Stils pauda jaunas estētiskās vērtības salīdzinot ar vēlīno renesansi un manierismu, tā attīstību ietekmēja konfesionālie un politiskie faktori (katoļu baznīcas un absolūtisma kultūrpolitika), kā arī vispārējas izmaiņas eiropiešu priekšstatos par pasauli un cilvēka vietu tajā. Baroka tēlotājas mākslas veidi – dekoratīvā un stājglezniecība (freskas un eļļas tehnikā), dekoratīvā un stājtēlniecība marmorā, bronzā, stukā, kokā, zīmējumi, iespiedgrafika (grebums, oforts). Dekoratīvā tēlniecība un glezniecība organiski iekļāvās arhitektūras ansambļos: arhitektūras formas vizuāli saplūda ar daudzkrāsainiem, plastiskiem stuka rotājumiem vai kokgriezumiem, sienu gleznojumi iluzori paplašināja telpu, plafoni radīja atvērtu velvju iespaidu, tēlniecība papildināja dārzus un pilsētu laukumus. Visās nozarēs tipiskas bija kompozīcijas ar reliģisku un mitoloģisku tematiku, alegoriskiem tēliem un motīviem, vēsturiskiem sižetiem, batālijām, kā arī reprezentatīvi portreti. Glezniecībā baroka pazīmes rodamas arī sadzīviskajā, klusās dabas un ainavas žanrā. Idealizētu, dramatiski un retoriski traktētu leģendāru notikumu atveidojumu mākslinieki tiecās tuvināt vizuālai realitātei, akcentējot kustību, pievēršoties gaismēnas kontrastiem un optiskiem efektiem. Formveidē noteicoša bija kompozicionālā, ritmiskā un koloristiskā vienotība, iluzoro vai reālo telpisko attiecību kāpinājums, plastiski glezniecisko elementu pārsvars par lineāriem.

Tēlotājā mākslā visagrākās baroka pazīmes atrastas itāļu glezniecībā jau 16. gs. beigās līdz ar katoļu baznīcas otrā kontreformācijas politikas posma sākumu. Agro baroku ievadīja Boloņas skolas gleznotāji, kas ieguva arī oficiāli vadošas pozīcijas Romā. Šim virzienam ar tā vēl  klasiciszējošām kvalitātēm kā opozīcija veidojās reālistiskā baroka novirziens, kura ievērojamākais meistars Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (Michelangelo Merisi da Caravaggio) radīja skarbi dramatiskus reliģisku sižetu darbus, izmantojot asi kontrastainu gaismēnu (“Kapā guldīšana”, Deposizione, 1603–1604, Vatikāna Pinakotēka, Pinacoteca Vaticana;  “Dievmātes nāve”, Morte della Vergine, 1606, Luvras muzejs Parīzē, Musée du Louvre), un atstāja iespaidu uz daudziem sekotājiem – karavadžistiem Rietumeiropā. 17. gs. vidusdaļā itāļu baroka mākslā pastiprinājās tēlojuma dinamika, pakāpeniski pieauga formu gleznieciskums, īpaši raksturīgas bija daudzfigūru plafonu kompozīcijas freskas tehnikā (to paraugu autors Pjetro da Kortona, Pietro da Cortona), tēlniecībā dinamizēto tēlojumu attīstīja vadošais meistars Džovanni Lorenco Bernīni (Giovanni Lorenzo Bernini) (pazīstamakais darbs – “Sv. Terēzes ekstāze”, Estasi di santa Teresa d’Avila, 1652, Kornaro kapela Santa Maria Vitoria baznīcā Romā, Chiesa di Santa Maria della Vittoria Roma). Vēlīnā baroka izpausmes18. gs., kad radošāko veikumu centrs pārvirzījās no Romas uz Venēciju,  bieži savienojās ar rokoko kvalitātēm, virtuozs šī posma meistars bija Džovanni Batista Tjepolo (Giovanni Battista Tiepolo), kas strādāja arī ārpus Itālijas (Vircburgas rezidences freskas, 1750–1753). Itāļu baroka specifika bija figurālas kompozīcijas, bet atseviškas baroka pazīmes atrodamas arī tālaika portretā, ainavā, sadzīves žanrā, klusajā dabā un scenogrāfijā. Baroka māksla piedzīvoja pacēlumu politiski labvēlīgos apstākļos spāņu pavaldoņu un katoļu baznīcas pārvaldītajā Flandrijā 17. gs. pirmajā pusē, kad attīstītā baroka paraugus šeit ieviesa Pīters Pauls Rubenss (Peter Paul Rubens), kas savā tematiski daudzveidīgajā glezniecībā iedibināja flāmu skolai tipisku akcentēti juteklisku, krāsainu un virtuozi glezniecisku stila paveidu (“Krusta pacelšana”, Het opheffen van het kruis; Antverpenes Doms, 1610–11,”Bakhanāle”, Bacchanale ap 1615, A. Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzejs, Государственный музей изобразительных искусств имени А.С. Пушкина, Maskavā)  kuru tālāk pārņēma viņa daudzie sekotāji. P. Rubensa darbnīcas līdzstrādnieks Antoniss fan Deiks (Anthonis van Dyck) izcēlās kā reprezentatīva un izsmalcināti idealizēta baroka portreta meistars, darbojoties arī Itālijā un Anglijā (“Čārlzs I medībās”, Charles I at the Hunt, arī Le Roi à la chasse, ap 1635, Luvras muzejs Parīzē), atstājot, savukārt, iespaidu uz  šī žanra praktizētājiem daudzās Eiropas zemēs. Trešais ievērojamākais flāmu gleznotājs Jakobs Jordanss (Jacob Jordaens) pazīstams visvairāk ar vitāli un robusti darinātām sadzīves ainām (“Pupas karalis”, De Bonenkoning, ap 1638. Ermitāžas muzejs, Эрмитаж, Sanktpēterburgā). Izteiktas baroka pazīmes piemīt arī flāmu priekšmetiem pārbagātām lielformāta klusajām dabām un dinamiskām medību ainām (Franss Snaiderss, Frans Snyders), kā arī daudzu flāmu skolas tēlnieku produkcijai galvenokārt reliģisku tēlu, portretu, kapa pieminekļu, baznīcas iekārtu dekora nozarēs; ievērojamākais meistars Arts Kvellīns (Artus Quellinus) Vecākais. No spāņu varas brīvajā Nīderlandes ziemeļu daļā – Holandē, kurā galvenie mākslas patērētāji bija birģeri un valdīja kalvinistu konfesija, baroks šī vārda šaurākā izpratnē parādījās epizodiski holandiešu karavadžistu darbos vai Rembranta Harmenszona van Reina (Rembrandt Harmenszoon van Rijn) 1630. gadu gleznojumos. Spāņu karaļvalstī, kurā bija spēcīgs katolicisms, specifisks baroks izvērsās plašākajās reliģiskas tematikas glezniecības un tēlniecības nozarēs, kā arī augstāko aprindu un valdnieku portretos. Baroka vispārējās pazīmes šeit ieguva lokāli īpatnēju divdabību – reliģisku vīziju un emociju tēlojums savienojās ar uzsvērti materiālu priekšmetību, aristokrātijas reprezentācijai līdzās apliecināta tautisko tēlu nozīmība, skarbs lakonisms tipisks perioda sākumam un pieaugošs dekoratīvisms vēlīnā baroka posmam. Spāņu skolas baroka laikmeta kanonu pārstāv M. de Karavadžo sekotājs gleznotājs un grafiķis Husepe (arī Hosē) de Ribēra (Jusepe (José) de Ribera), kas reliģisku tēmu risinājumos  bieži pievērsās ciešanu tēlojumam (”Sv. Fīlipa mocības”, Martirio de San Felipe, ap 1639, Prado muzejs, Museo Nacional del Prado, Madridē), Fransisko de Surbarāns (Francisco de Zurbarán), kas reālistiski un plastiski cieti gleznoja ainas no svēto un mūku dzīves (“Sv. Hugo karteziešu ēdamtelpā”, San Hugo en el Refectorio, 1630, Daiļo mākslu muzejs Seviļā,  Museo de Bellas Artes de Sevilla), kā arī kompozicionāli vienkāršas klusās dabas, Djego Velaskess (Diego Velázquez), kas valdošā karaļa nama locekļu, galminieku u. c. modeļu objektivistisku tēlojumu savienoja ar arvien pieaugošo kolorismu un gleznieciskumu, kas ietekmēja vēlākos impresionistus (“Pāvesta Inocenta X portrets”, Retrato de Inocencio X, ap 1650, Doria Pamfili galerija, Galleria Doria Pamphilj, Romā); no viņa