M. Bendrupe pieder spožai 20. gs. 30. gadu latviešu rakstnieku plejādei, kuru raksturo krāšņa, rūpīgi izkopta valoda, smalka psiholoģiska metode un augsta estētiskā kultūra. Stāstu un noveļu krājumos “Majestāte un pērtiķis” (1938) un “Dieva viesuļi” (1942) autore turpinājusi modernās psiholoģiskās noveles tradīcijas, akcentējot līdzjūtību pret visu dzīvo. Arī pirmajos dzejoļu krājumos “Dzīvība” (1937) un “Pie jūras” (1939) parādās filozofiski dzīves jēgas meklējumi. Pēc Otrā pasaules kara M. Bendrupe tulkoja darbus no krievu valodas (nozīmīgi ir Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) un Mihaila Ļermontova (Михаил Юрьевич Лермонтов) darbu atdzejojumi) un rakstīja grāmatas bērniem. Kopš 1965. gada tika atsākta M. Bendrupes dzejoļu publicēšana periodikā, grāmatās tika izdoti arī vairāki krājumi. 1996. gadā, jau pēc autores nāves, izdota senindiešu poēma “Bhagavadgīta” viņas atdzejojumā un pēdējais dzejoļu krājums “Aiz”.

M. Bendrupe dzimusi zemnieka Paula Ludvika Bendrupa un skolotājas un literātes Emīlijas Kristīnes Bendrupes (dzimusi Baltgalve) ģimenē. 1914. gadā ģimene bēgļu gaitās devās uz Maskavu, 1917. gadā pēc tēva slimības un nāves ģimene atgriezās Latvijā. 1924. gadā M. Bendrupe pabeigusi pamatskolu Jelgavā, 1928. gadā pabeigusi Rīgas pilsētas 1. vidusskolu.

Pēc ģimnāzijas pabeigšanas M. Bendrupe strādāja par mašīnrakstītāju un tulkotāju Latvijas Nacionālajā operā. 1926. gadā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” pirmoreiz publicēts viņas dzejolis “Bij pusnakts...”, savukārt 1928. gadā žurnālā “Zeltene” publicētais stāsts “Jaunība”. 20. gs. 20. gadu nogalē un 30. gadu sākumā M. Bendrupes vārds aizvien biežāk parādījās dažādos, pat vispretējākās ievirzes izdevumos. 1931. gadā jaunās autores dzejoļi pirmo reizi nodrukāti žurnālā “Daugava”, kurā (līdz tā slēgšanai 1940. gada jūlijā) publicēti apmēram puse no šajā laikā periodikā iespiestās M. Bendrupes dzejas un divas trešdaļas prozas. M. Bendrupes pirmais dzejoļu krājums “Dzīvība” un pirmais prozas krājums “Majestāte un pērtiķis” augsti novērtēti kritikā un iezīmīgi 30. gadu rakstniecības ainā. Dzejoļu krājums “Pie jūras”, kas ir poētisks veltījums jūrai, līdzās ētiskajai līnijai atvēl vietu tieksmei pēc konkrētas vides paplašināšanās, pēc nepiezemēta, neikdienišķa skaistuma. Krājums “Dieva viesuļi”, lai arī stilistiski un žanriski neviendabīgs, ir viens no mākslinieciski spilgtākajiem kara gadu prozas izdevumiem. Romāns “Trešā paaudze” tika publicēts mēnešrakstā “Daugava” 1940. gadā no 1. līdz 7. numuram. Jūlijā, pēc Latvijas okupācijas, žurnāla iznākšana apstājas, redakcijā palikušo turpinājumu vācu okupācijas laikā izdevējs pazaudē. Romāns rāda 30. gadu Rīgu un to pilsētnieku paaudzi, kuru ar laukiem nesaista pat nostalģiskas atmiņas. Parādās dažādu cilvēku tipāžu studijas, centrā izvirzot tos, kuri jutās no iepriekšējo paaudžu ierobežotības izrāvušies un meklēja jaunu kultūras augsni, kur iesakņoties. Šajā visai nekonkrēto vēlmju juceklī savu vienīgo īsto patiesību meklē arī galvenā varone, jauna sieviete Veronika. Līdz ar Veroniku ienāk pašas M. Bendrupes sapnis par Indiju, jo Veronika sapņo nokļūt Indijā. Tāpēc Indija M. Bendrupei nav nejaušs vai ornamentāls akcents ne dzejā, ne prozā. Jau sākot ar dzejoļu krājumu “Pie juras”, līdz pašiem jaunākajiem, Indijas filozofija ir viens no vērtību kritērijiem. Kopš 20. gs. 30. gadiem M. Bendrupe aktīvi interesējās par austrumu un indiešu kultūru, praktizēja jogu. 60. gadu vidū līdz ar dzejnieci Mirdzu Ķempi, rakstnieci Alisi Eku, arhitekti Maiju Grotusi u. c. inteliģences pārstāvjiem darbojās Indijas garīgā skolotāja Satjas Sai Babas (Sathya Sai Baba) darbu studiju grupā, kurai padomju režīma apstākļos vajadzēja būt slepenai.

