Tā bija aktuāla 19. gs. vidū, kad visā Eiropā saasinājās nacionālais jautājums, t. sk. jautājums par slāvu tautu kopīgajām saknēm un iespējamām kopīgām interesēm nākotnē. Austroslāvisma politiskā koncepcija paredzēja to, ka Austrijas Impērijā dzīvojošajām slāvu tautām jāpaliek uzticīgām Habsburgu dinastijai, vienlaikus neatkāpjoties no savām prasībām uzlabot slāvu tautu tiesisko stāvokli. Austroslāvisma kustības pārstāvji iestājās pret abiem tolaik Eiropā populārajiem ideoloģiskajiem virzieniem: panslāvismu un panģermānismu. Šīs idejas bija populāras līdz 19. gs. 90. gadiem, kad sabiedrības vairākums pieslējās jaunčehu izvirzītajai politiskajai programmai.

Pirmo reizi austroslāvisma koncepcija tika formulēta čehu dzejnieka un politiķa Karela Havlīčeka-Borovska (Karel Havlíček-Borovský) publikācijā “Slāvs un Čehs” (Slovan a Čech, 1846). Šo koncepciju tālāk attīstīja viens no čehu nacionālās atmodas galvenajiem darbiniekiem Františeks Palackis (František Palacky), kurš centās panākt Austrijas federalizācijas projekta pieņemšanu, kas impērijā dzīvojošajām slāvu tautām piešķirtu lielākas pašnoteikšanās tiesības, tomēr Vīnes valdība šo projektu noraidīja.

K. Havlīčeks-Borovskis bija pirmais, kurš sāka apspriest politiskus jautājumus tā, kā to līdz tam neviens vēl nebija darījis. Viņa vadītā periodiskā izdevuma laikraksta Slovan (1850–1851) programmā bija uzsvērta doma par visas čehu sabiedrības aktīvas līdzdalības nepieciešamību, kā arī ticība tam, ka pārmaiņas ir iespējamas, bet tikai ar nosacījumu, ka tajās iesaistās visi un cenšas ietekmēt tos procesus, ko spēj ietekmēt savā līmenī. Ar publikāciju starpniecību viņš centās izglītot vienkāršo tautu par politiskajiem jautājumiem, skaidrojot sarežģītus politiskus terminus un reālijas vienkāršā un cilvēkiem saprotamā valodā. K. Havlīčeks-Borovskis atbalstīja ideju par to, ka čehiem jācenšas iegūt praktiskas ievirzes izglītību, jo tikai tā viņi varēs veiksmīgi konkurēt ar citām tautām. Publikācijās viņš izsmēja tos čehu patriotus, kuri nodarbojās tikai ar dzejas radīšanu. Laikrakstā tika plaši diskutēts par slāvu tautu vienības idejām. K. Havlīčeks-Borovskis asi diskutēja ar čehiem, kas aizstāvēja panslāvisma idejas. Viņa pazīstamais sauklis bija: “Vispirms/Pirmkārt, es esmu čehs un tikai pēc tam slāvs”. K. Havlīčeks-Borovskis neatbalstīja ideju par slāvu sadarbību Krievijas vadībā, ne arī t. s. Frankfurtes programmu jeb panģermānisma idejas. Viņš uzskatīja, ka lingvistiskā kopība ar citām slāvu valodām pati par sevi nav pamats, lai veidotu kopīgu politisko programmu. Čehiem ir jāveido sadarbība ar tām slāvu tautām, kas dzīvo Habsburgu Impērijā, nevis ar Krievijas Impēriju.

Visai drīz politiskā situācija mainījās – 15.03.1848. Austrijas Impērijā tika atcelta cenzūra un solīta konstitūcijas pieņemšana. K. Havlīčeks-Borovskis uzskatīja, ka šis ir īstais laiks, lai čehi iestātos par savām tiesībām un brīvību un prasītu čehu valodas lietojuma paplašināšanu kā administratīvajā, tā izglītības jomā. Savos argumentos viņš atsaucās uz čehu zemju tiesisko mantojumu un tiesību kontinuitāti.

Lai gan K. Havlīčeks-Borovskis bija nacionālās idejas atbalstītājs, tomēr viņš neatbalstīja revolūciju kā protesta formu. Viņš uzskatīja, ka čehiem vēl nav tāda pārspēka, lai viņi varētu politiskajā cīņā pret Habsburgiem uzvarēt, tāpēc viņš paredzēja, ka revolūcijā čehi visdrīzāk cietīs neveiksmi, turklāt, iespējams, zaudēs arī to, ko jau bija sasnieguši (viņam šajā jautājumā izrādījās taisnība).

K. Havlīčeks-Borovskis tiek uzskatīts par pirmo moderno čehu. Viņš kopā ar F. Palacki iestājās par demokrātiskām un liberālām vērtībām. Tieši K. Havlīčeks-Borovskis bija tas, pie kura tekstiem čehu sabiedrība vērsās vēstures kritiskākajos brīžos. Daudzas no viņa idejām vēlāk pārņēma citi, dažkārt pilnīgi pretēji, idejiskie strāvojumi (piemēram, jaunčehi, komunisti), turklāt nereti piedēvēja viņam uzskatus, ko viņš nemaz nepārstāvēja. Viņam bija liela ietekme arī uz pirmā Čehoslovākijas prezidenta Tomāša Garika Masarika (Tomáš Garrigue Masaryk) uzskatu veidošanos, kurš 19. un 20. gs. mijā tālāk attīstīja politiskā reālisma idejas. K. Havlīčeka-Borovska galvenā pārliecība bija tā, ka jādarbojas politiski gudri doto iespēju robežās, nepārkāpjot pastāvošos likumus un tiesības, vienlaikus cenšoties tās pakāpeniski paplašināt. Plaši izplatītais stereotips par to, ka K. Havlīčeks-Borovskis bija Habsburgu Impērijas grāvējs un kaismīgs revolucionārs, neatbilst vēsturiskajai situācijai, jo viņš faktiski iestājās par Habsburgu Impērijas pārveidi taisnīgā, demokrātiskā un federālā valstī.