Latvijā 19. gs. nogalē sākās pieprasījums pēc elektroenerģijas, tādēļ strauji tika izveidotas nelielas privātas elektrostacijas, kas apkalpoja tuvākos kvartālus. Uzstādot elektroģeneratoru ar tvaika dzinēju, elektrostacijas ierīkoja ēkās, kas atradās Rīgas dzelzceļa stacijas, Rīgas biržas un Doma baznīcas tuvumā, Rīgas Latviešu biedrības namā un Rīgas pilī. Pirmā elektrostacija Liepājā sāka darboties 1899. gadā, Ventspilī – 1912. gadā, Daugavpilī – 1911. gadā, Cēsīs – 1912. gadā.
Latvijas hidroelektrostaciju (HES) vēsturē nozīmīgs ir 15.10.1939., kad tika iedarbināts Ķeguma HES pirmais hidroagregāts ar 17,5 MW jaudu, kā arī elektrolīnija Ķegums–Rīga un Parka apakšstacija Rīgā. 20. gs. 60.–70. gados tika uzbūvētas Daugavas HES: Pļaviņu HES ar jaudu 825 MWel un Rīgas HES ar jaudu 384 MWel, bet 1979. gadā Ķeguma HES-2 kopējā jauda sasniedza 260 MWel.
Lielu fosilā kurināmā elektrostaciju būve Latvijā sākās 20. gs. vidū, kad darbu sāka Rīgas TEC-1, kas 1959. gadā sasniedza 129 MWel elektrisko jaudu.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas būtiski izmainījās elektroenerģijas ražošanas struktūra. 2005. gadā tika pabeigta Rīgas TEC-1 rekonstrukcija, izbūvējot videi draudzīgu kombinētā cikla energobloku. Ražotnes jauda pieauga līdz 142 MWel. 2009. gadā darbu sāka Rīgas TEC-2 pirmais rekonstruētais energobloks (jauda: 662 MWel, 1347 MWth). 2013. gadā TEC-2 kopējā elektriskā jauda pēc rekonstrukcijas sasniedza 832 MWel, siltuma jauda – 1120 MWth. Paralēli lielajām elektrostacijām strauji tika attīstīta atjaunojamo energoresursu izmantošana – tika būvētas mazās HES, biomasas koģenerācijas stacijas un vēja elektrostacijas.