Vides komunikācija vienkāršā skatījumā ir komunikācija par vides jautājumiem. Līdzīgi citām komunikācijas jomām tā ir gan praktisks ikdienas process, gan pētniecības joma, kas šo procesu pēta. Kā process tā ietver visa veida starppersonu, starpgrupu, publisko, organizāciju un masu komunikāciju, kas veido sociālo diskursu par vides jautājumiem, problemātiku un cilvēka-vides mijattiecībām. Kā pētniecības joma tā skatāma plašāk – kā komunikācijas un vides teoriju sintēze, kas pēta komunikācijas lomu, metodes un ietekmi vides jautājumu izziņas un pārvaldes kontekstā. Vides komunikācija plašākā skatījumā attiecas uz pētniecību un praksi par to, kā indivīdi, institūcijas, sabiedrība darbojas, izplata, saņem, izprot un lieto vēstījumus par vidi un cilvēka un vides mijiedarbību. Tā ietver plašu mijiedarbību spektru – no starppersonu komunikācijas līdz virtuālām kopienām, līdzdalības lēmumu pieņemšanā un vides medijiem. 

Galvenie vides komunikācijas mērķi ir vides izpratnes/apziņas veidošana; vides pārvaldības efektivizēšana caur sadarbību un ieinteresēto pušu partnerību; uz līdzdalību/dialogu balstītas vides politikas plānošana un realizācija; ilgtspējīga ekonomika/dzīvesveids; sadarbība kopēju mērķu vārdā; viedokļu saskaņošana; konfliktu preventīva novēršana/risināšana. 

Vides komunikācija ir viena no labas pārvaldības priekšnosacījumiem, principiem un instrumentiem. Vides komunikācija palīdz veidot cilvēku izpratni par vides problēmām, pašiem par sevi un dabu. Tā palīdz apzināties un rūpēties par dabas vērtībām, veido attieksmi un ideoloģijas attiecībā uz dabu un vidi. Vides komunikācija ir praktisks instruments vides un dabas aizsardzībā.

Vides komunikācija ir starpdisciplināra nozare, kas attīstās kā komunikācijas zinātnes un vienlaicīgi kā vides zinātnes apakšnozare. Atbilstoši vēsturiski izveidojušās divas atšķirīgas, bet arvien vairāk sadarbojošas vides komunikācijas akadēmiskās un praktiskās skolas, kas katra iet savu, starpdisciplināri bāzētu attīstības ceļu. 

Vides komunikācija sastāv no septiņām galvenajām pētniecības un prakses sfērām: vides retorikas un diskursa; medijiem un vides žurnālistikas; sabiedrības iesaistīšanas vides lēmumu pieņemšanā; sociālā mārketinga un propagandas kampaņas; vides sadarbības un konfliktu risināšanas; riska komunikācijas; dabas izpratnes iedzīvotāju kultūrā un zaļā mārketinga. Vides komunikācija ir simbolisks darbības veids, kas tiek realizēts divu funkciju – pragmatisma un svarīguma – izpratnē. Vides komunikācija ir pragmatiska, jo palīdz indivīdiem un organizācijām sasniegt mērķus ar komunikācijas palīdzību (piem., ar izglītību, brīdināšanu, pārliecināšanu, sadarbību). Vides komunikācija ir būtiska, jo palīdz veidot cilvēku sapratni par vides jautājumiem un dabu; tā veido jēgu cilvēku uzskatiem par lietām; ietver vērtības, attieksmes un ideoloģijas iepretim dabai, vides jautājumiem un problēmām. 

Vides komunikācijas teorētiskās pieejas ir atšķirīgas, tomēr tām ir arī daudz kopīga. Pirmkārt, nav iespējams rast risinājumus vides problēmām, kamēr visos līmeņos netiek plānoti komunikācijas un izglītošanas pasākumi, kas veicina visu sabiedrības grupu izpratni par ciešajām mijattiecībām starp cilvēku un apkārtējo vidi, par iespējamajiem risinājumiem un cilvēka lomu tajā. Visās pieejās zināšanas un izglītība uzsvērta kā viens no būtiskākajiem aspektiem. Otrkārt, sabiedrības un visu iesaistīto pušu līdzdalība un savstarpēja sadarbība tiek izdalīta vienprātīgi. Treškārt, pastiprināta uzmanība ir tam, kādā veidā un kāda informācija tiek pasniegta sabiedrībai. Šai informācijai jābūt ne tikai informācijai par vidi, bet gan informācijai, kas palīdz vidi aizsargāt, tas ir, zināšanas veidojošai un ikdienā praktiski izmantojamai. Ceturtkārt, būtiska ir orientācija uz rīcību: uz praktisku (individuālu un kolektīvu) iesaistīšanos vides problēmu risināšanā un pašpieredzi kā zināšanu ieguves veidu un prasmju veidošanu. Vides komunikācijā un tās mērķu sasniegšanā vienlīdz svarīgas ir visas šīs pieejas un to komplementāra plānošana un realizācija. Vides komunikācijas sistēmiskajā modelī attēlota saistība starp šiem elementiem, uzsverot, ka tie veido vienotu sistēmu, viens otru ietekmē un papildina. 

