Tēls, kas caurvijas visam krājumam, ir Andželika, kura visus žēlo un visu piedod, kura nesniedz nekādu novērtējumu par savu stāstu varoņiem, jo nekas nav viennozīmīgs, tādējādi Andželika iemieso pašas M. Bendrupes pasaules uztveri. Stāsts “Pati Andželika” ir it kā autobiogrāfisks skicējums, kur rakstniece pavēsta, ka saslimusi ar mīlestības un iecietības–līdzcietības vainu, viņu nepārtraukt vajā Erots, kas pavēl mīlēt un līdzi just visai dzīvai un nedzīvai radībai, it sevišķi cilvēkiem viņu dvēseles mokās, kas reizē ietver sevī smieklīgo un lielisko. M. Bendrupi, līdzīgi kā Aleksandru Čaku, saista pilsētas nomales ļaudis: kāds “pasaules staigātājs”, vientuļi vai veci ļaudis, vecmeita Mārgrieta un citi. Vienlaikus M. Bendrupe izaicina arī liekulību, ārīgu izlikšanos. Tā Terencija (stāstā “Dievbijīgās Terencijas kārdināšana”) Andželikai aizliedz ēst treknus ēdienus, bet slepus to pati labprāt dara, aizliedz lasīt grāmatas par mīlestības lietām, bet pati to dara. Savukārt Augustīnes jaunkundze no stāsta “Ļaunā uguns, labais lukturis un Augustīnes jaunkundze” ir mīlestības apsēsta, bet viņas mīlestība vērsta pret Dievu; pasauli viņa drīzāk nicina un galu galā sajūk prātā. Daļa tēlu ir galēji sakāpināti, piemēram, svētais Čučulis (“Svētais Čučulis”), kurš ir visu izsmiets plānprātiņš, kuram sirds tik mīlestības pilna, ka viņš izzvejo mušu no zupas šķīvja, atvainojas burkānam, ka viņš to ēdīs, sarunājas ar zvēriem, zāli un puķēm un šādi ir laimīgs. Tā laika kritika atzīmēja šī uzskata līdzību ar Asīzes Franciska (Franciscus Assisiensis) pausto – piedot un žēlot. Autores doma, kas izpaužas vairākos darbos, ir brīdinājums negrēkot pret cilvēka dabīgo tieksmi mīlēt un tapt mīlētam. Kilibs (“Kiliba garā nakts”) dzenas visu mūžu pakaļ māņu tēlam, kas ir nedzīvs un iedomāts ideāls, līdz nāves brīdī atskārst, ka mīlestības vērts ir vienīgi cilvēks ar miesu un asinīm, kaut arī tanī iemājotu tūkstoš nāves grēku. Margrieta (“Margrietas pastardiena”) kļūst vājprātīga, kad zaudē savu iemīļoto nodarbošanos – palīdzēt kā žēlsirdīgajai māsai cietējiem grūtos brīžos, un atskārst, ka dzīve nav izdzīvota, bet aizgājusi garām. Pret mīlestību grēko arī Kārlis Rutks (“Noķerts un pieradināts”), un no viņa iznāk vienīgi “tāds pie loga sēdētājs”. Meija (“Tā labā lūgšana”) pārvar sevī vēlēšanos atdoties mīļotam cilvēkam, jo nevēlas izjaukt savas audžumāsas dzīvi, bet reizē apzinās, ka to nožēlos līdz kapam. Sirdsskaidrais Vidzemes puika (“Gustiņš svilpo”), vienā dienā piedzīvodams neskaitāmas neveiksmes, spēj svilpodams augstsirdīgi piedot istabas biedram pat savas pēdējās naudas zādzību, jo viņa sirdī mājo mīlestība pret visu labo un cēlo. Stāstā “Smieklīgais un viņa sirds” autore meistarīgi paradījusi cilvēka cīņu ar mazvērtības sajūtu, kas vietumis izpaužas groteskā veidā. Mazā Ruta (“Majestāte”) vēlas pasaules netaisnību izlīdzināt, upurējot savu mīļāko rotaļlietu – skaisto lelli. Stāstā “Nederīgā” diloņslimā Alīna, pārāk veselīgā brāļa māsa, aiziet labprātīgi nāvē, lai netraucētu sava brāļa laimi, bet vēl pēc nāves jaušams viņas lielās mīlestības tuvums. Ieskatīdamās citu bēdās un dabā, daiļā Anna (“Sveša vaina”) saprot, ka cilvēks nedrīkst tiesāt otru cilvēku, ka mīļotā cilvēka vaina ir arī pašas vaina, ko izpirkt var vienīgi mīlestība. Un mīlestība ir arī tas burvju spēks, kas pat kroplīgos spēj izdziedināt (“Lurdas spieķis”).