Abavas senleja atrodas Talsu, Kandavas, Tukuma un Engures novada teritorijā.

Abavas senleja ir tikai dabas apvidus nosaukums. Pareizi, atbilstoši terminoloģijai būtu jālieto nosaukums "senieleja", kas raksturo tekoša ūdens veidotu ieleju, nevis "senleja", jo "senleja" attiecas uz jebkādas ģenēzes pazeminājumu reljefā. Sarunvalodā tēlainais nosaukums "senleja" tiek attiecināts arī uz citu upju ieleju posmiem (Gaujas, Daugavas, Ventas u. c.), kuru pamatnē, pirmskvartāra iežos, ir senāku tekošu ūdeņu erozijas iegrauzumi. Pētījumi liecina, ka Abavas ielejas zemākajā daļā pirmskvartāra iežos konstatēti senāku erozijas ieleju fragmenti Kandavas un Sabiles apkārtnē. Dabas apvidū ietilpst erozijas ieleju tīkls jeb erozijas sistēma, kur galveno posmu jeb asi veido Abavas–Slocenes senieleja aptuveni 60 km garumā. Dabas apvidus ietver arī Abavas pieteku Imulas un Amulas lejteces posmus, Abavas ielejas daļu Augšabavas pazeminājumā līdz Irlavai, kā arī Vašlejas ieleju līdz Spirgus ezeram. Dabas apvidus Abavas senleja ir aptuveni rietumu–ziemeļrietumu un austrumu–dienvidaustrumu virzienā orientēta erozijas saposmojuma josla, kas sadala ledāja veidoto ģeomorfoloģisko rajonu – Austrumkursas augstieni – divās daļās: ziemeļu un dienvidu. Apvidus ir nosacīta robežjosla starp diviem dabas rajoniem: Austrumkursas un Ziemeļkursas augstieni. Austrumos, saglabājot augstienei raksturīgās reljefa, hipsometriskās un ainavas iezīmes, apvidus sniedzas līdz Milzkalnei. Dabas apvidus rietumu robeža nosacīti sakrīt ar augstienes rietumu robežu pie Veģu deltas, kur Abavā ietek kreisā krasta pieteka Valgale un labā krasta pieteka Veģupīte. Tomēr morfoloģiski ne mazāk izteiksmīga, ap 1 km plata un 30–40 m dziļa Abavas ieleja turpinās rietumu virzienā Kursas zemienē līdz Rendai, kur ielejas zemākā daļa pakāpeniski pazeminās un atsedz senākus pirmskvartāra iežus. Atšķirības ainavā Veģu deltas rajonā nosaka tur akumulētie smilts–aleirītu nogulumi, kuru virsma ir erozijas saposmota un novērojama vaļņu–ieplaku mija. Deltas virsmas reljefu vēl vairāk sarežģī eolajos procesos izveidotie un uzguldītie kāpu vaļņi. Nozīmīgi kritēriji, lai noteiktu Abavas senlejas un citu upju senieleju apvidu robežas, ir ielejas morfoloģija un raksturīgās ainavas iezīmes. Kopumā Abavas senielejas linearitāte un tai raksturīgās fizioģeogrāfisko apstākļu iezīmes turpinās ārpus viena dabas rajona (Austrumkursas augstienes) ietvariem, turpinoties Kursas zemienē rietumos.

