Par Latvijas valsts sporta politikas pirmajām iezīmēm mūsdienu izpratnē var uzskatīt Latvijas Fiziskās izglītības institūta dibināšanu 06.09.1921. Latvijas Fiziskās izglītības institūta statūtos kā pirmais institūta darbības pamatmērķis norādīts fiziskās audzināšanas teorētisko un praktisko jautājumu zinātniska apstrādāšana un dažādu fiziskās audzināšanas problēmu risināšana. Pēc valsts apvērsuma 07.1934. ministru prezidents Kārlis Ulmanis parakstīja likumu “Par tautas izglītību”. Šis likums uzskatāms par pirmo valstisko dokumentu sporta politikā, kur norādīts uz jaunatnes fiziskās attīstības un izglītošanas nepieciešamību. Demokrātijas laikā, 1918.‒1934. gadā, sporta politiku noteica nevalstiskās sporta organizācijas – sporta biedrības un klubi ‒, kā arī Latvijas augstākā sporta vadības institūcija – Latvijas Sporta organizāciju apvienība. Apvienības sastāvā tika izveidota Latvijas Olimpiskā komiteja, ko 1926. gadā atzina Starptautiskā Olimpiskā komiteja (Comité International Olympique, CIO/ International Olympic Committee, IOC). 1936. gadā Latvijas Sporta organizāciju apvienības vietā nodibināja Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteju. Tiešai sporta politikas realizācijai Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejā izveidoja Fiziskās audzināšanas kontroles un sporta kabinetu.

Padomju okupācija 1940. gadā un tai sekojošā vācu okupācija 1941. gadā pārtrauca jebkādu plānveida sporta attīstību Latvijā. Sporta entuziasti nodibināja Latvijas sporta padomi. Sporta padomes vienīgais mērķis – noorganizēt Rīgas un Latvijas meistarsacīkstes tajos sporta veidos un vietās, kur tas bija iespējams. Pēckara gados PSRS sports bija viens no galvenajiem politiskās cīņas instrumentiem, lai pierādītu valsts politikas pareizību un priekšrocības. Tāpēc starptautiskajās sacensībās sportistiem bija tikai viens mērķis – uzvara. Sporta politikas mērķis bija gatavot sportistus, kuri spēj uzvarēt starptautiskās sacensībās. Lai arī padomju okupācijas perioda sporta politikas dokumentos lasāmi mūsdienīgi vārdi par veselības uzlabošanu un uz īsu laiku valsts ar administratīviem līdzekļiem ieviesa darba vingrošanu uzņēmumos, tomēr patiesais sporta politikas mērķis bija valsts prestiža celšana pasaules sabiedrības acīs. Šim sporta politikas mērķim tika pakārtota visa sporta organizatoriskā struktūra un atvēlēti ievērojami finanšu līdzekļi. Latvijā šo politiku īstenoja Latvijas PSR Fiziskās kultūras un sporta komiteja.

Pēc neatkarības atjaunošanas svarīgākās funkcijas sporta politikā īsteno Izglītības un zinātnes ministrija. Ministrijas uzdevumi: īstenot valsts sporta politiku, izstrādāt normatīvos aktus, īstenot mērķtiecīgu starptautisko sadarbību, nodrošinot Latvijas pārstāvību starptautiskajās sporta organizācijās, veikt citos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un uzdevumus sportā. Sporta likums nosaka piecu citu nozaru ministriju (Labklājības, Iekšlietu, Aizsardzības, Tieslietu un Veselības ministrijas), kā arī pašvaldību kompetenci un pienākumus sportā. Likums arī paredz, ka visi darba devēji atbalsta darbinieku nodarbošanos ar sportu. No sabiedriskajām organizācijām, kas piedalās valsts sporta politikas izstrādē un arī realizācijā, nozīmīgākā ir Latvijas Nacionālā sporta padome. Tās sastāvā ir seši ministri un Izglītības un zinātnes ministra noteikta par sportu atbildīgā augstākā valsts amatpersona, kā arī septiņi valsts un nevalstisko sporta organizāciju vadītāji. Sporta politiku realizē sporta veidu federācijas un sporta klubi. Visas Latvijā atzītās sporta federācijas vada un koordinē Latvijas Sporta federāciju padome. Olimpisko sporta veidu federāciju darbību koordinē Latvijas Olimpiskā komiteja. Invalīdu sporta intereses pārstāv un īsteno Latvijas Paralimpiskā komiteja. Valsts labāko sportistu individuālajos olimpiskajos sporta veidos sagatavošanos un dalību sacensībās nodrošina Latvijas Olimpiskā vienība. Latvijas pašvaldību sadarbību sporta jomā koordinē Latvijas Pašvaldību savienība. Studentu sportu Latvijā koordinē Latvijas Augstskolu sporta savienība. Latvijā eksistē arī Skolu sporta savienība, taču tās darbība nav pieminēta Sporta likumā.

