K. Havlīčeks-Borovskis bija pirmais, kurš sāka apspriest politiskus jautājumus tā, kā to līdz tam neviens vēl nebija darījis. Viņa vadītā periodiskā izdevuma laikraksta Slovan (1850–1851) programmā bija uzsvērta doma par visas čehu sabiedrības aktīvas līdzdalības nepieciešamību, kā arī ticība tam, ka pārmaiņas ir iespējamas, bet tikai ar nosacījumu, ka tajās iesaistās visi un cenšas ietekmēt tos procesus, ko spēj ietekmēt savā līmenī. Ar publikāciju starpniecību viņš centās izglītot vienkāršo tautu par politiskajiem jautājumiem, skaidrojot sarežģītus politiskus terminus un reālijas vienkāršā un cilvēkiem saprotamā valodā. K. Havlīčeks-Borovskis atbalstīja ideju par to, ka čehiem jācenšas iegūt praktiskas ievirzes izglītību, jo tikai tā viņi varēs veiksmīgi konkurēt ar citām tautām. Publikācijās viņš izsmēja tos čehu patriotus, kuri nodarbojās tikai ar dzejas radīšanu. Laikrakstā tika plaši diskutēts par slāvu tautu vienības idejām. K. Havlīčeks-Borovskis asi diskutēja ar čehiem, kas aizstāvēja panslāvisma idejas. Viņa pazīstamais sauklis bija: “Vispirms/Pirmkārt, es esmu čehs un tikai pēc tam slāvs”. K. Havlīčeks-Borovskis neatbalstīja ideju par slāvu sadarbību Krievijas vadībā, ne arī t. s. Frankfurtes programmu jeb panģermānisma idejas. Viņš uzskatīja, ka lingvistiskā kopība ar citām slāvu valodām pati par sevi nav pamats, lai veidotu kopīgu politisko programmu. Čehiem ir jāveido sadarbība ar tām slāvu tautām, kas dzīvo Habsburgu Impērijā, nevis ar Krievijas Impēriju.
Visai drīz politiskā situācija mainījās – 15.03.1848. Austrijas Impērijā tika atcelta cenzūra un solīta konstitūcijas pieņemšana. K. Havlīčeks-Borovskis uzskatīja, ka šis ir īstais laiks, lai čehi iestātos par savām tiesībām un brīvību un prasītu čehu valodas lietojuma paplašināšanu kā administratīvajā, tā izglītības jomā. Savos argumentos viņš atsaucās uz čehu zemju tiesisko mantojumu un tiesību kontinuitāti.