Abavas–Slocenes senieleja un tās pieteku lejteces ir 30–58 m dziļi erozijas iegrauzumi pirmskvartāra iežos, kuri ir relatīvi grūti izskalojami. Senielejas gultnē un pamatkrastos daudzviet atsedzas augšdevona Pļaviņu, Salaspils, Daugavas, Katlešu, Ogres, Stipinu un Amulas svītas ieži. Posmā starp Kandavu un Sabili, arī tā dēvēto Matkules kāpli upju ieleju pamatkrastu augšdaļā ir arī nedaudz jaunāko – Elejas, Jonišķu un Kursas – svītu iežu atsegumi. No tiem, izņemot Ogres svītai raksturīgos smilšakmeņus, dominē mehāniski izturīgākie un pret izskalošanu noturīgākie karbonātieži: dolomīti, domerīti, vietām arī ģipšus saturošie ieži ar mālu starpslāņiem. Abavas ielejas gultnē lejpus Sabiles saguļ augšdevona Amatas svītas terigēnie ieži. Abavas gultnē redzamā krāce "Abavas rumba” ir karbonātiežu kāple un vienlaikus arī litoloģiskā robeža starp devona karbonātiežiem un smilšakmeņiem. Kāples un nelieli ūdenskritumi izveidojušies Abavas pieteku – Imulas, Veģupītes u. c. – gultnēs, kur mijas atšķirīgi izskalojami ieži. Abavas senielejas iegrauzuma dziļums pie Matkules kāples un pamatkrastu augšmalu veidojošo iežu nevienādais absolūtais augstums pretējos krastos un iežu litoloģiskās atšķirības norāda uz to, ka Abava manto un pakāpeniski pārveido lūzumu (plaisu) pirmskvartāra iežos. Abavas un tās pieteku pamatkrasti vietām ir vertikālas kraujas ar devona iežu atsegumiem. Augstākie un arī stratigrāfiski nozīmīgākie iežu atsegumi ir Langsēdes krauja Imulas labajā pamatkrastā, Kalnamuižas lejas krauja Amulas lejtecē, kā arī atsegumi pie Abavas Velnalas. Visās trijās kraujās redzami Ogres svītas pelēcīgie smilšakmeņi, kuriem uzguļ Stipinu svītas karbonātiežu – dolomītu, domerītu – slāņkopa.

Ogres svītas zaļganpelēkajos smilšakmeņos nereti novērojami seno zivju atlieku sakopojumi jeb “zivju brekčijas”. Imulas un Amulas ielejās atsedzas Amulas, Elejas, Jonišķu un Kursas svītu dolomīti, domerīti, aleirolīti, smilšakmeņi un māli. Amulas un Elejas svītu ieži sastopami Abavas senielejas labā pamatkrasta augšdaļā, iepretī Matkules kāplei pie Greiļu kalna. Abām svītām novērojama ritmiska slāņmija, kas izpaužas kā vairākkārtēja smilšakmens, aleirolītu, mālu un domerītu atkārtošanās.

Pazemes ūdeņu samitrinātie mālu starpslāņi ir plastiski, tādēļ Abavas ielejas labā pamatkrasta nogāzē pie Greiļu kalna pastāvīgi veidojas noslīdeņi. Mālu starpslāņi novērojami daudzviet Imulas, Amulas u. c. mazāku pieteku pamatkrastu kraujās, kur, īpaši ieliektajos krastos, veidojās noslīdeņi, tādēļ rodas jauni iežu atsegumi, vai arī noslīdējušo iežu masa aizsedz kādreiz labi redzamās klintis. Amulas svītu veido arī ģipšus saturoši ieži, kas novērojami atsegumos Imulas un Amulas pamatkrastos. No Salaspils svītas iežiem, kas satur ģipsi, Kandavas apkārtnē izplūst pazemes ūdeņi, kas satur sulfātu jonus. Kalcija–sulfātu ūdeņiem mijiedarbojoties ar purva ūdeņiem, veidojas ūdeņi, kas satur sērūdeņradi. Sulfātu jonus saturošo ūdeņu dēļ izveidoja minerālūdeņu kūrortu Abavas kreisajā krastā pie Kandavas, Čužu purva tuvumā. Tur arī izplūst lielākais sulfātu jonus saturošais avots – Velna acs. Pirmskvartāra iežus pārsedz kvartāra nogulumu sega, izņemot atsevišķas joslas upju gultnēs un pamatkrastu kraujās. Kvartārnogulumu segas biezums ir ļoti nevienāds morfoloģiski atšķirīgajās erozijas ieleju sistēmas daļās gan garengriezumā, gan arī ieleju posmu šķērsgriezumā, tomēr pārsvarā ir mazāks par 10 m.