Izglītības un zinātnes ministrija noteikusi sporta politikas vadmotīvu – sports dzīves kvalitātei. Lai realizētu šo vadmotīvu, jāpalielina to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri vismaz 1‒2 reizes nedēļā nodarbojas ar fiziskām vai sportiskām aktivitātēm, kas arī ir Latvijas sporta politikas mērķis. Sporta politikas apakšmērķi: veicināt iedzīvotāju (it īpaši bērnu un jauniešu) fizisko aktivitāti; sekmēt sportistu sagatavošanos sacensībām un sacensību sistēmas attīstību; uzlabot bērnu un jauniešu ar paaugstinātu fizisko slodzi, augstu sasniegumu sportistu un sportistu ar invaliditāti veselības aprūpi un medicīnisko uzraudzību; sekmēt sporta infrastruktūras pieejamību un attīstību; nodrošināt ilgtspējīgu sporta finansēšanas sistēmas izveidi.

Sporta politika aptver visas iedzīvotāju grupas – bērnus un jauniešus, augstu sasniegumu sportistus, sporta darbiniekus, personas ar invaliditāti un ikvienu iedzīvotāju, kas nodarbojas ar fiziskajām un prāta sporta aktivitātēm.

Realizējot sporta politikas vadmotīvu, panākts zināms progress, jo daudz vairāk cilvēku piedalās masu skrējienos, orientēšanās sacensībās, velobraucienos u. c. pasākumos. Nav atrisināts jautājums par skolu jaunatnes sporta nodarbību skaita palielināšanu mācību programmās. Skolu programmās joprojām paredzētas tikai divas 40 min. sporta stundas nedēļā. Sporta politikas pamatnostādnēs 2014.‒2020. gadam pieminētā sporta stundu skaita nedēļā palielināšana ir viens no svarīgākajiem sporta politikas realizācijas jautājums.

Latvijas sporta politiku reglamentē 13 likumi un 25 Ministru kabineta noteikumi. Sporta politikas jautājumi ietverti arī citos politikas plānošanas dokumentos: Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2011.–2017. gadam, Jaunatnes politikas pamatnostādnēs 2009.–2018. gadam, Reģionālās politikas pamatnostādnēs 2013.‒2019. gadam un Latvijas Nacionālais attīstības plānā 2014.‒2020. gadam.

Sporta politika tiek veidota četros virzienos. Pirmkārt, bērnu un jauniešu sports. Šī virziena mērķis ir nodrošināt iespējas ikvienam bērnam un jaunietim iesaistīties sporta nodarbībās, piemērojot fizisko aktivitāšu veidus atbilstoši viņa fiziskajai sagatavotībai un interesēm. Otrkārt, sports visiem. Tādējādi paredzēts nodrošināt iespēju ikvienam iedzīvotājam iesaistīties regulārās fiziskās aktivitātēs un veselību veicinošos sporta pasākumos, kā arī veidot iedzīvotāju izpratni par fizisko aktivitāšu nozīmi veselības saglabāšanā un nostiprināšanā. Treškārt, augstu sasniegumu sports. Šis virziens tiek attīstīts, lai nodrošinātu augsta līmeņa sportistu un valsts izlašu (t. sk. komandu sporta spēlēs) sagatavošanos un startus olimpiskajās spēlēs, pasaules spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos, pasaules līmeņa prāta sporta spēlēs (sporta spēļu kvalifikācijas turnīros un finālsacensībās). Ceturtkārt, pielāgotais sports. Tā mērķis ir nodrošināt, lai cilvēki ar invaliditāti varētu nodarboties ar sportu atbilstoši viņu interesēm un spējām iesaistīties pielāgotās sporta aktivitātēs, atbalstot labāko sportistu ar invaliditāti startus paralimpiskajās spēlēs, nedzirdīgo spēlēs, speciālajās olimpiādes spēlēs, kā arī pasaules un Eiropas čempionātos.

