Noveļu krājums "Majestāte un pērtiķis" iederīgs tobrīd modernajā prozas strāvojumā, kas, neizmantojot estētiku, rādīja pretstatus cilvēka dabā un personībā, t. s. individuālās “smalkās kaites” mijiedarbībā ar apkārtējo sabiedrību. Šāda poētika pamatkoncepcijā bija kā pretstats pozitīvistu gaišajam optimismam un ideālismam.

Pirms Otrā pasaules kara M. Bendrupe periodikā publicēja gan stāstus, gan dzejoļus, iznāca divi dzejoļu krājumi un stāstu krājums “Majestāte un pērtiķis”. Literatūrzinātnieki M. Bendrupes stāstus stilistiski saista ar Erika Ādamsona un Anšlava Eglīša izsmalcināto prozu, kuri tajā pašā laikā publicēja stāstu krājumus, – attiecīgi “Smalkās kaites” (1937) un “Maestro” (1936). Visbiežāk noveles sižetu veido vienas personas dvēseles noskaņu zīmējums vai arī novelē nolasāmas autora atziņas par mākslas, dzīvības, nāves u. tml. problēmām. 20. gs. 30. gados arī kritikā izskan prasība pēc šāda veida darbiem.

Krājuma “Majestāte un pērtiķis” virsraksts raksturo M. Bendrupes ieceri līdzās rādīt “augsto” un “zemo”, nopietno un smieklīgo, cēlo un zemisko. Atklājot grotesko pērtiķa grimasi cilvēka kā majestātes ārēji tik gludajā vaigā un tēlojot dažādas negācijas, rakstniece nesniedz novērtējumu, bet gan centusies savienot šķietami nesavienojamo – skaisto un neglīto, tikumu un netikumu, slimību un veselību, mīlestību un naidu. Galvenie motīvi, ko izmanto M. Bendrupe, ir dažādas mīlestības izpausmes, dzīves jēgas definējumi. Noveļu sižeta pamatā nereti likts kāds skaudrs pārdzīvojums, kurā indivīds atklājas savas esības traģismā.  Ikvienā savā stāstā vai novelē, kas sakopoti krājumā, M. Bendrupe ieved lasītāju cilvēka dvēseles apslēptākajos labirintos, uz apziņas un zemapziņas robežas, kur sajaucas reālais ar mistisko. 

