Jau 1931. gadā sporta presē raksturots kā “jaunā slidskriešanas zvaigzne”. 1933. un 1934. gadā kļuva par Latvijas ātrslidošanas meistaru jeb čempionu, kas tika noskaidrots četru distanču kopvērtējumā (500 m, 1500 m, 5000 m un 10 000 m), šajā godā nomainot ilggadējo Latvijas čempionu Albertu Rumbu. 30. gadu vidū laboja Latvijas rekordus dažādās ātrslidošanas distancēs.
Piedalījās dažādās starptautiskās ātrslidošanas sacīkstēs, t. sk. ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē, Vācijā (1936), pasaules čempionātos Helsinkos, Somijā (1934), un Davosā, Šveicē (1936), trijās pasaules akadēmiskajās meistarsacīkstēs – Bardonekijā, Itālijā (1933), Sanktmoricā, Šveicē (1935), Tronheimā un Lillehammerē, Norvēģijā (1939).
Lielākos panākumus un ievērību guva pasaules akadēmiskajās meistarsacīkstēs Sanktmoricā (02.1935.), kļūstot par pasaules studentu čempionu, kas tika noskaidrots četru distanču kopvērtējumā (500 m, 1000 m, 1500 m un 5000 m). J. Andriksons finišēja ar labāko rezultātu trijās no tām – 500 m, 1000 m un 5000 m. Ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē (02. 1936.) J. Andriksona labākais rezultāts bija 500 m distancē, kurā viņš ieņēma dalītu 16.‒17. vietu. Citās olimpisko spēļu distancēs: 1500 m – dalīta 23.‒24. vieta; 5000 m – 30. vieta.
1936. gadā aktīvās sporta gaitas ātrslidošanā pārtrauca, bet atgriezās 1938./1939. gada sezonā. Piedalījās ātrslidošanas sacensībās arī 20. gs. 40. gadu pirmajā pusē.
20. gs. 30. gados bija vairāku ātrslidošanai, tās tehnikai un citiem sporta veidiem veltītu publikāciju autors. J. Andriksona raksti publicēti preses izdevumos “Sporta Pasaule”, “Starts”, “Сегодня Вечеромъ”.