziskās izglītības institūta dibināšanu 06.09.1921. Latvijas Fiziskās izglītības institūta statūtos kā pirmais institūta darbības pamatmērķis norādīts fiziskās audzināšanas teorētisko un praktisko jautājumu zinātniska apstrādāšana un dažādu fiziskās audzināšanas problēmu risināšana. Pēc valsts apvērsuma 07.1934. ministru prezidents Kārlis Ulmanis parakstīja likumu “Par tautas izglītību”. Šis likums uzskatāms par pirmo valstisko dokumentu sporta politikā, kur norādīts uz jaunatnes fiziskās attīstības un izglītošanas nepieciešamību. Demokrātijas laikā, 1918.‒1934. gadā, sporta politiku noteica nevalstiskās sporta organizācijas – sporta biedrības un klubi ‒, kā arī Latvijas augstākā sporta vadības institūcija – Latvijas Sporta organizāciju apvienība. Apvienības sastāvā tika izveidota Latvijas Olimpiskā komiteja, ko 1926. gadā atzina Starptautiskā Olimpiskā komiteja (Comité International Olympique, CIO/ International Olympic Committee, IOC). 1936. gadā Latvijas Sporta organizāciju apvienības vietā nodibināja Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteju. Tiešai sporta politikas realizācijai Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejā izveidoja Fiziskās audzināšanas kontroles un sporta kabinetu.
Padomju okupācija 1940. gadā un tai sekojošā vācu okupācija 1941. gadā pārtrauca jebkādu plānveida sporta attīstību Latvijā. Sporta entuziasti nodibināja Latvijas sporta padomi. Sporta padomes vienīgais mērķis – noorganizēt Rīgas un Latvijas meistarsacīkstes tajos sporta veidos un vietās, kur tas bija iespējams. Pēckara gados PSRS sports bija viens no galvenajiem politiskās cīņas instrumentiem, lai pierādītu valsts politikas pareizību un priekšrocības. Tāpēc starptautiskajās sacensībās sportistiem bija tikai viens mērķis – uzvara. Sporta politikas mērķis bija gatavot sportistus, kuri spēj uzvarēt starptautiskās sacensībās. Lai arī padomju okupācijas perioda sporta politikas dokumentos lasāmi mūsdienīgi vārdi par veselības uzlabošanu un uz īsu laiku valsts ar administratīviem līdzekļiem ieviesa darba vingrošanu uzņēmumos, tomēr patiesais sporta politikas mērķis bija valsts prestiža celšana pasaules sabiedrības acīs. Šim sporta politikas mērķim tika pakārtota visa sporta organizatoriskā struktūra un atvēlēti ievērojami finanšu līdzekļi. Latvijā šo politiku īstenoja Latvijas PSR Fiziskās kultūras un sporta komiteja.