Tiesības uz vārda brīvību ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Tās paredz tiesības brīvi izteikties, saņemt un izplatīt informāciju. Tiesības uz vārda brīvību ietver arī preses brīvību. Tās aizsargā ne tikai verbālus, bet arī citus izteiksmes veidus: skaņdarbus, karikatūras un citus. Demokrātiskā sabiedrībā īpaša nozīme tiek piešķirta politiska rakstura izteikumu aizsardzībai, taču tiesības uz vārda brīvību aizsargā arī cita satura izteiksmes veidus: komerciāla satura reklāmu, izklaidei veltītas mākslas darbus un citus.

Tiesību uz vārda brīvību pamatnozīme ir skaidra, taču šī jēdziena robežas ir izplūdušas un dažādās valstīs atšķirīgas. Cilvēktiesību teorijā un praksē atzīts, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un tās var samērīgi ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, valsts drošību, sabiedrisko kārtību vai citus likumā noteiktos mērķus.

Tiesību uz vārda brīvību negatīvais aspekts ietver valsts pienākumu atturēties no indivīda tiesību ierobežošanas un indivīda tiesības paust savu viedokli neatkarīgi no izteikumu formas un satura. Šo tiesību negatīvais aspekts ietver arī tiesības klusēt un neatklāt savu viedokli. Tiesību uz vārda brīvību pozitīvais aspekts uzliek valstij pienākumu rīkoties, lai aizsargātu šīs tiesības. Tas paredz informācijas daudzveidību un aizsargāt personas tiesības brīvi izteikties, ja pret to vēršas citas personas.

Vēsturiski tiesības uz vārda brīvību garantētas pirmajos nacionālajos pamattiesību dokumentos: Anglijas tiesību hartā (English Bill of Rights, 1689), Francijas Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijā (Declaration des Droits de l’Homme et du Citoyen, 1789), Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas pirmajā labojumā (The First Amendment to the United States Constitution, 1791).

Tiesības uz vārda brīvību nostiprinātas svarīgākajos starptautiskajos dokumentos: Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (Universal Declaration of Human Rights, 1948) un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Starptautiskā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights; pieņemts 1966, spēkā kopš 1976) un reģionālajos cilvēktiesību dokumentos: Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms), Amerikas cilvēktiesību konvencijā (American Convention on Human Rights; pieņemta 1969, spēkā kopš 1978) un Āfrikas Vienotības organizācijas (kopš 2002 – Āfrikas Savienība) Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā (The African Charter on Human and Peoples’ Rights; pieņemta 1981, spēkā kopš 1986).