Pēc Otrā pasaules kara M. Bendrupe strādāja kinostudijā (no 1947. līdz 1948. gadam par vecāko redaktori, vēlāk tulkoja filmu tekstus dublāžai) un Dubultos milicijas bērnu istabā. Līdztekus tulkoja un atdzejo bērnu literatūru, kā arī vairākas krievu literatūras dzejas klasiķu izlases. No 1957. līdz 1965. gadam M. Bendrupe sarakstīja sešas stāstu grāmatas bērniem un pieaugušajiem: “Upe izkāpj no krastiem” (1957), “Visskaistākais dārzs” (1960), “Pie durvīm klauvē” (1961), “Vilkumigas iekarotājs” (1963), “Degošie raksti” (1963) un “Tracis ap Valentīnu” (1965). 20. gs. 60. gadu vidū uz pārdesmit gadiem M. Bendrupe pārcēlās dzīvot uz Ukrainas dienvidiem. 1965. gadā gandrīz visos Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas lielākajos preses izdevumos tika publicētas M. Bendrupes dzejoļu kopas (“Literatūrā un Mākslā” pat divreiz), kas pārsteidza ar savu atraisītību. Šīm publikācijām sekoja nākamās un arī dzejoļu krājumi, pirmais – “Nerimas balss” (1967), ar kuru M. Bendrupe it kā otrreiz ienāca literatūrā, dzejā ar paliekošu veikumu. Tika izdoti vairāki dzejoļu krājumi – “Vētras acs” (1969), “Ceļa gaita” (1970), “Pilna krūze mēnesnīcas” (1974), “Buramie vārdi” (1979), “Viss ir tagad. Tepat” (1980), “Lukturu aizdedzinātājs” (1986), “Sirds apziņa” (1991). 1992. gadā tika izdots krājums “Stāsti par ceļiniekiem”, kas būtībā ir stāstu izlase no krājumiem “Majestāte un pērtiķis”, “Dieva viesuļi” un Latvijā tikai periodikā publicētā cikla “Skudru Meistars un viņa ļaudis”.

Jau kopš pirmā dzejoļu krājuma “Dzīvība” un pirmā stāstu un noveļu krājumā “Majestāte un pērtiķis” M. Bendrupe atklājas kā suverēna māksliniece, kas spējusi radīt pati savu pasauli un piepildīt to ar savas personības spilgto individualitāti, ko raksturo fantāzija, atjautība, krāsaina un impulsīva valoda. Raksturojot M. Bendrupes dzejas valodu jau kopš viņas pirmajām balādēm krājumā “Dzīvība”, jāatzīmē oriģinālie sižeti, bagātā valoda, jo, būdama allaž ziņkārīga vērotāja un baudītāja, ar savu temperamentu vēlējās ieviest novitāti arī tekstā. M. Bendrupes daiļradei raksturīga tieksme rast līdzsvaru starp ētisko un estētisko, starp dzīves idealizāciju un kariķēšanu. Stāstos un novelēs izpaužas kāda asa un neremdināma, reizē jutekliska un garīga mīlestība pret cilvēkiem, reliģiju, dzīvniekiem, augiem, krāsām un smaržām. Līdzīgi kā Eriks Ādamsons, Anšlavs Eglītis, Knuts Lesiņš, M. Bendrupe pievērsusies psiholoģiskai novelei un stāstam, tēlojot modernās lielpilsētas cilvēka nervozo, sadrumstaloto un pārkairināto psihi, asas un mainīgas jūtu nianses, pēkšņus, negaidītus impulsus, mazas vājības, kas, dažkārt nesavaldītas, noved līdz neizbēgamai katastrofai. M. Bendrupes daiļrade bija tiešs vai pastarpināts iedvesmas avots turpmākajām paaudzēm. Gan ar dzeju, gan modernajām psiholoģiskajām novelēm, turpinot virzienu, ko 20. gs. 20. gados aizsāka Jānis Ezeriņš, Kārlis Zariņš un Pāvils Rozītis, M. Bendrupes vārds būtisks savas paaudzes rakstnieku vidū. 

1940. gadā piešķirta Kultūras fonda prēmija par dzejoļu krājumu “Pie jūras”, 1981. gadā – Dzejas dienu balva par krājumu “Viss ir tagad. Tepat”, 1985. gadā – Dzejas dienu balva par Mihaila Ļermontova poēmu jauniem atdzejojumiem Kopotos rakstos.

2005. gadā Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja aktieru grupa uzveda izrādi “Majestāte un pērtiķis”, režisore Gunta Mīlenberga. Iestudējums ir M. Bendrupes noveles “Mīlnieces gals” skatuves variants.