Vides pārvaldība ir jauna un starpdisciplināra zinātnes nozare. Tā balstās uz ilgtspējīgas attīstības pārvaldības konceptu, kas ir pamats sabiedrības attīstībai un labākas pārvaldības īstenošanai visos līmeņos, stiprinot pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un veicinot globālās ekonomikas, sociālās un vides pārvaldības leģitimitāti, konsekvenci un lietderību. Termins “pārvaldība” ietver plānošanu, organizēšanu, vadīšanu, konsultēšanu, kontrolēšanu un citas darbības atbilstoši mērķiem, lai sasniegtu kvalitatīvu rezultātu un pieņemtu atbilstošu lēmumu. Šajā procesā tiek iesaistīti gan tie, kas jāpārvalda, gan tie, kuri pārvalda. Vides pārvaldībā jēdzienu “vide” apskata dabas vides un sociālās vides mijsakarību un ilgtspējīgas attīstības paradigmas kontekstā. Vide ir daudz plašāks jēdziens nekā daba; tā ietver sociālo, politisko, ekonomisko, reliģisko, kultūras, ekoloģisko, tiesisko, etnisko un citus aspektus, un to var attiecināt gan uz visu apkārtni kopumā, gan uz specifisku tās daļu.

Vides pārvaldība skatāma visos tās pārvaldes vertikālajos līmeņos (vertikālā integrācija) un to mijsakarībā: starptautiskajā (Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO), pasaules reģionu, Eiropas Savienības (ES), Baltijas jūras valstu reģionālajā līmenī), nacionālajā, reģionālajā un vietējā pārvaldes jeb pašvaldību līmenī, kā arī katra indivīda un tā mājokļa pārvaldības līmenī, īpaši ievērojot, ka mājoklis kopā ar pārtiku/dzērieniem un personisko mobilitāti dod gandrīz 80 % no visām sabiedriskā patēriņa ietekmēm uz vidi. Savukārt vides pārvaldības horizontālā integrācija nozīmē, ka vides pārvaldības joma jāskata tiešā un komplementārā mijiedarbībā ar citām tausaimniecības nozarēm. Plašākā kontekstā to var raksturot ar ilgtspējīgas attīstības ekonomisko, sociālo un kultūras dimensiju. Tas akcentē nepieciešamību ne tikai attīstīt vides nozari un tās pārvaldību, bet arī imperatīvi integrēt vides pārvaldību citās nozarēs.

Vides pārvaldība ir viena no vides zinātnes integratīvām apakšnozarēm. Vides pārvaldības mērķstruktūra ir veidota, izejot no galvenajiem ilgtermiņa mērķiem to disciplinārajā un integratīvajā komplementaritātē: bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, dabas resursu racionāla izmantošana un vides kvalitātes nodrošināšana, vides/vides pārvaldības aspektu integrācija citos valsts pārvaldes sektoros. Mūsdienās pie pamatmērķiem tiek definēti arī vides informācijas nodrošinājums un sabiedrības vides līdzdalības nodrošinājums, kurus arvien biežāk papildina arī vides izglītības/izglītības ilgtspējīgai attīstībai un videi draudzīgas rīcības uzstādījumi. Galvenie vides pārvaldības uzdevumi ir dabas un sociālās vides mijiedarbības radīto vides problēmu novērtēšana, alternatīvo risinājumu projektēšana, pieņemtā lēmuma plānošana, izpilde un kontrole.

Vides pārvaldības attīstība balstās uz kompleksu, savstarpēji papildinošu, integrējošu humanitāro, sociālo, inženierzinātņu un dabaszinātņu pieeju kopumu, attīstot starpdisciplināro vides problēmsituāciju pārvaldības teoriju un metodiku, kā arī lietišķo vides pārvaldību. Vides pārvaldības pamatprincipi: ilgtspējīgas attīstības princips, sabiedrības iesaistes un līdzdalības princips; sadarbības pārvaldības princips. Vides pārvaldība balstās arī uz sekojošiem vides zinātnes pamatprincipiem: principu “piesārņotājs maksā”, piesardzības principu un izvērtēšanas principu. Šie principi pieprasa konkrētas rīcības no visām galvenajām mērķgrupām. 