Pēc raksturīgām ainavu iezīmēm teritorijā izšķiramas vismaz četras atšķirīgas daļas.

1) Abavas ieleja no Irlavas līdz Jaunsātiem ir 11 km garš Augšbērzes–Augšabavas ielejas posms. Terasētās ielejas posms noslēdzas ar leduslaikmeta beigās izveidojušos deltu. Pārsvarā līdz 20 m dziļās ielejas platums sasniedz 4 km. Relatīvi lielāks ielejas dziļums novērojams vietās, kur ielejas pamatkrasti pieguļ augstāku morēnpauguru un paugurgrēdu nogāzēm. Pamatkrastu nogāzes ir lēzenas ar vietām saskatāmām 2–4 m augstām terašu kāpēm. Posmā ir izsekojamas 3–4 terases ar kritumu deltas virzienā. Ielejas zemākajā daļā kvartāra nogulumu biezums ir 1,5–5 m, tuvāk pamatkrastiem tas sasniedz 10 m. Kvartāra nogulumu segas apakšējā daļā, tieši virs pamatiežiem, saguļ pēdējā apledojuma morēna, kuru pārsedz aluviālie nogulumi. Izplatītas joslas, kur morēna ir noerodēta un alūvijs uzguļ pamatiežiem.

2) Abavas senieleja posmā no Kandavas līdz Veģu deltai ir 0,9–1,4 km plata, bet dziļums 40–58 m. Tas ietver arī 30–40 m dziļās ielejas Imulas un Amulas lejtecē, Virbupi. Tā ir visizteiksmīgākā apvidus daļa, kuru dēvē par Kurzemes Šveici. Upju ielejas šķērsgriezumā ir asimetriskas – stāvajam un kraujajam ieliektajam pamatkrastam iepretī ir terasētas izliektā pamatkrasta nogāzes. Tikai ielejas taisnākajos posmos ir U-veida profils. Abavas ielejas dziļākajā un senākajā posmā izdalītas septiņas terases, no kurām četras, ar atsevišķiem pārtraukumiem, izsekojamas Abavas–Slocenes senielejas garumā. Atsevišķas terases vai to fragmenti ir labi redzami ne tikai Abavas, bet arī Imulas un Amulas ielejā. Alūvija biezums terasēs ir mainīgs, vietām tas ir noerodēts un smilts–grants–oļu slāņa biezums ir tikai daži desmiti centimetru, bet vietām pārsniedz 5 m. Ielejas zemākajā daļā, Sabiles apkārtnē, apraktos ielejveida iegrauzumus aizpilda glaciolimniskie nogulumi. Kopā ar pārsedzošo alūviju kvartāra nogulumu biezums sasniedz 15 m. Lejpus Kandavas Abavai ir izteiksmīga paliene ar ļoti daudzām vecupēm, vecupju ezeriem, kuros uzkrājas organogēnās dūņas un sapropelis. Palu laikā, kad ir augstāks ūdens līmenis, caurtekošais ūdens vecupēs īslaicīgi pārtrauc ezeriem raksturīgo hidrodinamisko režīmu. Abavas senielejas pamatkrasta nogāzēs no karbonātiskajiem pamatiežiem daudzviet izplūst avotu ūdeņi, kas satur karbonātus. Tur sastopami saldūdens kaļķieži, kas izgulsnējušies no avotu ūdeņiem. Čužu purvā kaļķiežu slāņkopas biezums sasniedz 4–5 m, ko pārsedz 1,5–3 m bieza kūdras slāņkopa. Nereti pamatkrastu nogāzēs uzkrājušies saldūdens kaļķieži veido pseidoterases – Imulas ielejā pie Krojstrauta ietekas, Abavas ielejā pie Drubazām. Imulas ielejas kreisā pamatkrasta augšmalā pie Upmaļu mājām sastopamo poraino un cieto saldūdens kaļķiežu paveidu – šūnakmens sakopojumu – sauc par Kauķa kalnu jeb Imulas Staburagu. Mūsdienās no tā ir atlikusi neliela daļa, jo vieglais un porainais šūnakmens izmantots daudzu Matkules apkārtnes ēku būvē.

