Noveles žanrs ir piederīgs īsajai prozai. Tā izcelsme saistīta ar vēstījuma attīstību, plašākā nozīmē – ar cilvēku vēlēšanos stāstīt stāstus, kuros atklājas viņu pieredzētais vai dzirdētais. Novele veidota kā strukturēts stāsts, kurā īpaša uzmanība pievērsta klausītāju uzmanības piesaistīšanai, uzsverot izklāstītā notikuma negaidīto un paradoksālo, bet vienlaikus arī likumsakarīgo dabu. Būtiska klasiskās noveles iezīme ir vēstījumā uzsvērtā saistība ar dzīves realitāti.

Vēsturiski novele attīstījusies no mutvārdu tradīcijas. Tās svarīgi avoti ir folkloras žanri, piemēram, pasaka un anekdote. Ar anekdoti cieši saistīta noveles lakoniskā izteiksme un paradoksāls domas pavērsiens stāstījuma gaitā. Pasakas žanrā vēstījums ir izvērstāks, pievēršot uzmanību sižeta attīstībai. Noveles žanriskā ģenēze saistīta ar pakāpenisku atteikšanos no brīnumu pasakai raksturīgajiem alegoriskajiem un fantāzijas tēliem, kā arī uzmanības pārvirzīšanu no ārējā notikuma uz iekšējo pārdzīvojumu. Austrumu kultūrās (indiešu, ķīniešu, arābu pasakās) divu pasauļu, reālās un pārdabiskās, līdzāspastāvēšana vēstījumā saglabājas daudz ilgākā laika periodā, savukārt Rietumu novelē kopš 16. gs. tā galvenokārt vairs nav raksturīga.

Klasiskās noveles ģenēzes laiks Rietumu sabiedrībā ir renesanses periods, kad novele nošķiras no citiem žanriski daudzveidīgiem īsās formas vēstījumiem (narratio brevis) prozā un dzejā, kas raksturīgi viduslaikiem. Viena no svarīgām noveles žanra iezīmēm ir uzmanība, kas pievērsta atsevišķa cilvēka aktivitātei, kura atklājas konkrētā rīcībā. Indivīda rīcības patstāvība ir viens no aspektiem, kas klasisko noveli šķir no antīkajā un viduslaiku literatūrā nozīmīgiem žanriem, piemēram, fabulas (latīņu valodā fabula) un t. s. piemēriem (latīņu valodā exempla), kam raksturīga didaktiska pamācība un universāls saturs. Noveles žanra attīstībai ir būtiska ietekme pārejā uz tautā runātās valodas izmantojumu rakstniecībā.      

Noveles žanram raksturīgi vairāki noturīgi struktūras pamatelementi. Par svarīgām pazīmēm uzlūkojama formas koncentrācija, pievēršanās vienam centrālajam notikumam, negaidīts pavērsiens norišu gaitā, pārsteidzošs atrisinājums. Noveles precīzais strukturējums to atšķir no īsā stāsta, kura uzbūve ir daudz brīvāka, kā arī no garstāsta un romāna, kuru sižeta apjoms parasti ir ievērojami plašāks. Nereti literāra darba piederība vienam vai otram prozas žanram ir diskutējama. Vērojamas atšķirības terminoloģijā, ar kādu dažādās valodās apzīmēta novele un tai radniecīgi prozas žanri, nereti apgrūtinot noveles nošķīrumu no stāsta vai romāna.

Novelē attēlotais notikums bieži ir anekdotisks un komisks, taču iespējama arī traģiska ievirze. Renesanses laikmetā dominējošs ir indivīdu darbīguma akcentējums, sižeta risinājums ir spraigs, tam raksturīgi strauji pavērsieni. Tālākajā rakstniecības attīstībā, īpaši 19. un 20. gs., akcentēta arī cilvēku nespēja sasniegt cerētos mērķus nelabvēlīgu apstākļu, tāpat kā nejaušību un pārpratumu iespaidā.  