Rīcībpolitikas īstenošana praksē izpaužas pašvaldībās, ekoskolās, izstrādājot un ieviešot Starptautiskās standartizācijas organizācijas (International Organization for Standardization, ISO) ISO 14001 sērijas vides pārvaldības sistēmas, pašvaldības energopolitiku, atbilstoši ISO 50001 energopārvaldības sertifikātiem u. c. Vides pārvaldība palīdz apzināt, attīstīt, aprobēt un izplatīt jaunas modeļpieejas, izstrādāt konkrētus vides pārvaldības attīstības priekšnosacījumus, pamatnostādnes un to ieviešanas instrumentus. Tiek izstrādāta vienota metodika, kas balstīta uz akadēmiskām pieejām (sistēmpieeju, integrācijas pieeju) un sadarbības pārvaldības modeļiem, nodrošinot gan vertikālo, gan horizontālo sadarbību starp interešu grupām, vienotas izpratnes veidošanu par kopīgām vides pārvaldības/attīstības problēmjomām un rīcībām.

Galvenie konceptuālie vides pārvaldības modeļi: lejupejošas vides pārvaldības modelis (top-down environmental governance); uz tirgus instrumentiem balstīts vides pārvaldības modelis (market based environmental governance); uz vietējo kopienu balstīts vides pārvaldības modelis (bottom-up community based environmental governance model); sadarbības pārvaldības modelis (collaboration governance model).

Vides pārvaldības procesa praksē izmanto daudzveidīgus, dažādās pieejās un teorijās bāzētus, konceptuālos un lietiškos pārvaldības modeļus, principus, pieejas un nosacījumus. Šos modeļus piemēro gan mērķtiecīgi konsekventi (ilgtspējīgas attīstības principu, “piesārņotājs maksā” principu, sociāli ekoloģiskās sistēmas pieeju), gan tie tiek piemēroti konkrētiem tematiskiem, pārvaldes līmeņa, mērķgrupu iesaistes un citu problēmsituāciju kontekstiem. Vides pārvaldības procesa attīstības vispārējo struktūrietvaru nodrošina trīs komplementāro pārvaldības dimensiju kopums: 

• pārvaldības saturs (vides sektori/tematika);
• pārvaldības segmenti (kopējās un konkrētās teritorijas/tematikas mērķgrupas/interešu grupas);
• pārvaldības instrumenti (pārvaldības rīki/līdzekļi), proti, mērķgrupas (“kas”), tematiskais saturs (“ko”) un instrumenti (“kā”).

Visi šie trīs elementi ļauj nodrošināt iespējami sekmīgu vides pārvaldību valstī/teritorijā kopumā vai konkrētā tematiskā vides sektorā atsevišķi, piemēram, atkritumsaimniecībā.

Vides pārvaldības saturs ietver dabas vides un ar tiem saistītos sociālekonomiskās vides tematiskos elementus jeb pamatsektorus: bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas (dabas aizsardzības) sektoru; zemes resursu un ainavu apsaimniekošanas sektoru; ūdens resursu apsaimniekošanas sektoru; gaisa resursu aizsardzības un apsaimniekošanas sektoru; energosaimniecības apsaimniekošanas sektoru; atkritumu apsaimniekošanas sektoru. Vides pārvaldības saturs ietver arī horizontālos vides pārvaldības sektorus: vides komunikācijas sektoru, vides nozares un citu tautsaimniecības nozaru starpsektoru – klimata pārmaiņu pārvaldības sektoru. Vides pārvaldības darbība ietver arī citas vides problēmjomas, piemēram, vides troksni, ķīmisko vielu apriti, radiācijas drošību un citas.