3) Abavas–Slocenes ieleja no Kandavas līdz Milzkalnei ir 0,7–1,5 km plata. Ielejas ezerveidīgo paplašinājumu vietās – pie Līgupes un Bebrupītes ietekas – tas sasniedz 2,5 km, bet pie Pūres un Beķermuižas, kur Abavas ieleja zarojas un apliec erozijas paliksni, kopējais ielejas platums sasniedz 3,3 km. Ielejas pamatkrasti ir lēzenāki, un tās dziļums ir 20-30 m, izņemot gravu saposmoto, 40 m augsto nogāzi Durbes pils apkārtnē. Posmā starp Jaunsātiem un Jaunmokām ielejai ir U-veida, vietām arī kastes veida šķērsprofils, jo alūviju, kas veido tās gultni, pārsedz vairākus metrus bieza kūdras slāņkopa. Pamatkrastu nogāzēs terases nav saskatāmas, ko skaidro ar ledājkušanas ūdeņu straumju iegraušanos aprimušā ledus blāķos ielejā. Dzelzceļa stacijas Tukums II tuvumā, Slocenes ielejā, sastopamas osveida vaļņu formas, kas, iespējams, ir glaciofluviālās deltas palikšņi.

4) Vašlejas ieleja ir 11 km gara un līdz 3,5 km plata ar kritumu un atvērumu Slocenes ielejas virzienā. Ielejai ir lēzeni pamatkrasti, bet to augstums atšķirīgs. Kreisais jeb rietumu pamatkrasts ir augstāks, nogāzes augšmala turpinās līdz ielejai un sasniedz 80–100 m virs jūras līmeņa. Labais pamatkrasts ir par 20–40 m zemāks. Vašlejas atvērumā pie Slocenes ielejas izvietojies ledājkušanas ūdeņu sanešu deltas paliksnis ar slāņu kritumu dienvidu virzienā, pretēji mūsdienu ūdensteces virzienam. Paleodelta ir kā sala ar aptuveni 20 m augstām nogāzēm, senajām erozijas kraujām, kuras virsmas absolūtais augstums sasniedz 60–62 m virs jūras līmeņa. Erozijas pazeminājumā pie ziemeļaustrumu nogāzes atrodas Sivēnu ezers. Vašlejas ielejā augšteces virzienā ir pacēlums, vidusdaļa ir 3–5 m augstāka nekā sāni pie pamatkrastu nogāzēm. To veido Vašlejas deltas glaciofluviālie nogulumi – smilts–grants ar oļiem, kas uzguļ pēdējā apledojuma morēnai. Ielejas augštecē – Praviņu un Spirgus apkārtnē – nelielā krituma ietekmē izveidojušies purvi, kur ledāja un to kušanas ūdeņu nogulumus pārsedz vairākus metrus bieza kūdra.

Dabas apvidus klimatam piemīt vairākas specifiskas iezīmes, kas nosaka arī citus dabas apstākļus, kas ir atšķirīgi no apkārt esošajiem apvidiem. Ievērojamas mikroklimatiskās atšķirības veidojas Abavas–Slocenes senielejas pretējās ekspozīcijas nogāzēs. Senielejas ziemeļu krasts ar dienvidu ekspozīcijas nogāzi ir vairāk pakļauts tiešajai Saules radiācijai un saņem vairāk gaismas un siltuma nekā ziemeļu ekspozīcijas nogāze. Stāvās nogāzes pastiprina atmosfēras nokrišņu virsmas noteci, un veidojas mitruma deficīts augsnes virskārtā, ko sekmē intensīvāka iztvaikošana dienvidu ekspozīcijas nogāzē. Raksturīga īpatnība ir temperatūras inversijas, kuru laikā novērojama migla senielejas zemākajā daļā. Tur novērojamas zemākas gaisa temperatūras aukstajā sezonā un arī naktīs. Pamatkrastu nogāzēs novērojamas lejupejošas gaisa plūsmas, temperatūrai pazeminoties, un augstāka temperatūra tuvāk nogāžu augšmalai. Tāds gaisa temperatūru sadalījums nosaka agrākas rudens salnas un vēlākas pavasara salnas senielejā.

