Cariskās Krievijas laikā un pēc neatkarības iegūšanas radās pirmsākumi tautas sportam, bet kā atsevišķu sporta jomu to nevarēja izdalīt.
Tautas sporta pirmsākumi saistāmi ar izklaidi, īpaši skolu, augstskolu jaunatnes un karavīru vidū. Pēc Neatkarības kara tika izveidots Armijas sporta klubs, kas kļuva par nozīmīgu karavīru fiziskās sagatavošanas veicinātāju. Amerikāņu humānās palīdzības ietvaros pēc kara Latvijā aktīvu darbību veica Jaunekļu kristīgā savienība (JKS), kura vadīja virsnieku un kareivju sporta un vingrošanas grupas, vēlāk izvērsa darbību skolu un studējošās jaunatnes vidū. Liela nozīme tautas sporta veicināšanā bija Latvijas Aizsargu organizācijas sporta klubiem. Skolu jaunatnes vidū plašu darbību izvērsa skautu organizācija, kuras uzdevums bija jaunekļu fiziska sagatavošana dienestam armijā. Sporta organizācijas bija arī dažām etniskajām organizācijām, politiskajām partijām, piemēram, sociāldemokrātiskā “Strādnieku sports un sargs”, ebreju Maccabi. Gan pilsētās, gan laukos tika izveidotas sabiedriskās organizācijas, kuru mērķi bija dažādu sporta veidu attīstīšana un vispārēja fiziskās attīstības veicināšana. Darbību atjaunoja arī vairākas pirmskara sporta organizācijas un sporta klubi.
Atsevišķu sporta veidu organizācijas apvienojās, lai sekmētu attiecīgā sporta veida attīstību. 04.1921. tika nodibināta Latvijas Vieglatlētikas savienība. 1922. gadā izveidota Latvijas augstākā sporta vadības institūcija – Latvijas Sporta organizāciju apvienība. 1936. gadā Latvijas Sporta organizāciju apvienības vietā tika dibināta Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteja, kas kā valstiska institūcija apvienoja sportu un fizisko audzināšanu un pārraudzīja valsts sporta dzīvi, īpaši akcentējot tautas sporta aktivitātes.
Padomju okupācijas gados fizisko kultūru definēja kā sabiedrības vispārīgās kultūras sastāvdaļu. Šajā laikā tika izvirzīts formāls mērķis ieviest fizisko kultūru un sportu katra cilvēka ikdienā. Fiziskā kultūra tika iedalīta masu sportā un lielajā sportā. Padomju okupācijas periodā lietotais termins “masu sports” ir sinonīms šobrīd lietotajam terminam “tautas sports”, savukārt lielais sports bija augstu sasniegumu sports (lai gan oficiāli Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) profesionāla sporta pastāvēšana tika noliegta).
Masu sportā bija izteikta higiēniskā, veselības nostiprināšanas, vispusīgas fiziskās un sportiskās sagatavošanas ievirze. Par masu sporta attīstību atbildēja fiziskās kultūras kolektīvi, kuri bija izveidoti gandrīz katrā darbavietā. Masu sporta pasākumus organizēja gan fizkultūras kolektīvi, gan dažādu nozaru sporta biedrību ‒ “Daugava”, “Vārpa”, “Darba rezerves”, “Lokomotīve”, “Dinamo” ‒ reģionālās organizācijas, arodbiedrību republikāniskās komitejas.
Darba vingrošana fabrikas "Uzvara" karameļu cehā. 1960. gads.
Plaši masu pasākumi bija sporta biedrību pilsētu un lauku fizkultūras kolektīvu republikāniskas sporta spēles, orientēšanās sacensības “Magnēts”, skrējēju sacensības “Visi uz starta”, slēpotāju sacensības “Visi uz slēpēm”, ģimeņu sacensības “Ar visu ģimeni uz starta”, jauno hokejistu sacensības “Zelta ripa” un jauno futbolistu sacensības “Ādas bumba”.
Pēc valsts neatkarības atgūšanas 19.11.1992., Latvijas II sporta kongresā, tika pieņemta rezolūciju “Par tautas sporta attīstību”. Rezolūcijā uzsvērts, ka sports, īpaši tautas sports, ir viens no galvenajiem līdzekļiem cilvēku veselības saglabāšanā un nostiprināšanā.
Iesaistoties arī valstij sporta nozares attīstības plānošanā, 2003. un 2013. gadā apstiprinātajās sporta politikas pamatnostādnēs tautas sports vienādots ar Eiropā un pasaulē eksistējošo kustību “sports visiem” (sports for all). Abos dokumentos kā viena no sporta jomām, kura jāattīsta valstī, tiek nosaukts sports visiem (tautas sports).