Pārvaldības segmenti ir arī galveno sabiedrības mērķgrupu (aktoru) veidotie sabiedrības pamatinterešu pārstāvniecības un pārvaldības kopumi, bez kuru līdzdalības un sadarbības vides pārvaldība konkrētā valstī vai teritorijā/novadā nav demokrātiski iespējama: valsts pārvaldības segments (vides nozares ministrijas organizāciju/iestāžu kopums un citas ministrijas un iestādes, to reģionālās struktūras/iestādes); municipālās jeb pašvaldību pārvaldības segments (pašvaldību domes/administrācijas un organizāciju/iestāžu kopums, arī pašvaldību sadarbības un pārstāvniecības organizācijas); korporatīvās jeb uzņēmējdarbības pārvaldības segments (ražošanas un pakalpojumu uzņēmumu/organizāciju kopums, to sadarbības un pārstāvniecības organizācijas); mediatīvās pārvaldības jeb sabiedriskās starpniecības un starpsegmentu/mērķgrupu sadarbības veicināšanas institūciju segments (ietverot sabiedrības pārstāvniecības formas/nevalstiskos nodibinājumus/organizācijas, plašsaziņas līdzekļus, formālās/neformālās izglītibas iestādes/organizācijas, kā arī zinātniskās darbības iestādes/organizācijas un vides jomas ekspertus); sabiedrības (iedzīvotāju) kopumā un mājsaimniecību pārvaldības segments, ietverot konkrēto kopienu daudzveidīgās sociālās interešu grupas (jaunās ģimenes, pensionāri, jaunieši) un to dažādo mājsamniecību un apdzīvojuma tipu (daudzdzīvokļu mājas, ģimenes privātmājas u. c. lauku un urbānās teritorijās); starptautiskās pārvaldības segments (starptautiskās valstu apvienību un sadarbības formāti, juridiskie režīmi/nolīgumi, citu pārvaldības segmentu institūcijas un organizācijas, ietverot ES un ANO).

Vides pārvaldības ieviešanai nepieciešamo pārvaldības instrumentu komplektu veido sešas instrumentu pamatgrupas un to mijiedarbības/sadarbības attīstība:

• politiskie un likumdošanas instrumenti – politiskie uzstādījumi un deklarācijas (piemēram, vides deklarācijas pašvaldībās), likumdošanas akti un pašvaldību saistošie noteikumi (piemēram, atkritumu apsaimniekošanai) u. c.;
• plānošanas instrumenti – Latvijas, plānošanas reģionu un novadu/pilsētu ilgtspējīgas attīstības stratēgijas, valsts vides politikas pamatnostādnes un citi mandatorie visu pārvaldes līmeņu dokumenti, kā arī brīvprātīgie attīstības planošanas dokumenti (piemēram, pašvaldību jūras piekrastes, ūdens resursu, velo satiksmes attīstības programmas/plāni) u. c.;
• institucionālie un administratīvie instrumenti – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības minsitrija un tās iestādes/organizācijas, vides/dabas resursu nodaļas un vides kapitālsabiedrības pašvaldībās, vides nevalstiskās un citu mediatoru organizācijas;
• finansu un ekonomiskie instrumenti – vides budžets, dabas resursu nodoklis, vides projekti u. c.;
• infrastruktūras un tehnoloģiskie instrumenti – notekūdeņu attīrīšanas ietaises, atkritumu poligoni, veloceliņi, vides komunikācijas infrastruktūra dabas parkos/takās u. c.;
• komunikācijas instrumenti, ietverot gan informācijas un izglītības, gan sabiedrības iesaistes, līdzdalības un videi draudzīgas rīcības instrumentus – televīzijas un radio vides programmas, “Zaļā karoga”/ekoskolu programmas un akcijas, “Zilo karogu” pludmales un to izglītības programmas, dabas talkas un atkritumu šķirošanas klases u. c. Papildus minami arī sadarbības un integratīvie instrumenti, kas veidojami katrā no instrumentu grupām un starp instrumentu grupām.