Garākās un ūdeņiem bagātākās ūdensteces ir Abava, Slocene, Imula, Amula un Vēdzele. Apvidus ūdensteču raksturīga īpatnība ir relatīvi straujas ūdens caurplūduma izmaiņas lietus vai sniega kušanas laikā, ko ietekmē augstās virsmas noteces. Nozīmīgākās ūdens līmeņa svārstības palu laikā un uzplūdu periodā novērojamas Abavai. Imulas, Amulas u. c. mazāku pieteku lejtecēs līmeņa izmaiņas ir nelielas ievērojamā gultnes krituma dēļ. Dažviet upju tecējumu regulē dzirnavu vai citi aizsprosti, pie kuriem izveidojušās ūdenskrātuves (Kalnamuižas, Līgu, Šlokenbekas). Lielākajai daļai apvidus ezeru ir aluviāla izcelsme – tie ir nelieli vecupju ezeri. Abavas senielejas pamatkrastu nogāzēs ievērojamu saposmojumu veido arī mazo pieteku (Virbupes, Valgales, Tojātu upītes, Kurzemnieku strauta) dziļās ielejas. Erozijas saposmojumu veido arī gravas un sengravas. Lielākajās un dziļākajās gravās (gravielejās) izveidojušās pastāvīgas ūdensteces. Daudzviet sastopami avoti un avoksnāji.

Apvidus ģeoloģiskā uzbūve, reljefs, klimata un virsmas noteces īpatnības nosaka lokālus augšņu izplatības areālus. Atbilstoši tiem izveidojusies dabiskā augu valsts, bet cilvēka ietekmē apvidus teritorijā izveidojušies areāli ar atšķirīgu zemes lietojumveidu, kas nosaka visas Abavas senlejas ainavas īpatnības kopumā. Ieleju nogāzēs izplatītas erodētas augsnes. Karbonātisko cilmiežu ietekmē izplatītas karbonātiskas augsnes. Apvidus labāk drenētās teritorijās (Abavas–Slocenes senielejā) izplatītas iekultivētas aluviālās augsnes, daudzviet karbonātiskas. Iekultivētas augsnes un graudaugu sējumi izvietoti Abavas terasēs Plostu apkārtnē, arī Slocenes senielejā rietumos no Tukuma. Ievērojamas platības pie Sabiles, Drubazām, Valdeķiem, Kurzemnieku strauta aizņem pļavas, kuras tiek izmantotas ganībām.

Amulas un Imulas lejtecē dabisko zālāju pļavu platības ir ievērojami samazinājušās un pakāpeniski aizaug ar krūmiem. Augšņu veidošanā norisinās mijiedarbība starp augsni un dominējošajiem augiem. Karbonātiskās un mālainās augsnes, kā arī klimats ir labvēlīgi platlapju koku sugu – ošu, gobu un ozolu – izplatībai. Mežaudzes visvairāk sastopamas stāvās nogāzēs, lauksaimnieciskai darbībai nepiemērotās vietās gan Abavas, gan arī to pieteku ielejās. Kopā ar platlapjiem izplatītas arī egles, bet krūmu stāvam ir raksturīgas lazdas. Gar upju gultnēm kā savdabīgas galerijas stiepjas baltalkšņu audzes ar ievām krūmu stāvā. Vietās ar smilšainiem cilmiežiem sastopami priežu meži, piemēram, Abavas palienē augšpus Sabiles, kurai dots nosaukums “Ēģipte”. Tie sastopami arī lejpus Sabiles. Lielākie mežu masīvi ir no Sabiles līdz Veģiem, Abavas ielejas kreisajā krastā Kandavas apkārtnē, ieskaitot "Melno mežu”. Mežu masīvi sastopami arī posmā no Abavniekiem līdz Slocenes ietekai senielejā pie Sloklejām. Augsnēs uz karbonātiskajiem cilmiežiem aug arī paegļi jeb kadiķi. Viena no lielākajām Latvijas kadiķu audzēm ir Abavas ielejas kreisajā krastā Kandavā. Kokveida kadiķi sastopami Abavas senielejas kreisā pamatkrasta nogāzē lejpus Valdeķiem. Karbonātiskās augsnes un citi lokālie apstākļi ir sekmējuši aizsargājamā auga – daudzgadīgās mēnesenes (Lunaria rediviva L.) – izplatību Abavas, Imulas un Amulas ielejā.