Būtiskākie noveles žanra uzplaukuma posmi ir renesanse un 19. gs., kad gan teorijā, gan praksē izstrādāti literāro darbu uzbūves raksturīgākie mākslinieciskie paņēmieni, kas saistāmi ar romāņu (itāļu, spāņu, franču novele) un ģermāņu (vācu novele) literatūras estētiskajām īpatnībām.

Renesanses periodā īpašu uzplaukumu piedzīvoja itāļu novele, kas dažādos aspektos atklāja šī laikmeta humānismu, vitālo un dzīvespriecīgo sadzīvi, kā arī traģiskos konfliktus. Žanra ietvaros radušies daudzi sižeti, kuri savu popularitāti un atpazīstamību saglabājuši arī vēlākos pārstrādājumos gan prozā, gan dramaturģijā. Angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs (William Shakespeare) traģēdijā “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1597) līdzās citiem avotiem izmantojis itāļu autora Mateo Bandello (Matteo Bandello) 1554. gadā publicēto noveli “Džuljeta un Romeo” (Giulietta e Romeo). 19. gs. šo pašu sižetu izstrādājis šveiciešu rakstnieks Gotfrīds Kellers (Gottfried Keller) novelē “Ciemata Romeo un Džuljeta” (Romeo und Julia auf dem Dorfe, 1856) un latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis novelē “Romeo un Jūlija” (1897).

Būtisks faktors, kas noteicis renesanses noveles ietekmi, ir saistīts ar pārmaiņām literāro žanru hierarhijā. Stilistiskas bagātināšanās rezultātā, atbrīvojoties no didaktikas un rūpīgi izstrādājot sižetiskās norises, novele šī laikposma lasītāju uztverē kļūst par augstvērtīgu un respektējamu literāru darbu. Noveles teorijā izcelts viens centrālais notikums, kam ir noteicoša nozīme noveles sižeta risinājumā un kas pārsteidzoši maina cilvēku dzīves gaitu. Raksturīga renesansē iedibināta tradīcija ir noveles vēstījuma rāmis, ar kuru tiek raksturota stāstījuma situācija. Noveles bieži tiek apkopotas un publicētas ciklos, kuros atklāta vienas tēmas variācija no dažādiem skatpunktiem. Itāļu renesanses noveles principi izmantoti kā pamats arī vēlāk tapušajās teorētiskajās apcerēs. Vācu 19. gs. autors Pauls Heize (Paul Heise) savu t. s. vanaga teoriju (die Falkentheorie) veidojis, balstoties Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) krājuma “Dekamerons” (Il Decameron, ap 1348–1353) piektās dienas devītās noveles struktūras analīzē. 19. gs. nogalē, izmantojot gan renesanses noveles mākslinieciskos principus, gan attēloto vidi, uzplaukumu piedzīvoja arī t. s. neorenesanses novele.

17. un 18. gs. spāņu un franču literatūrā noveles attīstība cieši saistīta ar romāna žanra attīstību. Noveles vēstījums kļūst sazarotāks, tās sižeta centrā ir vairāki notikumi, autoru uzmanība pievērsta detalizētākam tēlu raksturojumam.

Būtiskas pārmaiņas noveles attīstībā norisinās 19. gs., kad nozīmīgas ir romantisma un reālisma virziena noveles. Tieši šim periodam visvairāk raksturīgas debates par noveles žanra īpatnībām un literārā darba uzbūvi. Izcelta ārkārtēja, neparasta norise, kas ir vēstījuma centrā. Šī īpatnība spilgti uzsvērta vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) formulējumā, ka noveles pamatā ir ‘nedzirdēts notikums’ (unerhörte Begebenheit). Viens no raksturīgākajiem akcentiem 19. gs. teorijā ir noveles un drāmas satuvinājums. Vācu rakstnieks Teodors Štorms (Theodor Storm) izteicis viedokli, ka novele ir radniecīga drāmai, un šo žanru būtība izpaužas gan sižeta veidojumā pēc piramīdas principa, gan īpašā uzmanībā, kas veltīta personu savstarpējo attiecību risinājumam. Svarīgi ir arī citi šajā laikā risinātie noveles poētikas jautājumi: pavērsiena punkts, kas parasti sakrīt ar sižetiskās līknes virsotni, centrālais poētiskais simbols, caurviju motīvu izmantojums. Līdzās romāna žanram, kas ir dominējošais 19. gs. sociālpsiholoģisko pārmaiņu atklāsmē, noveles žanra darbos iezīmētas būtiskas laikmeta nianses, kas skar indivīda pieredzi. 19. gs. beigās radītas arī noveles, kurās risināti plaša mēroga konflikti.  