Tēls, kas caurvijas visam krājumam, ir Andželika, kura visus žēlo un visu piedod, kura nesniedz nekādu novērtējumu par savu stāstu varoņiem, jo nekas nav viennozīmīgs, tādējādi Andželika iemieso pašas M. Bendrupes pasaules uztveri. Stāsts “Pati Andželika” ir it kā autobiogrāfisks skicējums, kur rakstniece pavēsta, ka saslimusi ar mīlestības un iecietības–līdzcietības vainu, viņu nepārtraukt vajā Erots, kas pavēl mīlēt un līdzi just visai dzīvai un nedzīvai radībai, it sevišķi cilvēkiem viņu dvēseles mokās, kas reizē ietver sevī smieklīgo un lielisko. M. Bendrupi, līdzīgi kā Aleksandru Čaku, saista pilsētas nomales ļaudis: kāds “pasaules staigātājs”, vientuļi vai veci ļaudis, vecmeita Mārgrieta un citi. Vienlaikus M. Bendrupe izaicina arī liekulību, ārīgu izlikšanos. Tā Terencija (stāstā “Dievbijīgās Terencijas kārdināšana”) Andželikai aizliedz ēst treknus ēdienus, bet slepus to pati labprāt dara, aizliedz lasīt grāmatas par mīlestības lietām, bet pati to dara. Savukārt Augustīnes jaunkundze no stāsta “Ļaunā uguns, labais lukturis un Augustīnes jaunkundze” ir mīlestības apsēsta, bet viņas mīlestība vērsta pret Dievu; pasauli viņa drīzāk nicina un galu galā sajūk prātā. Daļa tēlu ir galēji sakāpināti, piemēram, svētais Čučulis (“Svētais Čučulis”), kurš ir visu izsmiets plānprātiņš, kuram sirds tik mīlestības pilna, ka viņš izzvejo mušu no zupas šķīvja, atvainojas burkānam, ka viņš to ēdīs, sarunājas ar zvēriem, zāli un puķēm un šādi ir laimīgs. Tā laika kritika atzīmēja šī uzskata līdzību ar Asīzes Franciska (Franciscus Assisiensis) pausto – piedot un žēlot. Autores doma, kas izpaužas vairākos darbos, ir brīdinājums negrēkot pret cilvēka dabīgo tieksmi mīlēt un tapt mīlētam. Kilibs (“Kiliba garā nakts”) dzenas visu mūžu pakaļ māņu tēlam, kas ir nedzīvs un iedomāts ideāls, līdz nāves brīdī atskārst, ka mīlestības vērts ir vienīgi cilvēks ar miesu un asinīm, kaut arī tanī iemājotu tūkstoš nāves grēku. Margrieta (“Margrietas pastardiena”) kļūst vājprātīga, kad zaudē savu iemīļoto nodarbošanos – palīdzēt kā žēlsirdīgajai māsai cietējiem grūtos brīžos, un atskārst, ka dzīve nav izdzīvota, bet aizgājusi garām. Pret mīlestību grēko arī Kārlis Rutks (“Noķerts un pieradināts”), un no viņa iznāk vienīgi “tāds pie loga sēdētājs”. Meija (“Tā labā lūgšana”) pārvar sevī vēlēšanos atdoties mīļotam cilvēkam, jo nevēlas izjaukt savas audžumāsas dzīvi, bet reizē apzinās, ka to nožēlos līdz kapam. Sirdsskaidrais Vidzemes puika (“Gustiņš svilpo”), vienā dienā piedzīvodams neskaitāmas neveiksmes, spēj svilpodams augstsirdīgi piedot istabas biedram pat savas pēdējās naudas zādzību, jo viņa sirdī mājo mīlestība pret visu labo un cēlo. Stāstā “Smieklīgais un viņa sirds” autore meistarīgi paradījusi cilvēka cīņu ar mazvērtības sajūtu, kas vietumis izpaužas groteskā veidā. Mazā Ruta (“Majestāte”) vēlas pasaules netaisnību izlīdzināt, upurējot savu mīļāko rotaļlietu – skaisto lelli. Stāstā “Nederīgā” diloņslimā Alīna, pārāk veselīgā brāļa māsa, aiziet labprātīgi nāvē, lai netraucētu sava brāļa laimi, bet vēl pēc nāves jaušams viņas lielās mīlestības tuvums. Ieskatīdamās citu bēdās un dabā, daiļā Anna (“Sveša vaina”) saprot, ka cilvēks nedrīkst tiesāt otru cilvēku, ka mīļotā cilvēka vaina ir arī pašas vaina, ko izpirkt var vienīgi mīlestība. Un mīlestība ir arī tas burvju spēks, kas pat kroplīgos spēj izdziedināt (“Lurdas spieķis”). 

Krājuma pirmā daļa ir cikls “Andželikas stāsti”, kurus vieno stāstniece − jauna dāma Andželika, kura atnākusi pie ārsta un stāsta par savu kaiti: viņas mīlestība pret cilvēkiem ir pārāk pacietīga un pārmērīga, jo neuzdrīkstas nevienu pamācīt, un iecietība pret cilvēku vājībām apdraud viņas morālisko stāju; neviens nav ļauns, tikai neziņas mākts vai muļķības pārņemts. Ciklā ir astoņi stāsti, un katrs priekšplānā izvirza kādu no Andželikas visaptverošās mīlestības aspektiem: vai tas būtu vecais ubags Čučulis, kurš pusjucis mīl visu pasauli, vai grēciniece Madaļa, kas pa aplinkus ceļiem meklē atpakaļceļu uz sava vīra sirdi, vai sektante Augustīne, kurai ir sakāpināta mīlestība uz Dievu, un citi varoņi, kas pelnījuši žēlumu un līdzjūtību.

