Īsa vēsture
Latvijas veselības sistēma un politika
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
1918.–1940. gads
Latvijā, tāpat kā visā Rietumeiropā, 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā kļuva populāra strādājošo sociālās, t. sk. veselības, apdrošināšanas ideja un prakse. 1918. gadā Latvija mantoja Krievijas 1912. gada likumu par strādnieku apdrošināšanu slimības gadījumā. Tā grozījumi 1920. un 1922. gadā sekmēja brīvprātīgu strādnieku apdrošināšanas fondu – slimokasu – izveidi. Veselības aprūpes finansēšanas un regulēšanas politiku raksturoja politisko uzskatu, vērtību un pārliecību cīņa. Kopumā slimokases bija progresīva, laikmetam atbilstoša sociālās un veselības apdrošināšanas forma, kas gan aptvēra tikai apmēram 18 % no valsts iedzīvotājiem (360 610 strādājošos un viņu ģimenes locekļus no apmēram 1,99 miljoniem iedzīvotāju). Slimokasēm bija finanšu stabilitāte un pieaugošs rezerves kapitāls. Sākumā slimokases izmaksāja vien ārstēšanās un apbedīšanas pabalstus, bet saskaņā ar 1930. gadā pieņemto slimokasu likumu tām par pienākumu kļuva arī ārstniecības nodrošināšana. Latvijas neatkarības periodā (1918–1940) slimokases papildus apdrošināto un viņu ģimenes locekļu ārstēšanai sedza arī slimību un negadījumu profilaksi un darba spēju saglabāšanu – ierīkoja sanatorijas, bērnu vasaras nometnes, fizikālās terapijas kabinetus, aptiekas. Bez slimokasu regulējošiem noteikumiem tika pieņemts arī likums “Par lauku iedzīvotāju nodrošināšanu slimības gadījumos” (1928), Noteikumi par valsts darbinieku ārstēšanu (1931), Ārstniecības likums (1937). Pēc 15.05.1934. valsts apvērsuma slimokasu darbība tika stingri reglamentēta, tomēr apdrošināšanas princips saglabājās un dalībnieku skaits palielinājās. Veselības jautājumi bija Tautas labklājības ministrijas sastāvā esošā Veselības departamenta pārziņā, kura pienākums bija izveidot ārstnieciskās palīdzības tīklu pilsētās un laukos. Veselības aprūpi nodrošināja Veselības departamenta, pašvaldību, slimokasu un citu apdrošināšanas iestāžu uz līguma pamata darbā pieņemtie ārsti. Pastāvēja pašvaldību, slimokasu, biedrību, privātas ārstniecības iestādes, t. sk. doktorāti, slimnīcas, sanatorijas, Latvijas Sarkanā Krusta veselības kopšanas punkti.
1940.–1991. gads
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā notika slimokasu likvidācija, veselības aprūpes iestāžu nacionalizācija, privāto ārstniecības iestāžu pārveidošana par valsts iestādēm. Pārtrauca ievest medikamentus no Rietumiem, medikamentu cenas tika iesaldētas. Vācu okupācijas laikā medicīniskā palīdzība un medikamentu pieejamība civiliedzīvotājiem bija sekundāra.