20. gs. noveles attīstība sazarojas un iezīmējas arī tās tradicionālo izveides principu apvērsums. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. literāro tekstu hibridizācijas apstākļos noveles žanrs ar tā strikti iezīmēto struktūru galvenokārt ir autoru intereses perifērijā.

Klasiskās Rietumu noveles aizsākums ir agrās renesanses laikmetā, 14. gs., tapušais itāļu autora Dž. Bokačo krājums “Dekamerons”. To veido desmit cilvēku, septiņu vīriešu un trīs sieviešu, stāsti, pavadot laiku ārpus pilsētas un tādējādi glābjoties no Florencē valdošā mēra. Izsmalcinātā kompozīcija un veiklā retorika novelēs savienojas ar dzīvām sarunvalodas intonācijām un spilgtiem reālās dzīves vērojumiem. Desmit dienās tiek izstāstīti simts stāsti, kas atspoguļo tēloto cilvēku domāšanas patstāvību un vitalitāti. Uzsvērtas gan iespējas, ko rada individuāla iniciatīva, gan šo iespēju robežas. Katras dienas stāstiem iezīmējas noteikts tēmu loks, kas savstarpēji pārklājas un variējas. “Dekameronā” tādējādi nostiprināti vairāki noveles žanra tālākajā attīstībā nozīmīgi principi, tostarp literāro darbu kārtojums ciklos. Nozīmīgi renesanses perioda itāļu novelisti ir Franko Saketi (Franco Sacchetti), Džovanni Frančesko Straparola (Giovanni Francesco Straparola), M. Bandello, Luidži da Porto (Luigi da Porto), Džovanni Batista Džiraldi (Giovanni Battista Giraldi Chintio).

Būtiska loma franču noveles attīstībā 16. gs. ir Navarras Margaritai (Marguerite de Navarre). Viņas krājums “Heptamerons” (Heptaméron, 1558–1559) modelēts pēc Dž. Bokačo parauga, tam raksturīgas satīriskas intonācijas. Spāņu noveles aizsācējs ir Migels de Servantess Saavedra (Miguel de Cervantes Saavedra), kura darbi apkopoti krājumā “Parauga noveles” (Novelas ejemplares, 1613). M. de Servantesa Saavedras novelēm raksturīgs aplūkotās tematikas paplašinājums un stilistiska daudzveidība, oriģināli, nevis aizgūti sižeti, izceļot gan aplūkoto personu emocionālos pārdzīvojumus, gan tām dažkārt piemītošo avantūrismu. Noveļu apjoms un sižets, salīdzinājumā ar itāļu autoru darbiem, ir būtiski izvērsts, tajās tēlotas arī sociāli nozīmīgas norises, kas ietekmē cilvēku likteņus. Lielāks notikumu sazarojums ir spāņu noveles tradīcija, kas ietekmējusi arī franču 17. un 18. gs. autoru darbus.