Apvidus lielākajos erozijas pazeminājumos – Abavas, Slocenes senielejā un Vašlejā – atrodas arī apdzīvotas vietas. Abavas ielejas terasēs izvietojusies Sabiles pilsēta, kur dienvidu ekspozīcijas nogāzē, Vīna kalnā, iekopti vīnogu stādījumi, izmantojot dabiskās un arī mākslīgi veidotās terases.

Abavas ielejā, terasēs abos pamatkrastos, atrodas ievērojama daļa Kandavas pilsētas. Augšabavas ielejā atrodas apdzīvotas vietas, piemēram, Jaunsāti, Sāti un Irlava. Slocenes ielejā izvietojusies arī ievērojama daļa Tukuma pilsētas. Dabas apvidus upju ielejās vai to tuvumā izvietotas daudzas viensētas, kas veido ainavas mozaīku un kur dzīves norises tieši saistītas ar lokālajām dabas īpatnībām. Lokālas ainavu izmaiņas saistītas ar derīgo izrakteņu atradnēm un ieguvi. Ievērojami smilts–grants krājumi ir Vašlejā, Abavas terasēs starp Jaunsātiem un Pūri, kur ir vairāki karjeri. Karjeros, kas ir rekultivēti un dažviet arī vēl darbojas, izveidojušās ūdenskrātuves, piemēram, Cīruļu karjera ūdenskrātuve un Jaunsātu dīķis. Nerekultivētas saldūdens kaļķiežu ieguves vietas, arī dīķi Čužu purvā, ir liecības par tā kādreizējo ieguvi. Saimnieciski nozīmīgas kūdras atradnes ir Strēļu purvā un Praviņu purvā. Vairākās kūdras izstrādes vietās Praviņu purvā izveidojušās ūdenskrātuves. Cilvēka saimnieciskajā darbībā izveidotās ūdenskrātuves dažādo apvidus ainavu mozaīku un tām ir arī lietišķa nozīme.

Apvidus teritorijas daļu (14 933 ha) aizņem dabas parks Abavas senleja, dibināts 1957. gadā. Tajā iekļautas dabas vērtības, kam ir zinātniska nozīme, izcila vērtība dabas vides saglabāšanā un arvien pieaugoša nozīme tūrismā. Tas ietver ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos objektus (iežu atsegumus – Kalnamuižas kraujas, Cimmermaņu krauja, Imulas dolomīta klintis, Langsēdes krauja; lielos laukakmeņus – Abavas Velnakmeni un Zāģeru akmeni; krāces un ūdenskritumus; terasētās upju ielejas un gravas; Čužu sērūdeņu avotus). Dabas parkā atrodas arī augstvērtīgi un unikāli biotopi, to skaitā Čužu purva liegums – vienīgā vieta Latvijā, kur aug krūmu čuža jeb klinšrozīte savvaļā (Pentaphylloides fruticosa).

Dabas apvidus nozīmīgie tūrisma resursi kopā ar dabas vērtībām ir kultūrvēsturiskais mantojums. Īpaši jāatzīmē erozijas palikšņos izvietotie arheoloģiskie pieminekļi – Buses pilskalns un Kandavas pilskalns.