Viens no nozīmīgākajiem sociālajiem pakalpojumiem Latvijā ir sabiedriskais transports. Rīgā 1852. gadā sāka kursēt zirgu omnibuss. 1871. gadā Jelgavas šosejā no Hakena muižas tika izmēģināts Latvijā pirmais pašgājēju lokomobilis. Liepājā 1885. gadā pasažierus sāka pārvadāt pirmais elektriskais tramvajs Baltijā. Savukārt Rīgā elektriskā tramvaja kustība tika uzsākta 1901. gadā un 1907. gadā darbu uzsāka pirmie taksometri.
Pilsētas transportu bieži dēvē par sabiedrisko transportu – tas ir pakalpojumu kopums, kas nodrošina pasažieru pārvadāšanu pilsētās vai starp tām par noteiktu samaksu. Pilsētās parasti ir savas integrētas transporta sistēmas, nereti pilsētas sabiedriskais transports tiek nodrošināts arī piepilsētas apkaimē. Sabiedriskais transports ir viena no galvenajām valsts infrastruktūras sastāvdaļām, un no tā darbības atkarīga daudzu citu nozaru un teritoriju attīstība. Tas ir arī viens no valsts, reģionu vai novadu sociālās drošības elementiem. Latvijā sabiedriskā transporta nozīme ir liela, tomēr tā potenciāls netiek pietiekami izmantots, un jau kopš apmēram 2008. gada tā izmantošanas apjomi samazinās. Sabiedriskā transporta kā publiskās infrastruktūras sastāvdaļas galvenie uzdevumi: apmierināt esošo pieprasījumu pēc pārvadājumiem, nodrošināt piekļuves iespēju apdzīvotām vietām un tajā dzīvojošo mobilitātes iespējas.
Vislielāko popularitāti sabiedriskā transporta nozare sasniedza 20. gs. 70.–80. gados, bet līdz ar 1990. gada sākumu strauji samazinājās. Tā rezultātā, piemēram, 1993. gadā ar visiem sabiedriskā transporta veidiem pārvadāja apmēram piecas reizes vairāk pasažieru nekā 2014. gadā.
Valsts stratēģiskās plānošanas dokumentos sabiedriskais transports atzīts par nozīmīgu valsts attīstības sastāvdaļu un ir izvirzīti šajā nozarē sasniedzamie mērķi un uzdevumi. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā “Latvija 2030” transporta infrastruktūra un sabiedriskais transports definēti kā nozīmīga telpiskās attīstības sastāvdaļa. Latvijā viens no galvenajiem uzdevumiem ir attīstīt sliežu transportu, tajā pašā laikā sekmējot tā sasaisti ar citiem transporta veidiem, t. sk. privāto (ieviešot autostāvvietas un velonovietnes pie transporta mezgliem, ar sliežu transportu saskaņotus autobusu reisus, t. sk. pilsētas satiksmē, un tamlīdzīgi). Parasti pilsētās kā sabiedriskie transportlīdzekļi tiek izmantoti tramvaji, trolejbusi, autobusi un piepilsētas vilcieni. Bet sabiedrisko transportu ārpus pilsētas nodrošina strappilsētu autobusi un vilcieni. Dažreiz pilsētās kā sabiedrisko transportu izmanto arī ūdens transportu.
Ūdensceļu satiksme Rīgā bijusi attīstīta jau sen, kad Daugavas, Ķīšezera, Juglas ezera u. c. ūdeņus izmantoja liellaivas un pārcēlāji, vēlāk tvaikoņi un upes tramvaji, pārvadājot gan pasažierus, gan kravas. Regulārai upju tvaikoņu satiksmei Rīgā ir sena vēsture. Tā tika atklāta 1853. gadā. Pilsētas pasažieru kuģīši regulāri kursēja četrās līnijās – no Vecrīgas uz Āgenskalnu, Iļģuciemu, Klīversalu un Zundu, kā arī tālāk uz Jūrmalu, Jelgavu un Kalnciemu. Laika gaitā upes šķērsošanu piedāvāja gan privātie uzņēmēji, gan Rīgas pilsētas pašpārvalde, taču ap 1990. gadu līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu regulāra kuģu satiksme pa Daugavu beidzās, kad šis satiksmes veids, iespējams, arī bija zaudējis savu nozīmi, un kuģu īpašnieki sāka piedāvāt izpriecu braucienus.