Krājuma otrā daļa – “Smieklīgais un viņa sirds” – apvieno septiņas noveles. Katrā novelē ir savs traģiskais varonis, kurš dzīvo, lai būtu labāk, bet iznākums nav pozitīvs. Ja Andželikas cikla stāsti ir vienkāršāki, tad krājuma otrajā daļa katrs tēls ir ieguvis vēl niansētākas detaļas. Savas pārdomas par cilvēka “neganto niecību” jeb grēcīgo dabu rakstniece vienmēr iesaista plašākā kontekstā. Skaudra piederības apziņa visam dzīvajam un dzīvībai vispār, dabas un mūžības klātesamība ir M. Bendrupes mākslas pamatā. Tam atbilstoša ir noveļu stilistika. Krāšņa, asociatīva izteiksme apvienota ar emociju neapvaldītu patētiku. Arī stāstu stilistika ir mainīga, ir brīži, kad dominē nervozi saraustīts iekšējais monologs, bet reizēm vienmērīgi plūstošs autores stāstījums, citkārt skarbas intonācijas, kas stāstu paceļ traģēdijas kvalitātē. Kā atzinusi M. Bendrupes laika un domubiedre dzejniece Mirdza Ķempe, Bendrupes stiprā puse nav viņas stāstu un noveļu fabula un kompozīcija, bet viņas skaistais, plastiskais un smalki izstrādātais stils, spilgtie, interesantie raksturu zīmējumi un psiholoģiskie sarežģījumi.

Krājums “Majestāte un pērtiķis” sastāv no divām daļām, ietverdams 16 atsevišķus stāstus un noveles. Pirmā daļa veidota pēc klasiskā žanra principa “stāsts stāstā”, kur modernā un izglītotā Andželika pirmajā stāstā ārstam uztic savas dīvainās “slimības” izpausmes. Tad seko astoņi stāsti, kuros ir kāds no šīs neierobežotās mīlestības veidiem (upurētāja, dievišķā, erotiskā, aprēķinātāja u. tml.). Samērā brīvi “apspēlējot” šo pārliecīgās mīlestības kaiti un cilvēku savstarpējo attiecību tēlojumam izvēloties nedaudz sabiezinātas krāsas, kas dažkārt robežojas ar pārliecīgu jūsmu, pat ekstāzi, M. Bendrupe tomēr nenovirzās no mākslas patiesības robežām un piedāvā savā individualitātē atšķirīgus raksturus. Krājuma otrajā daļā joprojām ir Andželikas klātbūtne, bet cilvēku vaibstos “pērtiķa grimase” ir vairāk pamanāma. Varoņi atskatās uz savu dzīvi un paši spriež visai nesaudzīgu tiesu, saprotot, ka dzīvojuši ilūzijā. Visam krājumam kopumā šāds dalījums piešķir ironisku, pat nedaudz sarkastisku intonāciju.

Grāmatas pirmizdevums 1938. gadā iespiests apgādā “Valters un Rapa”. Daudzi stāsti jau lasītājiem bija pazīstami, jo gandrīz visi bija drukāti periodikā, galvenokārt mēnešrakstā “Daugava”. Atkārtots izdevums 1950. gadā tika iespiests Stokholmā, apgādā “Daugava”, krājumu izdodot divās grāmatās, katrā ievietojot vienu nodaļu – “Majestāte un pērtiķis” un “Smieklīgais un viņa sirds”.

M. Bendrupes novelistika ir spilgta sava laika liecība, jo tajā vērojami laikmetam iezīmīgi sabiedriskās dzīves noslāņojumi un pretrunas, tāpat tēlainas, trāpīgi izvēlētas reālistiskas detaļas atklāj laikam raksturīgas dzīves ainas. 

2005. gadā Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja aktieru grupa uzveda izrādi “Majestāte un pērtiķis”, režisore Gunta Mīlenberga. Iestudējums ir M. Bendrupes noveles “Mīlnieces gals” skatuves variants.