Termina “demogrāfiskais sprādziens” traktējumi ir atšķirīgi un saistās ar dažādiem eksplozijas izcelsmes, ilguma, jaudas un kulminācijas raksturojumiem. Jāatšķir arī demogrāfiskās pārejas izpausmes paleopopulācijās un mūsdienu cilvēcē. Eksplozijas analizējamas gan atsevišķu valstu un teritoriju, gan arī pasaules mērogā. Ekonomiski un sociāli attīstītākajās valstīs mūsdienu demogrāfiskā pāreja sākās ievērojami ātrāk nekā vājāk attīstītākajās zemēs, noritēja ilgstošāk un ar zemāku eksplozīvo jaudu. Demogrāfiskās pārejas fāžu noteikšana, tai skaitā kulminācijas parametru noteikšana, balstās uz empīrisko materiālu analīzi un attiecīgiem vispārinājumiem. Gandrīz visās ekonomiski attīstītākajās valstīs otrā demogrāfiskā pāreja uz racionālo atražošanās tipu ir noslēgusies, dzimstība, mirstība un dabiskais pieaugums ir zemā līmenī vai dabiskā pieauguma vispār nav. Iedzīvotāju novecošanās dēļ Ukrainā, Latvijā, Lietuvā un citur mirstība ir pat augstāka nekā dzimstība, kā rezultātā noris izteikta depopulācija. Vienlaicīgi vairākās valstīs vai to teritorijās ar negatīvu dabiskās kustības bilanci iedzīvotāju skaits stabilizējies vai sistemātiski lēnām pieaug pozitīvā migrācijas saldo dēļ (piemēram, Vācijā, Itālijā, Japānā).

Demogrāfiskās pārejas dažādās fāzēs vēl atrodas lielākā daļa valstu ar gandrīz 7 miljardiem cilvēku, tāpēc šiem pētījumiem ir liela praktiska nozīme. Speciālistu vidū noris diskusijas par demogrāfiskā sprādziena būtību, cēloņiem un rādītājiem, atsevišķu politisko, ekonomisko, sociālo un dabas faktoru lomu iedzīvotāju attīstībā, iespēju novērst vai iegrožot eksplozijas jaudu. Īpaša nozīme ir dzimstības samazināšanai populācijās, kur tā pārsniedz vienkāršas paaudžu nomaiņas normu (summārais dzimstības koeficients apmēram 2,1‒3 atkarībā no mirstības intensitātes) vai iedzīvotāju relatīvais gada pieaugums ir lielāks par 0,2‒0,3 %. Bez dzimstības samazināšanas nav iespējams novērst daudzas pasaules apdzīvotības problēmas, t. sk. badu, nabadzību, infekcijas un parazitāro slimību izplatību, vides degradāciju un citas.

Demogrāfiskais sprādziens ir cēlonis tā dēvētajam iedzīvotāju spiedienam (population pressure), kas ietekmē apkārtējās vides stāvokli pasaules reģionos un iedzīvotāju izvietojumu, kā arī iespējas nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzības. Pasaulē būtiski pieaug iedzīvotāju apdzīvotības kopblīvums (piemēram, fiziskais un sociālais blīvums uz km²) un pārapdzīvotība teritorijās ar augstu demogrāfisko eksploziju, bet nenovēršami sarūk bioloģiski produktīvās zemes platības uz iedzīvotāju. Pieaug nepieciešamība pastiprināt pētījumus par saistību starp cilvēcei pieejamajiem zemeslodes resursiem, apdzīvotību un cilvēkresursiem. Daudzu simtu miljonu cilvēku eksistence ir apdraudēta. Saskaņā ar ANO datiem par pēdējo dekādi vairākās Subsahāras, Latīņamerikas un Rietumāzijas valstīs reālie ienākumi uz vienu iedzīvotāju pat samazinājušies un izdzīvošanas iespēju meklēšana globāli kļūst par vairāku zinātņu un visas cilvēces ļoti svarīgu uzdevumu.

