Jēdzienu “gotika” mūsdienās lieto, lai apzīmētu 13.–15. gs. Eiropā vadošo viduslaiku arhitektūras un mākslas stilu, kas sākās 12. gs. Francijā un daudzviet bija aktuāls vēl līdz 16. gs. Stila nosaukums ir internacionāls, un tā etimoloģija balstīta Jaunajos laikos ilgstoši pastāvošajā maldīgajā priekšstatā par stila ģenēzi ģermāņu kultūrā (no latīņu Gothi ’goti’ – austrumģermāņu ciltis). Šāds priekšstats nostiprinājās 16. gs. itāļu renesanses mākslas teorijā, kas postulēja atteikšanos no gotiskās tradīcijas un atgriešanos pie klasiskās tradīcijas, viduslaiku mākslu kopumā traktējot kā barbarisku, ģermānisku, t. i., gotisku, saistītu ar klasiskās kultūras norietu un barbaru kultūras ekspansiju. Gotikas jēdziens veidojās kā nievājošs viduslaiku stila apzīmējums, un šāda negatīva konotācija jēdzienam piemita līdz pat 17. gs. Gotikas atdzimšana un atzinīga novērtēšana sākās 18. gs., taču stila izcelsme joprojām tika saistīta ar vācu kultūru, sekmējot vācu tautas interesi par visu gotisko kā par savu priekšteču sasniegumu. 19. gs. sākumā attīstījās mākslas vēstures disciplīna; šis priekšstats tika apgāzts, pierādot, ka gotikas stils radies Francijā; turklāt pirmoreiz tika definēts arī romānikas stils kā patstāvīgs, no gotikas nodalīts viduslaiku arhitektūras stils, precizēta gotikas stila definīcija atbilstoši mūsdienu izpratnei – nozīmīgs internacionāls stils, kas izplatījās lielākajā daļā Eiropas pēc romānikas perioda beigām 12. gs. un bija vadošais stils līdz renesanses aizsākumiem 15. gs. Itālijā.

Gotikas periodā arhitektūra bija galvenā mākslas forma, kurai bija pakļautas pārējās. Perioda gaitā attīstījās karkasa konstruktīvās sistēmas: gotikas stila celtnēm raksturīgas mūra konstrukcijas – smailloka arkas, ribotās velves un kontrforsi –, kuru lietojums ļāva samazināt sienu biezumu, kāpināt ēku augstumu, veidot plašas logailas, liellaiduma pārsegumus, telpiski vienotus un gaišus interjerus. Logailas pildīja vitrāžas ar ornamentālām vai sižetiskām kompozīcijām, kā arī dekoratīvi māsverka ornamenti ar ģeometriskiem, līklīniju vai liesmu motīviem.

Stils veidojās un visspilgtāk izpaudās dievnamu arhitektūrā, bet izvērsās arī piļu, dzīvojamo ēku, ģilžu, rātsnamu u. c. sekulāru ēku arhitektūrā. Stils bija internacionāls, bet ar reģionālām variācijām, ko noteica dažādās zemēs atšķirīgie politiskie, sociālie un ģeogrāfiskie apstākļi.

Augsta akmens apstrādes meistarība noteica šī celtniecības materiāla dominanti gotikas stila arhitektūrā. Dažādos reģionos celtniecības materiāla pieejamība un izvēle bija atšķirīga: ķieģelis plaši izmantots Itālijā, kā arī Baltijas jūras reģionā – Polijas un Vācijas ziemeļos, Nīderlandē, Skandināvijas un Baltijas valstīs, kur stila variants dēvēts par ķieģeļu gotiku (Backsteingotik); smilšakmens lietots Anglijā; kaļķakmens – Francijā, Anglijā u. c.; marmora apšuvums fasāžu apdarē – daudzviet Itālijā. Koks kā celtniecības materiāls daudzviet Eiropā izmantots mūra ēku jumtu konstrukcijām, kā arī pildrežģa jeb fahverka būvēm, kas kā viduslaiku ēku celtniecības paņēmiens radās Vācijā un tika izmantots dzīvojamo un arī laicīgu sabiedrisko ēku arhitektūrā.