Vides komunikācija ir starpdisciplināra izziņas joma, kurā dominē komunikācijas zinātnes modeļi. Pieejas un izpratnes ir daudzveidīgas un ne vienmēr savstarpēji saistītas; novērojams lietišķās pieejas/izpratnes pieaugums, akcentējot prakses un tajā bāzētās teorijas lomu, tādējādi tuvinot komunikācijas pieejas un modeļus vides pārvaldības komunikācijas lietišķajām pieejām un modeļiem. Apvienojot komunikācijas komponentes sistēmiskā modelī, akcentējot pārvaldības procesā nepieciešamo pāreju no informācijas komunikācijas pieejas uz izglītības komunikācijas pieeju, kā arī tālāk uz līdzdalības komunikāciju un uzvedības (videi draudzīgas rīcības) komunikāciju, vides komunikācija vides pārvaldības izpratnē tiek definēta kā šo pieeju komplementāra procesa un sistēmas attīstība – vides komunikācija ir daudzpusējs informācijas apmaiņas un sadarbības paplašināšanas process, kurš ietver un balstās uz četriem pamatelementiem jeb instrumentiem - vides informāciju, vides izglītību, vides/sabiedrības līdzdalību un videi draudzīgu rīcību. 

Vides komunikācijas pētījumos izmanto visas tradicionālās kvantitatīvās un kvalitatīvās socioloģiskās pētījumu metodes, bet arvien vairāk tiek izmantotas citu saistīto jomu metodikas, jo īpaši, integratīvās un interaktīvās līdzdalības metodikas.

Vides komunikācijas mūsdienu pirmsākumi meklējami 20. gs. 60. un 70. gadu mijā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), līdz ar vides zinātnes kā patstāvīgas zinātnes nozares rašanos. 1984. gadā tika formulēts, ka komunikācija atttīstībai ir sociāls process, kas vērsts uz kopīgas saprašanās veidošanu visu attīstības iniciatīvas dalībnieku starpā, lai radītu pamatu saskaņotai rīcībai. Šis apgalvojums attiecināms arī uz vides vai ilgtspējības komunikāciju, īpaši kopš jēdziens paplašinājies un tiek lietots apzīmējums “komunikācija attīstībai un sociālām pārmaiņām”, uzsverot, ka viens no galvenajiem attīstības priekšnoteikumiem ir pārmaiņas sabiedrībā. Attīstības komunikācijā gadu gaitā aprobētas dažādas teorētiskās pieejas, sākot ar modernizācijas teoriju, inovāciju difūzijas teoriju, līdzdalības pieeju un beidzot ar virkni inovatīvām pieejām un to kombinācijām saistībā ar sociālo zinātņu teorijām (sociālo mārketingu) un dažādām izglītošanas metodikām (piemēram, izklaidējošo izglītību (entertainment-education)). Šajā jomā uzkrātā pieredze un atziņas izmantotas vides un ilgtspējības komunikācijas programmu izstrādē. Viens no vides komunikācijas klasifikācijas un formalizācijas pamatlicējiem un Starptautiskās Vides komunikācijas asociācijas (International Environmental Communication Asociation, IECA, 2011) dibinātājiem ir ASV profesors Marks Meisners (Mark Meisner).

Starptautiskajā praksē pastāv dažādas pieejas vides komunikācijas attīstībā, sākot no informācijas aprites pieejas paplašināšanas līdz dažāda veida līdzdalības elementu iekļaušanai vides komunikācijas konceptā. Visplašāk vides komunikācija skatīta attīstības komunikācijas kontekstā, tomēr nav konceptuālas skaidrības, jo dažādas skolas attīstās paralēli vai pat principiāli pretrunīgi. Latvijā pārsvarā ir izvēlēta visplašākā un rīcīborientētākā pieeja vides komunikācijai, iekļaujot tās saturā arī videi draudzīgu rīcību (t. sk. publisku rīcību kā komunikāciju) kā komunikācijas struktūrelementu un instrumentu. Vides komunikācijas attīstības modelim vides sektorā par pamatu ir disciplinārā modeļpieeja – sadarbības komunikācijas modelis – ar četrām komponentēm (vides informāciju, vides izglītību, vides (sabiedrības) līdzdalību un videi draudzīga rīcību) un to savstarpēju integrāciju. Sadarbības komunikācijas modelis vides komunikāciju apskata kā daudzpusēju informācijas apmaiņas un sadarbības paplašināšanas procesu, kurš ietver šos četrus savstarpēji komplementārus vides komunikācijas instrumentus. 