Padomju okupācijai atjaunojoties, tika atjaunota Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) centralizētā veselības aprūpes sistēma un īstenota šīs valsts veselības politika. Sistēmas pamatā bija šādi principi: valstiskums, plānveidība, zinātnes un prakses vienotība, visiem pieejama bezmaksas kvalificēta medicīniskā palīdzība, profilaktisks virziens, aktīva sabiedrisko organizāciju un iedzīvotāju līdzdalība veselības aizsardzības problēmu risināšanā. Tās finansēšanai tika atvēlēti 5,2–6,7 % no valsts budžeta. Tai bija raksturīga dominējoša, vertikāli strukturēta slimnīcu loma – republikāniskās, pilsētu, rajonu un zonālās jeb lauku slimnīcas. Slimnīcām pakļautas poliklīnikas, ambulances un feldšeru vecmāšu punkti. Pastāvēja arī specializētās ārstniecības iestādes – leprozorijs, tuberkulozes slimnīcas un dispanseri, ādas un venerisko slimību dispansers, slimnīcas onkoloģiski, narkoloģiski, ortopēdiski slimiem pacientiem, paralēlā veselības aprūpes sistēma resoru pārvaldībā (piemēram, dzelzceļnieku, ūdensceļu darbinieku vajadzībām), bagātīgs nodrošinājums ar sanatorijām. Galvenie šī perioda sasniegumi tiek raksturoti ar kvantitatīviem rādītājiem – stacionāru gultu, ambulatoro iestāžu, aptieku un ārstu pieaugošu skaitu. Bija sasniegumi infekciju slimību ierobežošanā. Lai arī padomju okupācijas perioda veselības aprūpei bija visaptverošs segums un vienlīdzīga pieejamība (ar izņēmumu – papildu iespējām politiskajai elitei), to raksturoja relatīvi zema kvalitāte un tehnoloģiskā atpalicība. Slimnīcām nauda tika plānota pēc stacionāro gultu skaita, ambulatorajām iestādēm – pēc slodžu skaita. Šī sistēma nebija ekonomiska, kā arī veicināja gultu un slodžu skaita mākslīgu pieaugumu. 20. gs. 60. gados, attīstot rajonu un republikāniskos stacionārus, daudzas zonālās slimnīcas tika slēgtas kā nerentablas. Veselības aizsardzības ministra Vilhelma Kaņepa vadībā 1963.–1989. gadā lielajās klīniskajās slimnīcās tika veidoti ārštata galveno speciālistu vadītie centri, kas nodarbojās ar metodisko, ārstniecisko, zinātnisko un kvalifikācijas paaugstināšanas darbu; tika attīstīta hronisko slimnieku uzraudzības sistēma – dispanserizācija, bet 20. gs. 80. gadu vidū sākta obligāto profilaktisko apskašu programma (KASMON).
Neatkarības atjaunošanas procesā 1988. gadā Latvijas Ārstu biedrība izvirzīja politisku mērķi atjaunot Latvijas valsts sociālās apdrošināšanas fondu (slimokasu) sistēmu, taču finansiālu un citu apsvērumu dēļ iecerētā 30. gadu sociālās apdrošināšanas sistēmas restaurācija netika realizēta.
Pašreizējais stāvoklis
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā tika likvidēta Veselības aizsardzības ministrija un veselības aprūpes pārvaldība nonāca Labklājības ministrijas pārziņā. 90. gadu sākumā Latvijas kopējo situāciju raksturoja privatizācija, pāreja uz tirgus ekonomiku un uzņēmējdarbības attīstību, jauna izpratne par sociālo apdrošināšanu, kurā tiek palielināta indivīda atbildība un tirgus diktēti stimuli. Atjaunotās Latvijas sākuma posmu raksturoja ne tikai ekonomiskā stāvokļa grūtības, bet arī sabiedrības veselības stāvokļa ievērojama pasliktināšanās: pieauga mirstība (īpaši no ārējiem nāves cēloņiem), samazinājās dzimstība, samazinājās jaundzimušo paredzamais mūža ilgums, pieauga saslimstība ar atsevišķām slimībām. 1993. gadā tika sākta veselības aprūpes finansēšanas reforma nolūkā izveidot veselības obligātās apdrošināšanas sistēmu, kuras ideoloģija ietekmēja arī veselības politiku, kas tika virzīta uz decentralizāciju, veselības aprūpes pakalpojumu privatizāciju un uzņēmējdarbības veicināšanu. Tika ieviesti un līdzās pastāvēja dažādām aprūpes sistēmām raksturīgi elementi – tiešie maksājumi, šķirti pakalpojumu pircēji no pakalpojumu sniedzējiem, paralēla privātā brīvprātīgā veselības apdrošināšana ar aizvietojošām un papildinošām finansēšanas funkcijām. No 90. gadu vidus būtiskas pārmaiņas notikušas primārās veselības aprūpes jomā. Radīta un ieviesta vispārējās prakses jeb ģimenes ārstu specialitāte, tādējādi veselības politikā īstenojot trīs līmeņu (primārās, sekundārās un terciārās) aprūpes sistēmu. 1994. gadā izveidota Centrālā norēķinu kase un 35 neatkarīgas republikas pilsētu un rajonu slimokases (līdzība ar 30. gadiem tikai nosaukumā), kas saņēma finansējumu no valsts budžeta un bija atbildīgas par vietējo iedzīvotāju veselības aprūpes apmaksāšanu. Kontroles pastiprināšanas nolūkā aizsākās centralizācija, slimokases apvienojot astoņās reģionālajās un Valsts slimokasē (no 1999. gada – Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, no 2003. gada – Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra ar četrām teritoriālajām nodaļām). 1997.–2004. gadā speciālajā veselības aprūpes budžetā ieņēmumu avoti bija iezīmētā 28,4 % daļa no iedzīvotāju ienākumu nodokļa un mainīga dotācija no vispārējiem valsts budžeta ieņēmumiem. Ārstniecības iestādes bija tiesīgas iekasēt pacientu nodevu un līdzdalības maksājumu, kas pakāpeniski palielinājās, mainot savu funkciju no pieejamību ierobežojošā sliekšņa uz būtisku ārstniecības iestāžu ieņēmumu sastāvdaļu.