Gotikas stils attīstījās no romānikas. Stila sākums datēts ap 1140. gadu – laiku, kad Francijas karaļa uzticības persona, padomnieks un diplomāts abats Sižē (Suger) monarhijas prestiža celšanas nolūkos uzsāka pārbūvi Sendenī (Saint-Denis) klostera baznīcai Parīzes tuvumā, kur jau no Merovingu (Mérovingiens) dinastijas laikiem atradās karalisko apbedījumu vieta. Vadot dievnama pārbūvi, Sižē un viņa arhitekti radīja gotikas stilu: apvienojot romānikas arhitektūras jaunievedumus – smailloka arkas, ribotās velves, atdalītos kontrforsus –, tika izveidota vienota, gaiša dievnama telpa. Turpmāk Francijas kroņa zemēs aktīvi norisinājās jaunu dievnamu būvniecība un senāk celto pārbūve atbilstoši gotikas stila koncepcijai, demonstrējot karaļa varu un prestižu. Stila formācija mākslas vēsturē tiek skatīta ne vien tehnoloģisko sasniegumu un valstisko centienu, bet arī viduslaiku filozofisko un teoloģisko uzskatu kontekstā: gotikas stila veidošanās bija reliģisku, estētisku un politisku motīvu virzīta un sociālekonomisko, kultūras un tehnoloģisko apstākļu nosacīta.

Līdz 13. gs. beigām turpinājās Krusta karu militārās kampaņas; starpkultūru kontakti sekmēja ne vien Eiropas militārās arhitektūras, bet arī būvniecības tehnoloģiju attīstību: smailloka arka tiek uzskatīta par Tuvo Austrumu inovāciju, kas Eiropas arhitektūrā varēja ienākt ar krustnešu starpniecību.

Gotikas periodā sabiedriskā iekārta joprojām bija feodālisms, taču līdztekus urbanizācijas tendences sekmēja arvien jaunu pilsētu veidošanos. Pilsētās aktivizējās tirdzniecība, tika dibinātas universitātes un uzplauka urbānā kultūra. Ja romānikas periodā galvenie izglītības un kultūras centri bija klosteri, tad gotikas periodā tās bija pilsētas. Joprojām ietekmīgi bija Cisterciešu un Klinī ordeņi, taču 13. gs. veidojās arī jauni – ubagotājmūku – Franciskāņu un Dominikāņu ordeņi, kas aktīvi pievērsās sprediķošanai, koncentrējās pilsētās un sekmēja gotikas stila izplatību.

Gotikas periodā arhitekta profesija kļuva par patstāvīgu specialitāti. Arhitektūras ieceres oriģinalitāte un jaunrade pamazām ieguva lielāku nozīmi. Individuālu māksliniecisko rokrakstu veidošanās sekmēja projektu autoru atpazīstamību. Daudzu projektu autori vēsturē ir zināmi, un agrākās liecības ir par Parīzes Dievmātes katedrāles (Notre-Dame de Paris) arhitektiem – Žanu de Šelu (Jean de Chelles) un Pjēru de Monreju (Pierre de Montreuil).

Gotikas arhitektūras izcilākie sasniegumi īstenoti Francijā un Anglijā. Progresīvāko būvniecības tehnoloģiju demonstrēšana bija viens no faktoriem, kas sekmēja stila izplatību citviet: galvenokārt no Francijas stilu pārņēma Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, Spānijā un citur. Itālijā spēcīgāka bija klasiskā tradīcija, tādēļ arhitektūrā ilgāk kā citviet noturējās romānikas stila ietekme, gotika izpaudās atturīgāk un to agrāk kā citviet nomainīja renesanse. Gotikas izplatība teritoriāli atbilda Romas katoļu baznīcas izplatības areālam, taču ar krustnešu starpniecību stils tika iedzīvināts arī Maltā, Kiprā, Sīrijā, Palestīnā. Gotika reizē ar kristietību izplatījās arī Latvijas teritorijā un tiek skatīta vācu gotikas kontekstā; Rīgas Sv. Pētera baznīcas viduslaiku būvapjoms ir gotikas stila paraugs Latvijas arhitektūrā.

Gotiku vispārināti dala trīs attīstības posmos: agrīnā, nobriedusī jeb dižgotika un vēlā gotika. Dažādās Eiropas zemēs atšķiras periodu hronoloģiskās robežas un stila aizsākuma datējumi: Francijā no 1140. gada, Anglijā no 1170. gada, citviet Eiropā no 1220. gada. Stila reģionālās atšķirības un stilistiskās tendences atklājas arī periodu nosaukumos: franču gotikas vidējam periodam atbilst starojošās (Rayonnant), bet vēlajam – liesmojošās (Flamboyant) gotikas stils, savukārt angļu gotikas periodizācijā tradicionāli dala agrīno angļu (Early English), dekoratīvo (Decorated) un perpendikulāro (Perpendicular, Rectilinear) stilu.