Vairāki pētījumi norāda uz pārapdzīvotības saistību ar pārmaiņām ekosistēmā un pandēmiju izcelsmi mūsdienās.

Jau 18. gs. vairāki franču un angļu ekonomisti un filozofi pievērsa uzmanību iedzīvotāju skaita paātrinātam pieaugumam, cenšoties sniegt skaidrojumu par šīs parādības cēloņiem. Visvairāk par to rakstīja britu garīdznieks un ekonomists Tomass Maltuss (Thomas Robert Malthus), attīstot mācību par pārapdzīvotību. 19. gs. sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Anglijā un citur tika publicēti statistiskie dati par iedzīvotāju pieauguma tempiem, kuri bija pretrunā ar T. Maltusa nostādnēm, tomēr tie arī liecināja par būtiskām pārmaiņām demogrāfiskajā attīstībā kapitālisma sākumā, vispirms dzīvotspējas pieaugumā atsevišķās valstīs un iedzīvotāju skaita palielinājumā. Tas saistīts ar demogrāfiskās pārejas fāzi, kad mirstība samazinās izteikti, bet dzimstība vēl ir relatīvi augstā līmenī. Tādā veidā pāreja norisa jau kopš 18. gs. otrās puses ‒ vispirms Rietumeiropā un ASV. Pasaules mērogā demogrāfiskā eksplozija sākās daudz vēlāk ‒ 20. gs. 50. gadu vidū.

18. un 19. gs. mijā iedzīvotāju skaits pasaulē bija sasniedzis miljardu, kas apmēram 3,5 reizes pārsniedza iedzīvotāju daudzumu pirms 1000 gadiem. Līdz 1930. gadam bija sasniegts otrais miljards, bet vēl pēc 30 gadiem ‒ jau 3 miljards. Demogrāfiskais sprādziens pastiprinājās: nākamais miljards bija sasniegts jau pēc 14 gadiem (1974), 5 miljarda atzīme ‒ vēl pēc 13 gadiem (1987), 6 miljards ‒ pēc 12 gadiem (1999). Absolūtais maksimums pieaugumā sasniegts 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā (93 miljoni 1988. gadā). Pēdējās trīs dekādēs eksplozijas apjomiem jau bija izteikta samazināšanās tendence. Saskaņā ar ANO demogrāfu datiem 7 miljardi tika sasniegti 31.10.2011., savukārt ASV Skaitīšanas birojs uzskata, ka tas notika nedaudz vēlāk (12.03.2012).

Desmit visaugstākie iedzīvotāju pieauguma tempi pašreiz ir šādās valstīs: Nigērā (3,84 %), Bahreinā (3,68 %), Ekvatoriālajā Gvinejā (3,47 %), Ugandā (3,32 %), Angolā (3,27 %), Kongo Demokrātiskajā Republikā (3,19 %), Burundi (3,12 %), Mali (3,02 %) un Čadā (3 %). Arī mazapdzīvotajās Folklendu salās vērojams straujš ikgadējs pieaugums 3 % apmērā. Minēto valstu ietekme uz pasaules demogrāfisko attīstību ir relatīvi neliela, jo tajās 2020. gada sākumā dzīvoja tikai 244 miljoni jeb 3,1 % no planētas iedzīvotājiem. Pie 3 % ikgadējā pieauguma iedzīvotāju skaits dubultotos 23,4 gados, bet pie 3,5 % pieauguma – 20,2 gados.

No ļaudīgākajām valstīm visai augsts pieauguma temps saglabājas Nigērijā un Pakistānā (attiecīgi 2,58 un 2 %, skat. 1. tabulu), kurās dzīvo apmēram 430 miljoni cilvēku. Savukārt Ķīnā šis temps (0,39 %) ir viens no viszemākajiem.