Galvenās funkcijas vides pārvaldībā tiek ietvertas un to izpilde sasniegta tiešā un pēctecīgā saistībā ar pārvaldības procesa cikla realizāciju – no situācijas problēmizziņas līdz tās risināšanas nodrošināsanai, plānojot un ieviešot šādus pārvaldības procesa cikla komplementāros posmus:

• konkrēto dabas un sociālās vides mijiedarbības radīto vides problēmu un to pašreizējās pārvaldes situācijas izziņa un novērtēšana (šeit un turpmāk procesā sadarbībā ar visām galvenajām interešu grupām);
• atjaunoto un/vai alternatīvo risinājumu projektēšana un izvēle, pieņemtā lēmuma formulēšana un sasniedzamo mērķu un to sasniegšanas nosacījumu strukturēšana;
• tā ieviešanas plānošana, tajā skaitā nepieciešamo rīcību kopuma izstrāde un izveidoto programmu/plānu apstiprināšana;
• plānojuma praktiskā realizācija konkrētās problēmsituācijas risinājumu nodrošināšanai, pārvaldības instrumentu uzturēšana/ieviešana. 

Procesa cikla noslēgumā tiek ieviestas plānoto darbību kopuma izpildes uzraudzības un kontroles funkcijas, ietverot pārvaldības indikatoru/rādītāju izmantošanu jaunsasniegtās situācijas novērtējumam (monitoringam). 

Vides pārvaldības pētījumos izmanto gan tradicionālās, gan modernās/inovatīvās dabaszinātniskās un inženiertehniskās pētījumu metodes; gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās socioloģiskās pētījumu metodes. Mūsdienās arvien vairāk vides pārvaldības pētījumos piemēro zinātnes un attīstības ietvara pieeju (research-and-development framework), sasaistot zinātniskās studijas/izziņu ar nacionālo/vietējo attīstības rīcībpolitiku izstrādi, aprobāciju un ieviešanu. Izmanto arī tieši integratīvās un interaktīvās izziņas un līdzdalības metodikas, piemēram, gadījuma analīzes pētījumu (case study research), līdzdalības pētījumu (participatory research), paš-aktīvas darbības pētījumu (action research) u. c.

Vides pārvaldības pirmsākumi saistās ar vides zinātnes kā zinātnes nozares un valsts pārvaldes nozares rašanos 20. gs. 60. un 70. gadu mijā, kas sākotnēji aizsākās ar dabas aizsardzību un tās pārvaldību. Tai sekoja vides aizsardzība/pārvaldība un ilgtspējīgas attīstības pārvaldība. Pirmā Vides ministrija (Environmental Protection Agency) pasaulē 1970. gadā izveidota Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pēc pirmā visaptverošā pārsektoru Vides aizsardzības likuma (Environmental Protection Act) pieņemšanas 1969. gadā. Šis likums vienkopus apvienoja starp dažadām ministrijām un dienestiem izkliedētās ūdens, zemes dzīļu, gaisa aizsardzības un citu vides sektoru institūcijas. Pēc ANO pirmās starpvalstu konferences par cilvēkvides attīstību (United Nations Conference on the Human Environment) Stokholmā, 1972. gadā, šādas ministrijas izveidojās gandrīz visās pasaules valstīs. Pēc šīs konferences tika izveidotas arī pirmās augtskolu studiju vides pārvaldības programmas. 1975. gadā tika izveidota ANO Vides programma (United Nations Environmental Program, UNEP). Strauji attīstījās starptautiskā un nacionālā “zaļā kustība”, nevalstiskās organizācijas. 1980. gados nacionālās zaļās partijas pakāpeniski ieguva vietu valstu parlamentos, valdībās un premjerministru amatos. 1973. gadā ES izveidoja pirmo Vides rīcības programmu (Environmental Action Program) un uzsāka plašu vides likumdošanas un plānošanas izstrādi, izveidojot Vides direktorātu (ministriju).

Vēsturiskās attīstības kontekstā pakāpeniski veidojušies arī vides pārvaldības teorētiskie pamati un prakse – vides pārvaldības pamatpieejas un modeļi, disciplinārās/nozariskās un integratīvās pieejas, principi un instrumenti, obligātā un brīvprātīgā pārvaldība, vides pārvaldības procesa dimensijas (pārvaldības segmentacija, saturs un instrumenti), pārvaldības cikls, sadarbības pārvaldības princips un citi.