Finansējuma avoti
2003. gadā izveidota Veselības ministrija, pārņemot no Labklājības ministrijas ar veselības aprūpes politiku saistītās funkcijas. Kopš 2005. gada veselības aprūpes finansēšanas galvenie avoti ir no vispārējiem nodokļiem un pacienta tiešie maksājumi ārstniecības iestādēs. Līdz 2008. gada finanšu un ekonomikas krīzes sākumam Latvijā pakāpeniski attīstījās un guva panākumus jauna sistēmas prioritāte – veselības veicināšana. 2008.–2010. gada finanšu un valsts pārvaldes krīze paātrināja vairākas strukturālās reformas, kuru rezultātā samazināts veselības aprūpes pārvaldes iestāžu skaits, izveidots vienots Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, ievērojami samazināts stacionāro ārstniecības iestāžu skaits. 2009. gadā veselības aprūpes pakalpojumu iepirkšanai izveidots Veselības ekonomikas dienests un Veselības norēķinu dienests. 2012. gadā tie tika apvienoti Nacionālajā veselības dienestā (NVD).
Atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development) klasifikācijai mūsdienās Latvijā pastāv vispārējos valsts nodokļos balstīta veselības aprūpes sistēma ar būtisku iedzīvotāju veiktu tiešo maksājumu daļu. Privātā papildu brīvprātīgā apdrošināšana veido nelielu kopējā finansējuma daļu un pārsvarā sedz strādājošo iedzīvotāju daļu. Pakalpojumu sniedzēji (slimnīcas, ārstu prakses, to apvienības) pārstāv visdažādākās īpašuma formas un to kombinācijas: valsts kapitāla sabiedrības, pašvaldību uzņēmumi, privāti uzņēmumi un prakses. Galvenais sistēmas regulējošais mehānisms ir līgums starp valsti, kuru pārstāv Veselības ministrijas pakļautībā esošais NVD, un pakalpojumu sniedzējiem. Līgumos tiek ietverti pakalpojumu apjoma, kvalitātes un norēķinu jautājumi.
Nozīmīgākās institūcijas
Galvenā atbildīgā izpildvaras institūcija Latvijas veselības aprūpes jautājumos ir Veselības ministrija. Bez Veselības ministrijas un tās pakļautības iestādēm atsevišķi ar veselības sistēmu saistīti jautājumi ir arī citu ministriju kompetencē: Labklājības ministrijas (darba nespēja un invaliditāte), Zemkopības ministrijas (pārtikas drošība), Izglītības un zinātnes ministrijas (veselības profesionālā un vispārējā izglītība). Pašreizējais Veselības ministrijas sagatavotais un Ministru kabinetā apstiprinātais Latvijas veselības politikas galvenais dokuments ir Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam. Dokuments izstrādāts, balstoties uz Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization) Eiropas reģiona veselības stratēģiju “Veselība 2020. Eiropas politikas ietvars un stratēģija 21. gadsimtam”. Latvijas pamatnostādnēs norādīts, ka sabiedrības veselības politikas virsmērķis ir palielināt Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaitu un novērst priekšlaicīgu nāvi, saglabājot, uzlabojot un atjaunojot veselību. Tas sasniedzams, īstenojot apakšmērķus: 1) novērst nevienlīdzību veselības jomā, veicot pasākumus, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem vienādas iespējas veselības veicināšanā un veselības aprūpē; 2) samazināt priekšlaicīgu mirstību no neinfekciju slimībām, mazinot riska faktoru negatīvo ietekmi uz veselību; 3) uzlabot mātes, tēva un bērna veselību, samazināt zīdaiņu mirstību; 4) veicināt veselīgu un drošu dzīves un darba vidi, samazināt traumatismu un mirstību no ārējiem nāves cēloņiem; 5) samazināt iedzīvotāju saslimstību ar infekcijas slimībām; 6) nodrošināt efektīvu veselības aprūpes sistēmas pārvaldi un racionālu resursu izmantošanu, lai sekmētu veselības aprūpes sistēmas darbības ilgtspējību un visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgu pieeju kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, kas tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem.
