Latvijā 19. gs. nogalē sākās pieprasījums pēc elektroenerģijas, tādēļ strauji tika izveidotas nelielas privātas elektrostacijas, kas apkalpoja tuvākos kvartālus. Uzstādot elektroģeneratoru ar tvaika dzinēju, elektrostacijas ierīkoja ēkās, kas atradās Rīgas dzelzceļa stacijas, Rīgas biržas un Doma baznīcas tuvumā, Rīgas Latviešu biedrības namā un Rīgas pilī. Pirmā elektrostacija Liepājā sāka darboties 1899. gadā, Ventspilī – 1912. gadā, Daugavpilī – 1911. gadā, Cēsīs – 1912. gadā.

Latvijas hidroelektrostaciju (HES) vēsturē nozīmīgs ir 15.10.1939., kad tika iedarbināts Ķeguma HES pirmais hidroagregāts ar 17,5 MW jaudu, kā arī elektrolīnija Ķegums–Rīga un Parka apakšstacija Rīgā. 20. gs. 60.–70. gados tika uzbūvētas Daugavas HES: Pļaviņu HES ar jaudu 825 MWel un Rīgas HES ar jaudu 384 MWel, bet 1979. gadā Ķeguma HES-2 kopējā jauda sasniedza 260 MWel.

Lielu fosilā kurināmā elektrostaciju būve Latvijā sākās 20. gs. vidū, kad darbu sāka Rīgas TEC-1, kas 1959. gadā sasniedza 129 MWel elektrisko jaudu.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas būtiski izmainījās elektroenerģijas ražošanas struktūra. 2005. gadā tika pabeigta Rīgas TEC-1 rekonstrukcija, izbūvējot videi draudzīgu kombinētā cikla energobloku. Ražotnes jauda pieauga līdz 142 MWel. 2009. gadā darbu sāka Rīgas TEC-2 pirmais rekonstruētais energobloks (jauda: 662 MWel, 1347 MWth). 2013. gadā TEC-2 kopējā elektriskā jauda pēc rekonstrukcijas sasniedza 832 MWel, siltuma jauda – 1120 MWth. Paralēli lielajām elektrostacijām strauji tika attīstīta atjaunojamo energoresursu izmantošana – tika būvētas mazās HES, biomasas koģenerācijas stacijas un vēja elektrostacijas.

Centralizēta siltumapgāde Latvijā sākās 20. gs. vidū. Rīgā 1952. gadā tika sākta pirmās siltumtrases projektēšana. Tās celtniecību veica vienlaicīgi ar Rīgas TEC-1 būvniecību – pirmie centralizētās siltumapgādes abonenti bija Valsts elektrotehniskā fabrika un Vagonu būves rūpnīca. Andrejsalas spēkstacijai pieslēdza siltumapgādes sistēmu Rīgas Jūras tirdzniecības ostas dzīvojamo ēku masīvā. Latvijas pilsētās vienlaicīgi attīstījās centralizētās siltumapgādes katlumājas, kas siltumenerģiju galvenokārt ražoja mazos apjomos ar zemu energoefektivitāti, par kurināmo izmantojot ogles, malku, kūdras briketes. 

Pēc 1991. gada mainījās valsts siltumapgādes politika. Latvijas siltumapgādē nozīmīgas kļuva centralizētās sistēmas, kas patērēja 70‒75 % no kopējās siltumenerģijas. Palielinājās atjaunojamo energoresursu izmantošanas īpatsvars centralizētās siltumapgādes katlumājās, aizvietojot fosilo kurināmo ar koksnes šķeldu. Tika rekonstruētas 16 katlumājas Balvos, Slampē, Brocēnos, Liepā, Daugavgrīvā u. c., aizvietojot tajās ogles un mazuta degšanas iekārtas ar šķeldas katlu kurtuvēm. Rekonstruēto katlu darbināšana apliecināja enerģētiskās koksnes izmantošanas ekonomisko izdevīgumu centralizētajā siltumapgādē. 21. gs. centralizētajā siltumapgādē sāka ieviest dabasgāzes (galvenokārt), biogāzes un šķeldas mazās koģenerācijas stacijas, kurās vienlaicīgi ražo siltumenerģiju un elektroenerģiju.

Enerģētikas nozare ir daudzveidīgs nacionālās tautsaimniecības sektors, kas būtiski ietekmē valsts makroekonomikas attīstību. Enerģētikas nozare ietver atšķirīgus darbības veidus: energoiekārtu ražošanu (elektromotori, ģeneratori, transformatori, elektroenerģijas sadales un kontroles iekārtas utt.), enerģijas resursu (ūdens, vējš, saule, biomasa, biogāze, biodegviela) izpēti un ieguvi, enerģijas (siltumenerģijas, aukstumenerģijas un elektroenerģijas) ražošanu, pārvadi un patērēšanu.