figurālām kompozīcijām izceltas visvairāk viņa vēlīnās karaļa pils sadzīves un darba ainas (“Galminieces”, Las Meninas, 1656, Prado muzejs Madridē). Spāņu baroka glezniecības “zelta laikmetu” noslēdz sentimentālu reliģisku tēlu un ielas bērnu sadzīves tēlotājs Bartolomē Estebans Muriljo (Bartolome Esteban Murillo). Vispārējā Eiropas kontekstā oriģināla parādība bija spāņu baroka naturālistiska krāsota koktēlniecība, izcilākie meistari – Gregorio Fernandess (Gregorio Fernández), Huans Martiness Montaņjess (Juan Martínez Montañés). Spāņu baroka komplicēta būvplastika papildināja atektoniskos pilastrus, kļūstot par svarīgāko elementu t.s. čurigereska arhitektūrā (nosaukums atvasināts no arhitekta un dekorātora Hosē Čurigvēras, José Churriguera, vārda). Francijā, kur 17. gs. gaitā izveidojās spēcīga centralizēta absolūtisma karaļvalsts, baroka stilu gadsimta pirmajā pusē pārstāvēja oriģinālais karavadžists Žoržs de Latūrs (Georges de La Tour), kas ar aktīvu gaismēnu modelēja ģeometriski vienkāršas un skaidras formas reliģisku un sadzīves sižetu kompozīcijās (“Sv. Irēna aprūpē Sv. Sebastjānu”, Saint Sébastien soigné par Irène, ap 1649, Luvras muzejs Parīzē), un virtuozais galma gleznotājs Simons Vuē (Simon Vouet), kas šeit ieviesa Itālijā eklektiski apgūto agrīnā baroka formveidi, kas tika racionalizēta, pielāgojoties vietējām prasībām. Baroks ietekmēja darbības sākumā izcilāko 17. gs. franču gleznotāju klasicistu Nikolā Pusēnu (Nicolas Poussin) un saglabājās kā elements viņa formveidē arī vēlāk. 17. gs. otrajā pusē saskaņā ar galvenā mākslas patērētāja – karaļa Luija XIV un viņa padoto kultūrpolitiku izteikts baroks tika līdzsvarots ar klasicisma stilistiku, radot oficiālo “lielo stilu” kā absolūtisma māksliniecisko ietērpu. Šāda akademizēta baroka pazīmes atrodamas vadošā galma meistara Šarla Lebrēna (Charles Le Brun) stāj- un dekoratīvajā glezniecībā, tēlnieku Fransuā Žirardona (François Girardon), Šarla Antuāna Kuazevo (Charles Antoine Coysevox) apaļskultūrās un ciļņos. Stilistiski konsekventāki ir vitālie un spriegie tēlnieka Pjērā Pižē (Pierre Puget) tēli (“Krotonas Milons”, Milon de Crotone, 1682, Luvras muzejs Parīzē). Baroka laikmeta reprezentatīvo portretu kulminācija bija Iacinta Rigo (Hyacinthe Rigaud) un Nikolā de Laržiljēra (Nicolas De Largillière) gleznojumi. Vācijas zemēs un Austrijas ķeizarvalstī baroka stils 17. gs. ienāca vēlāk un pakāpeniski pēc postošā 30 gadu kara, sasniedzot pacēluma stadiju 18. gs. sākumā un vidū. Tēlotāja māksla (freskas, stuka un kokgriezumu tehnikās) bija visbiežāk saistīta ar arhitektūru, radot dekora elementiem pārpilnas piļu un baznīcu ansambļus. Uz dažāda līmeņa amatnieciskas perodukcijas fona izceļas Vesobrunas (Wessobrun) stuka meistaru skola un atsevišķi ievērojami tēlnieki un gleznotāji – Andreass Šlīters (Andreas Schlüter), Baltazars Permozers (Balthasar Permoser), brāļi Kosmass un Egids Āzami (Cosmas Asam and Egid Asam), Georgs Rafaels Donners (Georg Rafael Donner), Francs Antons Maulberčs (Franz Anton Maulbertsch). Baroks izplatījās galvenokārt kā ansambļu un reprezentatīvu portretu māksla katoļu zemēs, tai skaitā Polijas-Lietuvas kopvalstī (kuras sastāvā bija mūsdienu Latgale), bet arī luteriskajā Skandināvijā un ortodoksalajā Krievijā. Šajos reģionos baroka izplatībā liela nozīme bija migrējošiem meistariem no