Vides komunikācijas pārvaldības attīstība mūsdienās tiek skatīta arī kā trīs savstarpēji saistītu pieeju komplementārs kopum: vides apziņas attīstības modelis, vides pārvaldības cikla modelis un astoņu galveno mērķgrupu modelis. Informācijas apmaiņai un sadarbībai jānotiek starp astoņām pamata mērķgupām: valsts pārvaldi; pašvaldību pārvaldi; iedzīvotājiem/sabiedrību; uzņēmējdarbības sektoru; nevalstiskajām organizācijām; medijiem; izglītotājiem un ekspertiem, zinātni, tehnoloģijām. Vides komunikācikas sektorpolitikas attīstībai piemērojamas sešas tradicionālās pārvaldības instrumentu grupas – politiskie un likumdošanas instrumenti, plānošanas instrumenti, ekonomiskie un finanšu instrumenti, administratīvi institucionālie instrumenti, infrastruktūras instrumenti, komunikācijas instrumenti, kā arī papildu instrumentu grupa – sadarbības pārvaldības instrumenti kā horizontālie instrumenti visās minētajās grupās. Instrumenti izmantojami ne tikai atsevišķi, bet komplementāros komplektos. 

Nozīmīgākās vides komunikācijas pētniecības un izglītības iestādes: Vides komunikācijas institūts (Institut für Umweltkommunikation, Leuphana Universität Lüneburg) Vācijā; Klimata pārmaiņu komunikācijas centrs, Džordža Meisona Universitātē (Center for Climate Change Communication, George Mason University) ASV; Lojolas Universitātes Vides komunikācijas centrs (Loyola University Center for Environmental Communication) ASV; Ilgtspējīgas komunikācijas institūts (Institute for Sustainable Communication) ASV; Starptautiskā Vides komunikācijas asociācija (International Environmental Communication Association, IECA); Kanādas Vides izglītības un komunikācijas tīkls (Canadian Network for Environmental Education and Communication, EECOM); Zinātnes komunikācijas tīkls (Science Communication Network, SCN); Starptautiskais vides komunikācijas institūts (International Institute for Environmental Communication, IIEC).

Svarīgākie periodiskie izdevumi: Environmental Communication: A Journal of Nature and Culture (kopš 2007. gada, IECA) – sniedz izpratni un skaidrojumus par vides komunikāciju, tās pieejām un praksi; International Journal of Sustainability Communication (kopš 2008. gada); Applied Environmental Education and Communication (kopš 2002. Gada, Taylor & Francis); Science Communication (kopš 1979. gada, SAGE Publishing); Environmental Education Research, (kopš 1995. gada, Taylor & Francis); Journal of Environmental Education, (kopš 1969. gada, Taylor & Francis); Communication Theory (kopš 1991. gada, Willey-Blackwell); Human Communication Research (kopš 1974. gada, Oxford University Press); Journal of Communication (kopš 1951. gada, Oxford University Press).

Starptautiskajā literatūrā visbiežāk citētie vides komunikācijas autori, pētnieki un veidotāji – amerikāņu vides pētnieki un vides komunikatori M. Meisners – Starptautiskās Vides komunikācijas asociācijas izpilddirektors; Roberts Kokss (Robert Cox), Tīma Milstīna (Tema Milstein); Katrīna Oraveka (Catrin Oravec); Viljams Staps (William Stapp); vācu ekonomists Gerds Mihelsens (Gerd Michelsen); vides komunikācijas un vides izglītības attīstītāji Džojs Palmers (Joy Palmer) un Anderss Hansens (Anders Hansen). Ievērojams mūsdienu vides komunikators ir arī ASV bijušais vice-prezidents Als Gors (Al Gore), kurš 2007. gadā kopā ar ANO Starptautisko Klimata pārmaiņu padomi (United Nations Intergovernmental Panel on Climate Change) saņēma Nobela Miera prēmiju par darbību klimata pārmaiņu komunikācijā.