No sporta politikas virzieniem par prioritāriem atzīta bērnu un jauniešu sporta un sporta visiem attīstība. Nozīmīgs virziens sporta politikā ir arī augstu sasniegumu sports. Augstu sasniegumu sportistu starti olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos piesaista sportam vislielāko visu vecumu interesentu skaitu, īpaši ja sacensībās startē arī Latvijas sportisti. Neviena cita sporta, fizisko aktivitāšu reklāma nav tik iedarbīga kā augstu sasniegumu sports, kurš sākotnēji ir gandrīz visu bērnu stimuls pievērsties sporta treniņiem. Tas sekmē bērnu un jauniešu plašāku iesaisti sporta nodarbībās un ir pamats aktīva dzīvesveida sākumam.

Par sportu atbildīgā augstākā valsts amatpersona ir Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors. Sporta nozares ietekmīgākās amatpersonas ir Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents un ģenerālsekretārs, Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents, Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidents, Latvijas studentu sporta savienības prezidents. Visas minētās amatpersonas tiek ievēlētas attiecīgās organizācijas biedru kopsapulcē uz četriem gadiem.

Latvijas Olimpiskās komitejas starptautiskās sadarbības partneris ir Starptautiskā Olimpiskā komiteja. Latvijas Sporta federāciju padome sadarbojas ar Starptautisko sporta federāciju asociāciju ‒ SportAccord. Katra sporta veida federācija Latvijā ir attiecīgās starptautiskās sporta federācijas biedre un piedalās pasaules un reģionālās (Eiropas) meistarsacīkstēs, kuras rīko šī starptautiskā sporta federācija. Latvijas Paralimpiskā komiteja ir Starptautiskās Paralimpiskās komitejas (International Paralympic Committee) biedre un piedalās tās rīkotajās sacensībās u. c. pasākumos. Latvijas studentu sporta savienība sadarbojas ar Starptautisko Universitāšu sporta savienību, piedaloties vispasaules Universiādēs, bet sporta veidos, kuri nav Universiādes programmā – piedaloties pasaules studentu meistarsacīkstēs. Latvijas studentu sporta savienība, sadarbojoties ar Lietuvas, Igaunijas un Somijas studentu sporta savienībām, katru gadu rīko SELL (Suomi, Eesti, Latvija, Lietuva) spēles, kuras pēc kārtas notiek Somijā, Igaunijā, Lietuvā un Latvijā. Katra sporta veida federācija Latvijā, būdama attiecīgās starptautiskās sporta federācijas biedre, iespēju robežās piedalās pasaules, Eiropas meistarsacīkstēs, kongresos u. c. pasākumos.

Valsts finansējums sportam 2017. gadā veidoja 49 811 864 eiro. Plānotie līdzekļi nākotnē ir ar samazinājumu: 2018. gadā ‒ 42 667 744, bet 2019. gadā – 37 072 106 eiro. Tas rada bažas par plānotās politikas realizācijas iespējām. Salīdzinot ar 2015. un 2016. gadu, valsts budžeta finansējums sportam būtiski pieaudzis un veido 0,84 % no visiem valsts pamatbudžeta izdevumiem (2015. gadā tas veidoja 0,4 %, bet 2016. gadā – 0,65 % no valsts pamatbudžeta izdevumiem).

2017. gadā gandrīz 20 miljoni no valsts finansējuma paredzēti sporta celtnēm un olimpiskajiem centriem. Otra lielākā izdevumu pozīcija ir treneru darba samaksai – 16,6 miljoni. Augstu sasniegumu sportam piešķirti 6,7 miljoni, bet visām sporta federācijām un to pasākumiem ir tikai 3 miljoni eiro. Tāpēc sporta federācijas un komandas lūdz palīdzību gan valsts, gan privātajiem uzņēmējiem, lai finansētu plānotos sporta pasākumus un komandas.