Latvijas teritorijā pirmo automobili ieveda 1896. gadā – Francijā, firmā “Panhart et Levassor” būvētu spēkratu. Kopš 20. gs. sākuma automobiļi plašāk tiek izmantoti personīgām un uzņēmējdarbības vajadzībām. Vidzemes guberņas pārvaldē 1901. gadā tika saņemts pirmais lūgums ierīkot Rīgā regulāru automobiļu satiksmi pasažieru pārvadāšanai četros maršrutos. Lūgums tika noraidīts. Rīgā 1907. gadā atļautus taksometra pārvadājumus uzsāka inženieris Eižens Feitelbergs ar trīs trīsvietīgiem automobiļiem “Cyklonette”.
Autobusu satiksmes ierīkošana Rīgā saistāma ar uzņēmēja Karla Heika vārdu, kurš satiksmes uzturēšanai izmantoja Krievijas–Baltijas vagonu rūpnīcā 1913. gadā izgatavoto 35 zirgspēku (ZS) jaudīgo autobusu, modeļa nosaukums – “Russo-Balt M”.
1910. gada beigās visā Vidzemes guberņā, ieskaitot Rīgu, bijuši 88 dažāda tipa automobiļi. 20. gs. 1. pusē Latvijā arvien vairāk sāka izmantot automobiļus (1. tabula). Pasažieru pārvadājumu izaugsmi raksturo automobiļu satiksmes līniju pieaugums.
1. tabula. Automobiļu skaits 1930. un 1939. gadā
| 1930. gads | 1939. gads | |
| Personu vieglie automobiļi | 1677 | 3399 |
| Autobusi | 273 | 342 |
| Preču (smagie) automobiļi | 1025 | 2945 |
| Visi automobiļi kopā | 2975 | 6686 |
Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata, 1929. gads. Rīga, 1930.
Latvijas statistikas gadagrāmata, 1938. gads. Rīga, 1939.
Autores veidota.
Kravu un pasažieru autopārvadājumi radīja konkurenci Latvijas dzelzceļa pārvadājumiem, taču arī Dzelzceļa virsvalde sāka izmantot autotransportu. 1939. gadā Dzelzceļa virsvalde ekspluatēja 16 autolīnijas 686 km kopgarumā, izmantojot 39 autobusus un 40 preču automobiļus preču piegādei.
Lielākie uzņēmumi pasažieru pārvadājumos bija: a/s “Autosatiksme” (1923), a/s “Latbus” (1929), a/s “Autoriņķis” (1930). Valsts pasažieru pārvadājumus ar autobusiem organizēja Dzelzceļa virsvalde un Pasta un telegrāfa departaments.
Padomju okupācijas laikā, 1944. gadā, sākās koplietošanas un sabiedriskā autotransporta izveide, kad ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Tautas komisāru padomes lēmumu tika nodibināta Autotransporta galvenā pārvalde. Tika izveidotas pirmās autobāzes Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 4, kā arī autokolonna Nr. 10. 1946. gadā autobāzes pārdēvēja par autotransporta kantoriem (ATK).
Maskavā 1952. gada beigās nodibināja koprepublikānisko Autotransporta ministriju, un Latvijā šādu ministriju uz Autotransporta galvenās pārvaldes bāzes izveidoja 1952. gadā, bet 1953. gadā to pārveidoja par LPSR Autotransporta un šoseju ministriju.
1964. gadā ATK darbojās visos rajonu centros, vēlāk uzņēmumus pārdēvēja par autotransporta uzņēmumiem (ATU) un autokombinātiem (AK). Kravu pārvadājumus veica arī resoru un kooperatīvu autotransports, šai periodā būtiski pieauga reģistrēto automobiļu skaits.
2. tabula. Automobiļu skaits (1965.–1990. gads, gada beigās)
| Gads | Visi automobiļi | Tai skaitā | ||||
| kravas | pikapi un furgoni uz vieglo automobiļu šasijas | autobusi | vieglie | speciālie | ||
| 1965 | 67 740 | 31 888 | 1252 | 2585 | 26 984 | 5031 |
| 1975 | 161 099 | 46 259 | 3403 | 6518 | 91 181 | 13 738 |
| 1985 | 311 267 | 54 746 | 6640 | 10 157 | 214 514 | 25 210 |
| 1990 | 385 949 | 59 965 | 7308 | 11 722 | 282 688 | 24 266 |
Avots: Transports un sakari, statistisko datu krājums. Rīga, 1991.
Autores veidota.
1991. gadā Latvijā darbojās 36 koplietošanas transporta valsts uzņēmumi, nozīmīgākie: “Gaita”, “Latinterauto”, “Ventspils auto”, Valsts Rēzeknes autotransporta uzņēmums, “Cata”, “Rīgas autobusu parks”, “Daugavpils autobusu parks”.