aktīvākiem stila veidošanas centriem. Polijā vietējās muižniecības t.s. sarmatisima ideoloģijas iespaidā reprezentatīvajos portretos ienāca austrumnieciski tērpi un atribūti. Krievijā barokāla dekoratīvā plastika un gleznojumi papildināja vērienīgās valdnieku pilis. Mūsdienu Latvijas teritorijā izteiktākie baroka paraugi ir Nikolasa Sefrensa Jaunākā darbnīcas veiktie Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla (1697) un Lestenes baznīcas iekārtas kokgriezumi (1704–1707), Pasienas baznīcas sakrālā un dekoratīvā plastika, gan savienojumā jau ar rokoko motīviem (1761–1770), Rundāles pils Frančesko Martini (Francesco Martini) un Karlo Cuki (Carlo Zucchi) izgleznotais Zelta zāles plafons (1765– 1767). Ārpus Eiropas – spāņu un portugāļu plašajās kolonijās Vidus un Dienvidamerikā baroka tēlotāja māksla iekļāvās sakāpināti aktīvā, motīvu piesātināta  un sadrumstalotā baznīcu dekorā (“ultrabaroks”), kurā no metropolēm patapinātās čurigereska u. c. formas modificējās vietējo tradīciju iespaidā; kā ievērojamākais kontinenta tēlnieks izcelts Antonio Francisko Lisboa, saukts Aleižadinjo (Antônio Francisco Lisboa, Aleijadinho).

Salīdzinājumā ar renesanses stilu baroka mākslā pieauga retorisko vēstījumu nozīme, visaptverošās kustības tēlojums, telpisko, gaismēnas efektu īpatsvars. Savukārt, salīdzinājumā ar subjektīvi ekspresīvo un izmeklēto, saturiski un formveidē sarežģīto manierismu baroks veidojās kā stilistiski viengabalaināks, vairāk realitāti atdarinošs un jutekliski atraktīvs stils. Eiropas mākslas vēsturē baroks ticis interpetēts te kā plašs visas teritorijas un laikmeta mākslu ietverošs, te kā šaurāks stilistisks strāvojums līdzās citiem. Otrajā interpetācijas gadījumā īpaši retorisks, dinamisks un mākslas veidus apvienojošs specifiskais baroks tiek nošķirts no 17. gs. klasicisma, kas vairāk balstījās racionāli izprastās antīkās mākslas un renesanses tradīcijās, kā arī no 17. gs. reālisma, kas orientējās uz tiešāku īstenības tēlojumu. 18. gs. baroks kā dramatisks, monumentālu formu, reliģisku vēstījumu stils atšķiras no saturiski laicīgā, idiliskā, intimizēta un formveidē izsmalcinātā rokoko, neraugoties uz abu stilistisko strāvojumu saistību.

Baroka vispārējo attīstību iezīmē agrīna posma relatīvā kompozicionālā vienkāršība, plastisko formu, gaismēnas un koloristisko attiecību salīdzinošā skaidrība, vidusposma arvien pieaugošā sareržģītība, dinamika, telpiskums, gaismēnu un krāsu variācijas, vēlīnā stila dalīšanās, no vienas puses, tuvinoties  rokoko un bieži ar to saplūstot, no otras puses, kāpinot klasicizējoši akadēmiskas mākslas kvalitātes un tādējādi ievadot nākamo valdošo stilu – klasicismu. Baroks atdzima 19. gs. kā historisma mākslas svarīgs paveids – neobaroks.

Neraugoties uz dažādajām baroka interpretācijām, baroks jāraksturo kā plašākais sava laikmeta stils, kas atstāja ietekmes uz visām kultūras dzīves jomām, kas mākslinieciski noformēja politiskos, sabiedriskos, konfesionālos procesus, bija ne tikai tālaika augstākās sabiedrības patērētais mākslas produkts, bet ienāca arī  zemāko slāņu ikdienā.

Baroks mūsdienu skatījumā pieder Eiropas kultūras vēsturei. Tā paraugi var dažkārt kļūt par ierosinājumiem aktuālās mākslas radīšanai, tomēr kopumā baroka pieminekļi kļuvuši par vērtīgu eiropeiskās kultūras mantojumu, kas tiek saglabāts, sargāts un kopts.