M. Bendrupe pieder spožai 20. gs. 30. gadu latviešu rakstnieku plejādei, kuru raksturo krāšņa, rūpīgi izkopta valoda, smalka psiholoģiska metode un augsta estētiskā kultūra. Stāstu un noveļu krājumos “Majestāte un pērtiķis” (1938) un “Dieva viesuļi” (1942) autore turpinājusi modernās psiholoģiskās noveles tradīcijas, akcentējot līdzjūtību pret visu dzīvo. Arī pirmajos dzejoļu krājumos “Dzīvība” (1937) un “Pie jūras” (1939) parādās filozofiski dzīves jēgas meklējumi. Pēc Otrā pasaules kara M. Bendrupe tulkoja darbus no krievu valodas (nozīmīgi ir Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) un Mihaila Ļermontova (Михаил Юрьевич Лермонтов) darbu atdzejojumi) un rakstīja grāmatas bērniem. Kopš 1965. gada tika atsākta M. Bendrupes dzejoļu publicēšana periodikā, grāmatās tika izdoti arī vairāki krājumi. 1996. gadā, jau pēc autores nāves, izdota senindiešu poēma “Bhagavadgīta” viņas atdzejojumā un pēdējais dzejoļu krājums “Aiz”.