Gotikas periodā galvenokārt būvēja bazilikas tipa dievnamus ar latīņu krusta plānojumu. Nozīmīgākie gotikas stila paraugi ir Francijā: Parīzes Dievmātes katedrāle, Šartras Dievmātes katedrāle (Cathédrale Notre-Dame de Chartres), Buržas Sv. Etjēna katedrāle (Cathédrale Saint-Étienne de Bourges), Reimsas Dievmātes katedrāle (Cathédrale Notre-Dame de Reims), Amjēnas Dievmātes katedrāle (Cathédrale Notre-Dame d’Amiens) – tie visi ir bazilikas tipa dievnami ar grandioziem izmēriem, bet kompaktiem apjomiem, ar apjomā integrētu transeptu, plašu vidusjomu un vairākiem šauriem sānu jomiem, gaišiem un vienotiem interjeriem; šo divtorņu baznīcu rietumu fasādēs izvietotie portāli bagātīgi rotāti ar ciļņiem un apaļskulptūrām, fasādes kompozīcijas centrā atrodas rozes logs; arhitektūrā uzsvērts vertikālais raksturs, kas panākts, izmantojot atdalītos kontrforsus ar balstarkām – arkbutāniem, kas uztver centrālā joma velvju, jumta un sienu radīto sānspiedienu. Francijas un arī Centrāleiropas arhitektūrā 13. gs. raksturīgā tendence – kāpināt dievnamu augstumu – pierima pēc 1284. gada, kad būvniecības laikā sagruva Bovē Sv. Pjēra katedrāles (Cathédrale Saint-Pierre de Beauvais) 168 m augstais tornis un 48 m augstās velves. Arī Ķelnes (Kölner Dom) un Ulmas (Ulmer Münster) katedrāles bija iecerētas grandiozos izmēros, bet to būvniecība viduslaikos tika apturēta; īstenota tikai 19. gs.

Franču starojošās gotikas nozīmīgs paraugs ir Svētā kapela (Sainte-Chapelle) Francijas karaļa pilī (Palais de la Cité) Parīzē: ar ažūru akmens torni, slaidiem kontrforsiem, pinakliem, gargulām, māsverku plašajās logailās un greznu interjeru, kurā dominē vitrāža.

Franču liesmojošās gotikas stilam raksturīgie liesmu motīvi parādās Svētās kapelas rozes loga māsverkā, kā arī citviet franču vēlās gotikas arhitektūrā: Sv. Severīna baznīcā (Église Saint-Séverin) Parīzē, Ruānas Dievmātes katedrāles (Cathédrale Notre-Dame de Rouen) rietumu fasādē un citur.

Anglijā dievnamu arhitektūra attīstījās atšķirīgi. Atdalītos kontrforsus Anglijā izmantoja reti, un Francijas paraugiem visradniecīgākais piemērs – Vestminsteras abatija (Westminster Abbey) šai ziņā ir izņēmums angļu gotikas arhitektūrā. Arī kontinentālās Eiropas dievnamu telpiskā vienotība nebija angļu gotikai raksturīga iezīme: Anglijā tika attīstīti romānikas dievnamu plānošanas un apjomu modelēšanas paņēmieni, un lielākajiem dievnamiem bija izteikti izvirzīti transepti, piemēram, Solsberi katedrālei (Salisbury Cathedral).

Izcils angļu vēlās gotikas perioda – perpendikulārā stila – paraugs ir Kembridžas Karaliskās koledžas kapela (King’s College Chapel) ar liellaiduma vēdekļa velvju pārsegumu. Vēdekļa velves ir angļu gotikas jaunievedums: visagrākais (14. gs.) paraugs ir Glosteras katedrāles (Gloucester Cathedral) klosterī. Pilnveidots variants – Henrija VII (Henry VII) kapelā Vestminsteras abatijā.

Vācu gotikas kontekstā nereti sastopami arī halles jeb zāles tipa dievnami: Sv. Marijas baznīca (Marienkirche) Prenclavā, Sv. Pētera baznīca (St.-Petri-Kirche) Lībekā, Minhenes katedrāle (Münchner Dom), kā arī Rīgas Sv. Jāņa baznīcas viduslaiku būvapjoms, turklāt šie piemēri pārstāv arī ķieģeļu gotikas stilu.