Klasicisma, romantisma un reālisma novele spilgtu izpausmi radusi vācu literatūrā. Par vācu noveles brieduma posma aizsākumu uzskatāms J. V. Gētes cikls “Vācu emigrantu sarunas” (Unterhaltungen deutscher Ausgewanderten, 1795), kurā aplūkotie motīvi saistīti ar Franču revolūcijas ietekmi. Romantisma noveles traģisko potenciālu spilgti atklāj Heinriha fon Kleista (Heinrich von Kleist) darbi, kuros skarta aktuāla problemātika un iezīmējas sociāls protests. Vācu romantiskās noveles svarīga iezīme ir arī realitātes un fantāzijas cieša mijiedarbe, kas īpaši uzskatāmi atklājas Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa (Ernst Theodor Amadeus Hoffmann) daiļradē. Vācu reālisma novelēm būtiska ir saistība ar lokālās vides kolorītu, kas veido savdabīgu mikropasaules tēlu. Žanra attīstību veicinājis austrietis Adalberts Štifters (Adalbert Stifter), šveicietis G. Kellers, T. Štorms, kura daiļradē svarīgi ir dzimtajā Šlēzvigā–Holšteinā gūtie impulsi, kā arī citi autori. Vēsturiskās noveles žanrā būtiski ir Konrāda Ferdinanda Meijera (Conrad Ferdinand Meyer) un P. Heizes darbi. 19. gs. beigas ir noveles nostiprināšanās laiks arī latviešu rakstniecībā. Klasiskās ģermāņu noveles tradīciju pārmantojums un tālāka attīstība spilgti atklājas R. Blaumaņa daiļradē.

Krievu romantisma perioda rakstniecībā nozīmīgi noveles paraugi rodami Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) daiļradē. Franču 19. gs. noveles izcils pārstāvis ir Prospērs Merimē (Prosper Mérimée), kura daiļrade saistīta ar pārejas posmu no romantisma uz reālismu literatūrā. Svarīgas ierosmes P. Merimē guvis krievu un spāņu rakstniecībā. Viņa pazīstamākās noveles “Karmena” (Carmen, 1845) darbība risināta Andalūzijā. Šajā un citos P. Merimē literārajos darbos pievērsta uzmanība tēlotās vides un raksturu spilgtajai savdabībai. Noveles sižets vēlāk izmantots franču komponista Žorža Bizē (George Bizet) operas “Karmena” (Carmen, 1875) libretam. Eksotikai ir būtiska loma arī 19. gs. amerikāņu rakstnieka Frensisa Breta Harta (Francis Brett Harte) novelēs, kuru darbība bieži lokalizēta Amerikas Savienoto Valstu Rietumkrastā, Kalifornijā. Savukārt Edgara Alana Po (Edgar Alan Poe) novelēm, kas saistītas arī ar šausmu literatūras un detektīvstāsta attīstību, raksturīgs savdabīgi deformētas indivīda psihes tēlojums.

Nozīmīgas pārmaiņas noveles specifikā iezīmējas 19. gs. beigās. Līdzās E. A. Po par būtisku noveles žanra novatoru uzlūkojams franču rakstnieks Gijs de Mopasāns (Guy de Maupassant), kura darbos pievērsta detalizēta uzmanība ikdienas situācijām. Gan G. de Mopasāna, gan krievu autora Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) prozai tipiska ir atteikšanās no ārēja notikuma izcēluma, nozīmīgu cēloņu un nenozīmīgu seku vai nenozīmīgu cēloņu un nozīmīgu seku pretstatījums. 20. gs. novelei būtiska gan tālāka psiholoģiska detalizācija, piemēram, vācu rakstnieka Tomasa Manna (Thomas Mann) daiļradē, gan absurda elementi, kas spilgti raksturo Prāgas vācu autora Franca Kafkas (Franz Kafka) darbus.  

Spilgti noveles žanra paraugi rodami arī 20. gs. 20. un 30. gadu latviešu rakstniecībā. Tie cieši saistīti ar neparastu personības psiholoģisko iezīmju, tā saukto smalko kaišu, atklāsmi. Šīs tematiskās ievirzes aizsākumi rodami Jāņa Ezeriņa daiļradē, tā turpināta Erika Ādamsona un Anšlava Eglīša novelēs.