Būtiskas ir atšķirības starp pasaules kontinentiem (reģioniem). Visos reģionos, izņemot Eiropu, iedzīvotāju dinamikai ir eksplozīvs raksturs, it īpaši Āfrikā. Savukārt šajā kontinentā, Subsahāras reģionā, demogrāfiskā pāreja ir tikai sākotnējās fāzēs. No 47 pasaules viszemāk attīstītajām valstīm (ar nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju mazāku par 1000 ASV dolāru gadā) 32 atrodas Subsahāras reģionā. Šajā valstu grupā demogrāfiskā eksplozija (2,3 % gadā) 2,5 reizes pārsniedz iedzīvotāju pieauguma tempu pārējās valstīs. Tāda nelīdzsvarota iedzīvotāju attīstība izraisa nesakārtotas starptautiskās migrācijas plūsmas, apgrūtina nabadzības izskaušanu, racionālu cilvēkresursu izmantošanu, nesekmē noturīgu ekonomisko un sociālo izaugsmi ilgtspējas attīstības kontekstā visas pasaules mērogā.

Par demogrāfiskās eksplozijas jaudas būtisku samazināšanos izteiktāk liecina relatīvo lielumu dinamika pēdējos 50 gados. Maksimālais ikgadējs vidējais pieauguma temps fiksēts 1968.‒1969. gadā, kad tas bija 2,09 %. Izņemot īslaicīgu pieaugumu 1983.‒1987. gadā, šis rādītājs sistemātiski samazinājās līdz 1,31 % 2000. gadā un 1,05‒1,10 % pēdējos gados.

Saskaņā ar demogrāfiskās pārejas teoriju noslēdzošā fāze demogrāfiskajā attīstībā ir demogrāfisko procesu relatīvā stabilizācija: dzimstība un mirstība samazinājusies līdz līmenim, kad iedzīvotāju atražošanās tips praktiski vairs nemainās un ir pietuvināts vienkāršas paaudžu nomaiņas līmenim. Līdzīgas nostādnes ir arī tā saucamajai nulles pieauguma (stacionārās populācijas) koncepcijai, kuru izstrādāja ASV, Japānas un dažu citu valstu zinātnieki 20. gs. otrajā pusē. Tās autori uzskata, ka nulles pieaugums nepieciešams, lai nodrošinātu iespējami augstāko dzīves līmeni un veidu, kā arī lai rādītu paraugu jaunattīstības zemju vadītājiem un iedzīvotājiem sociāldemogrāfisko problēmu risināšanā. Raksturīgi, ka vairāku jaunattīstības lielo valstu (Ķīnas, Indijas, Bangladešas, Nigērijas u. c.) vadītāji atbalstīja šīs nostādnes, parakstot attiecīgu paziņojumu par iedzīvotāju skaita stabilizāciju. ANO Starptautiskās konferences “Par iedzīvotājiem un attīstību” (International Conference on Population and Development, 1994) rīcības programmā visas valdības tika aicinātas veicināt pasaules iedzīvotāju skaita stabilizēšanos. No regulārajām ANO organizētajām aptaujām (monitoringiem) redzams, ka pieaug to jaunattīstības valstu skaits, kurās valdības sekmē dzimstības samazināšanos. Īpaša nozīme pasaules mērogā bija dzimstības kontroles programmām Ķīnā ‒ pēc iedzīvotāju skaita lielākajā valstī (ar 1,44 miljardiem cilvēku 2020. gadā), kur vēsturiski ļoti īsā laika posmā dzimstības intensitāte samazinājās vairākas reizes. Realizētā demogrāfiskā politika gan bija pārāk stingra (nedemokrātiska) ģimenēm, laulātajiem un indivīdam. Indija (ar 1,34 miljardiem cilvēku 2020. gadā) kopš 20. gs. 90. gadiem kļuvusi par valsti ar visaugstāko eksplozijas jaudu ‒ 2015.‒2020. gadā ikgadējais pieaugums (14 miljoni) gandrīz 2,5 reizes pārsniedza Ķīnas rādītāju.