Vides pārvaldība sekmīgi un strauji attīstās gan dabas un sociālo zinātņu mijiedarbības, īpaši sociāli ekoloģisko sistēmu novērtējumu un pārvaldības, skatījumā, gan vides rīcībpolitikas/politikas attīstības tendenču un izaicinājumu kontekstā. Tomēr tā ir vēl aizvien jauna zinātnes nozare. Turpinās tās daudzveidīga un daudzvirzienu attīstība. Tiek apgūtas, aprobētas, adaptētas metodoloģiskās pieejas un tradīcijas no citām disciplīnām; radīti vides un tās pārvaldības modeļi un to praktiskie pielietojumi; akcentēti starptautiskie/globālie vides un pārvaldības procesi, neaizmirstot arī vietējo pašvaldību un kopienu vides pārvaldības teorijas un prakses attīstību. Tiek pilnveidoti videi draudzīgu rīcību (pro-environmetal bahaviour) modeļi un prakses mājsaimniecībām un indivīdiem. 

Vides pārvaldības attīstības virzieni:

• monodisciplinārās domāšanas pētījumu un plānošanas tradīcijas radikāla un inovatīva paplašināšana ilgtspējīgas attīstības veicināšanā – starpdisciplinārās integratīvās pieejas attīstība, starpnozaru un starpsektoru sadarbības attīstība;
• sadarbības pētījumu un problēmsituāciju integratīvās analīzes attīstība teorijā un praksē;
• vides zinātniskās un vides pārvaldības izglītības pedagoģiskās teorijas funkcionālās un strukturālās saistības un mijiedarbības ar vides un izglītības politiku attīstīšana.

ANO Vides programmai (The United Nations Environment Programme, UNEP) ir vislielākā ietekme kā uzraudzības un padomdevēja struktūrai; tā veicinājusi vides ministriju institucionālo spēju stiprināšanu. Globālais vides instruments (Global Environment Facility, GEF, izveidots 1992. gadā) – risina planētas visaktuālākās vides problēmas; apvieno 184 valstis. Globālus vides jautājumus risina arī ANO Ilgtspējīgas attīstības komisija (The United Nations Commission on Sustainable Development, CSD) un ANO Vides organizācija (United Nations Environmental Organization, UNEO). Ar vides pārvaldību ir saistītas lielākā daļa reģionālo, nacionālo un starptautisko institūciju, kuru uzdevums ir vadīt un rast risinājumus vides problēmu ietekmei, kas rodas, piemēram, piesārņojuma vai mežu izciršanas dēļ. No pētniecības iestādēm jāatzīmē Kopernika ilgtspējīgas attīstības institūts (Copernicus Instituut voor Duurzame Ontwikkeling, Universiteit Utrecht) Nīderlandē, kas nodarbojas ar vides pārvaldības modeļu pētniecību un izstrādi.

Environmental Policy and Governance (kopš 1990. gada, John Wiley & Sons, Inc.); Global Governance: A Review of Multilateralism and International Organizations (kopš 1995. gada, Brill Publishers); Global Environmental Change (kopš 1990. gada, Elsevier); Environment and Planning (kopš 1969. gada, SAGE Publishing); Environmental Politics (kopš 1992. gada, Taylor & Francis).

Amerikāņu zinātnieks Pīters Hāss (Peter Haas), pētniecības virzieni – starptautiskās attiecības, zinātnes politikas saskarsme, vides aizsardzība, globālā pārvaldība. Nīderlandiešu zinātnieki Bas Artss (Bas Arts), pētniecības virzieni – meža pārvaldība, vides pārvaldība, ainavu pārvaldība, Arturs Mols (Arthur P. J. Mol) – pētniecības virzieni ir vides pārvaldība, vides socioloģija. Kanādiešu pētnieks Raiens Plummers (Ryan Plummer), pētniecības virzieni – adaptīvā līdzpārvaldība, vides pārvaldība, sociāli ekoloģiskā rezilence, ūdens resursu pārvaldība. Amerikāņu pētniece Marija Karmena Lemosa (Maria Carmen Lemos), pētniecības virzieni ir vides pārvaldība, klimata pārmaiņas.