Turpinājās jau romānikas periodā aizsāktā nocietināto mūra piļu būvniecības tradīcija, taču gotikas periodā palielinājās komforta līmenis un varas reprezentācijas nozīme. Militārā aizsardzība daudzviet gotikas piļu arhitektūrā joprojām bija noteicoša, taču aiz ārēji nocietinātā pils veidola slēpās komfortabli apartamenti un greznas reprezentācijas telpas, piemēram, vienā no lielākajiem gotikas piļu kompleksiem – Pāvestu pilī (Palais des Papes) Aviņonā, arī Teitoņu ordeņa pilī (Marienburg) Malborkā, Fenisas pilī (Castello di Fénis) Ziemeļitālijā, Skaligeru cietoksnī (Castello Scaligero) Sirmionē, Lombardijā, Kokas pilī (Castillo de Coca) Spānijā un citur. Anglijas piļu kompleksu centrā atradās pils zāle: Vestminsteras pilī (Palace of Westminster) Londonā no gotikas perioda saglabājusies Vestminsteras zāle (Westminster Hall) – liela garenplāna telpa ar plašām logailām un liellaiduma konstrukcijas pārsegumiem no koka. Dažviet Eiropā vēlās gotikas periodā aizsardzības funkcija piļu arhitektūrā varēja mazināties, piemēram, Anglijā pēc Simtgadu kara. Atsevišķos gadījumos arī pilsētu nocietinājumu arhitektūrā estētiskā nozīme guva pārsvaru pār militāro, piemēram, Treptovas vārti (Treptower Tor) Neibrandenburgā. Arī laicīgu sabiedrisko un dzīvojamo ēku ieejas vārtus būvēja kā sargtorņus ar bagātīgi rotātām fasādēm, piemēram, Breiznouzas koledžā (Brasenose College) Oksfordā.

Gotikas periodā pilsētu pārvaldes ēku arhitektūrā turpinājās jau romānikas periodā sāktā tradīcija – līdzās tirgus laukumam būvēt garenplāna apjomu ar torņveida akcentu, vaļēju arkādi pirmajā stāvā un pārvaldes telpām augšstāvos. Itālijas pilsētu rātsnamus, līdzīgi kā nocietinātas būves gotikas periodā, vainagoja dzeguļu josla, piemēram, Orvieto rātsnams (Palazzo del Capitano del Popolo), Pjačencas rātsnams (Palazzo del Comune), Perudžas rātsnams (Palazzo dei Priori), Sjēnas rātsnams (Palazzo Pubblico); sarežģīti politiskie apstākļi Florencē noteica, ka jāpastiprina aizsardzības funkcijas un jāatsakās no vaļējās arkādes lietojuma Florences rātsnama (Palazzo Vecchio) būvniecībā; Venēcijas Dodžu pils (Palazzo Ducale) gadījumā kāpināta greznība ar polihroma marmora inkrustāciju, dubulto arkāžu un māsverka lietojumu fasādē. Pēc līdzīgi vienkārša plāna, ar stāvākiem jumtiem un bagātīgu plastisko dekoru rātsnamus cēla Nīderlandes pilsētās – Briselē, Ģentē, Lēvenā, Audenardē, Mehelenā –, un ķieģeļu gotikas variantā – Hanzas savienības pilsētās: Lībekā, Štrālzundē, Tangermindē un citur. Pēc līdzīga principa būvēja arī ģilžu namus un viduslaiku tirdzniecības ēkas, piemēram, Briges audumu tirgus halli ar augstu zvanu torni (Belfort van Brugge).

Turīgāko pilsētnieku dzīvojamo namu fasāžu raksturu noteica gotikas stila reģionālie varianti: Arhidiakona rezidence Vismārā celta ķieģeļu gotikas stilā ar glazētu un neglazētu ķieģeļu joslām, pakāpjveida zelmini, dzeguļu vainagojumu, smailloka nišām; savukārt Venēcijas Sv. Sofijas pils (Palazzo Santa Sofia, Ca’ d’Oro) fasādes apdarē lietota polihroma marmora inkrustācija un vairākstāvu arkādes greznotas ar māsverka ornamentiem – abi atšķirīgie piemēri seko vietējiem sabiedrisko ēku arhitektūras paraugiem, taču nesacenšas ar tiem.

Arhitektūrā gotikas stila atskaņas (Gothic Survival) galvenokārt kā provinciāla parādība bija sastopamas vēl 17. gs. Gotikas stila atdzimšana (Gothic Revival) kā kustība sākās 18. gs., un neogotika (Neo-Gothic) kā retrospektīvs stilistiskais virziens guva plašu izplatību Eiropas un arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) arhitektūrā 19. gs. un arī 20. gs. sākumā.