Speciālistu izstrādātās prognozes rāda, ka īstermiņā un vidēji tālā nākotnē demogrāfiskais sprādziens turpinās noplakt. Saskaņā ar ANO prognožu vidējo (visvairāk ticamo) variantu pasaules iedzīvotāju skaits palielināsies no 7,8 miljardiem cilvēku pašreiz līdz 8,5 miljardiem 2030. gadā un 9,7 miljardiem 21. gs. vidū. 2 miljardu cilvēku pieaugums 30 gados uzskatāms par visai augstu papildinājumu. Puse no šī pieauguma (viens miljards) attieksies uz Subsahāru, apmēram 500 miljoni ‒ uz Centrālo un Dienvidāziju, un 500 miljoni ‒ uz pārējiem pasaules reģioniem. Deviņās pasaules valstīs (pēc papildinājuma apjoma ranžētā kārtībā: Indija, Nigērija, Pakistāna, Kongo Demokrātiskā Republika, Etiopija, Tanzānija, Indonēzija, Ēģipte un ASV) iedzīvotāju pieaugums būs lielāks nekā visās pārējās valstīs un teritorijās kopā. No ekonomiski attīstītākajām valstīm tikai ASV pieaugums būs visai ievērojams (apmēram 50 miljoni, no kuriem lielu daļu veidos migratīvais pieaugums). Ziemeļamerikā kopumā pēdējos gados iedzīvotāju skaits (nepilni 370 miljoni cilvēku) pieauga vidēji par 2,3 miljoniem cilvēku, bet 1,2 miljoni veidoja imigrācijas pārsvars pār emigrāciju. Prognozes liecina, ka šajā kontinentā nākamajās dekādēs dabiskais pieaugums sistemātiski saruks, tuvojoties nulles pieauguma stāvoklim, bet imigrācijas apmēri, visticamāk, pat nedaudz palielināsies. Turpretim Eiropā ļoti neliels pieaugums tiek nodrošināts tikai starptautiskās migrācijas dēļ. Speciālisti prognozē kontinenta (ieskaitot Krievijas Āzijas daļu) iedzīvotāju skaita samazināšanos no 748 miljoniem cilvēku pašreiz līdz 741 miljonam 2030. gadā un 710 miljoniem gadsimta vidū. Zemās dzimstības un augstā iedzīvotāju novecojuma dēļ dabiskās kustības rezultātā iedzīvotāju skaits sistemātiski samazināsies. Migrācijas prognozējamais pieaugums (apmēram 800 000 gadā) nekompensēs zudumus iedzīvotāju atražošanās jomā. Eiropas iedzīvotāju īpatsvars pasaules mērogā saruks no 10,1 % 2020. gadā līdz 7,5 % 2050. gadā.

Pusi no pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma dod Āzija, kurā dzīvo 4,6 miljardi cilvēku. Šai daļai gan ir tendence samazināties (arī tāpēc, ka iedzīvotāju izceļošana no kontinenta ir izteiktāka par ieceļošanu). Āfrikā demogrāfiskais sprādziens turpinās ar ļoti augstu jaudu (pieaugums vairāk nekā 30 miljoni gadā) un maksimālais absolūtais pieaugums tiek prognozēts tikai pēc 15‒30 gadiem. Visticamāk, Āfrikas iedzīvotāju skaita stabilizēšanās šajā gadsimtā vēl nenotiks, neskatoties uz gaidāmo starptautiskās migrācijas negatīvā saldo saglabāšanos. Atbilstoši tam arī pasaulē kopumā iedzīvotāju skaits stabilizēsies tikai 22. gs. sākumā, kad tas varētu būt robežās no 10,5 līdz 11 miljardiem cilvēku. Pilnīga demogrāfiskā pāreja ar iedzīvotāju skaita stabilizēšanos (demogrāfiskā sprādziena izsīkumu) paredzama 22. gs. sākumā.