Attīstības virzieni
Par prioritārajiem virzieniem noteikti: partnerības un starpnozaru sadarbības nodrošināšana, veicinot vienlīdzīgas veselības iespējas visiem iedzīvotājiem; neinfekciju slimību riska faktoru izplatības mazināšana; grūtnieču un bērnu veselības uzlabošana; traumatisma un vides risku ietekmes mazināšana uz sabiedrības veselību; infekcijas slimību profilakse; kvalitatīvas, drošas un ilgtspējīgas veselības aprūpes pakalpojumu sistēmas veidošana. Mūsdienu lielākais Latvijas veselības aprūpes sistēmas un politikas izaicinājums ir problēmas ar pakalpojumu pieejamības ierobežojumiem un nevienlīdzība starp iedzīvotājiem ierobežota sabiedriskā sektora finansējuma dēļ. Līdz 2018. gadam valstī veselības aprūpe nav bijusi valdību un Saeimas prioritāte. Situācija īpaši pasliktinājusies pēc 2008. gada pasaules finanšu krīzes, kas Latvijā izpaudās sevišķi asi – veselības aprūpes finansējums tika samazināts par 40 %. Rezultātā liela finansējuma daļa tiek segta no iedzīvotāju līdzekļiem, radot būtiskus šķēršļus veselības aprūpes pieejamībai mazturīgiem iedzīvotājiem. Gan kopējo tēriņu daļa no iekšzemes kopprodukta (5,3 %), gan sabiedriskā sektora tēriņu daļa (3,2 %) ir viena no mazākajām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu grupā. Šāda situācija rada sociālu spriedzi un neapmierinātību. Lai arī Veselības aprūpes finansēšanas likums ir pieņemts, politiskās debates turpinās. Pārējās Latvijas veselības aprūpes sistēmas problēmas lielā mērā pakārtotas zemajam finansējumam: cilvēkresursu aizplūšana no sistēmas vai pāreja no publiskā uz privāto sektoru; aprūpes kvalitātes pazemināšanās; teritoriālas atšķirības un citas.
Starptautiskā sadarbība
Tā kā Latvija ir Eiropas Savienības (European Union) un Pasaules Veselības organizācijas dalībvalsts, tās veselības sistēmu ietekmē šis starptautiskais konteksts. Arī tādas finanšu organizācijas kā Pasaules Banka (World Bank), Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund), Eiropas Centrālā banka (European Central Bank) ietekmē ar veselības sistēmu saistītus lēmumus, sniedz starptautisku atbalstu. Veselības sistēma ir katras Eiropas Savienības dalībvalsts kompetencē. Taču kopīgas programmas ietekmē lēmumu pieņemšanu prioritārajos virzienos: 1) veselības veicināšanā, slimību profilaksē un veselīgam dzīvesveidam labvēlīgas vides sekmēšanā, ņemot vērā principu “veselība visās politikās”; 2) Eiropas Savienības pilsoņu pasargāšanā no nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem; 3) atbalstā inovatīvām, efektīvām un ilgtspējīgām veselības aprūpes sistēmām; 4) atvieglotā Eiropas Savienības pilsoņu piekļuvē labākai un drošākai veselības aprūpei. Pasaules Veselības organizācija visu Latvijas atjaunotās neatkarības laika periodu ir bijusi būtisks partneris, padomdevējs, politikas ietekmētājs un arī šobrīd turpina ciešu sadarbību ar valsts veselības sistēmas profesionāļiem un politiķiem. Pasaules Veselības organizācija kopā ar partneriem īsteno projektu “Veselības observatorija”, kurā regulāri tiek analizēta un aprakstīta valstu, to starpā arī Latvijas, veselības sistēma un politika.