Latvijā izmanto importētos fosilos (dabasgāze, naftas produkti, ogles u. c.), vietējos fosilos (kūdra) un atjaunojamos (hidroenerģija, vēja enerģija, saules enerģija, kurināmā koksne, kokogles, salmi, cita biomasa, biogāze, bioetanols, biodīzeļdegviela, nolietotās riepas, sadzīves atkritumi kurināšanai) energoresursus, kā arī importēto elektroenerģiju tautsaimniecības nozaru, komerciālo lietotāju un iedzīvotāju nodrošināšanai ar kurināmo, elektroenerģiju un siltumenerģiju.

Latvijas energoresursu bilancē 2016. gadā kopējais primāro energoresursu patēriņš bija 185 PJ. Kurināmā koksne veidoja 29,4 %, fosilie resursi – 60,4 % (naftas produkti – 34 %, dabasgāze – 25,4 % un ogles – 1 %). Lielākā daļa primāro energoresursu tieši nokļūst pie lietotāja, bet daļa nonāk pārveidošanas sektorā, ražojot enerģijas pārveides produktus: elektroenerģiju un siltumenerģiju. Līdz energoresursu lietotājam nonāca 164 PJ enerģijas no kopējā enerģijas patēriņa. Pārveidošanas sektorā saražotais enerģijas apmērs ir mazāks par patērēto enerģijas zudumu pārvades un sadales dēļ, arī enerģijas transformācijas dēļ (piemēram, no gāzes uz siltumenerģiju). Īpaši izteikti enerģijas zudumi ir elektrības, kā arī siltumenerģijas sadales, pārvades un pārveides procesos, taču, pateicoties infrastruktūrā ieguldītajām investīcijām, situācija ar katru gadu ievērojami uzlabojas un zudumu apmērs samazinās. 2000. gadā pārveidošanas sektora energoefektivitāte bija aptuveni 70 %, bet 2016. gadā – vairāk nekā 89 %.

Latvijā kopējā energobilancē tiek paaugstināts atjaunojamo energoresursu īpatsvars, tādēļ nākotnē pieaugs vēja un saules enerģijas izmantošana, kas izmantota nepilnīgi. Pirmos soļus saules elektroenerģijas ražošanas veicināšanā spēris uzņēmums “Latvenergo”, piedāvājot pakalpojumu “Elektrum solārais”, rosinot un atbalstot saules paneļu uzstādīšanu mājsaimniecībās.

Nozīmīgākie enerģētikas nozares sasniegumi pēc neatkarības atjaunošanas saistīti ar viedās enerģētikas ieviešanu visos energosistēmu elementos. Sistēmu viedums saistīts ar enerģētikas neatkarību, kura sasniegta, īstenojot vairākus projektus. Pirmkārt, palielinājies atjaunojamo energoresursu īpatsvars pašvaldības siltumapgādes uzņēmumu energoavotos, attīstot šķeldas katlumājas un koģenerācijas stacijas, no kurām vislielākā ir “FORTUM Jelgava” šķeldas koģenerācijas stacija Jelgavā. Otrkārt, paaugstinājusies siltumapgādes sistēmu energoefektivitāte. Energoavotos uzstādītas modernas un energoefektīvas tehnoloģijas, ar dūmgāzu kondensatoriem aprīkojot šķeldas katlumājas Ludzā, Talsos, Rīgā, Jūrmalā, Salaspilī un citur. Siltumenerģijas pārvades tīklos tiek ieviestas viedo sistēmu tehnoloģijas, arī enerģijas akumulācija. Treškārt, enerģijas lietotāja pusē tiek īstenota enerģijas patērētāja energopārvaldības sistēma. Tā tiek ieviesta valstiskā līmenī, uzstādot viedos elektroenerģijas skaitītājus. Viedās uzskaites izmantošanas lietderību apstiprināja viedo skaitītāju pilotprojekta (2012–2015) rezultāti Latvijā, katru gadu projektā izvēlēto mājsaimniecību klasterī sasniedzot 20 % enerģijas patēriņa samazinājumu. Ceturtkārt, sakārtota elektroenerģijas un dabasgāzes tīklu liberalizācijas politika: atsevišķi no elektroenerģijas ražošanas uzņēmumiem izveidoti augstsprieguma un sadales tīklu uzņēmumi, liberalizēti elektroenerģijas un dabasgāzes tirgi, likvidējot monopolu enerģijas tirgū un dodot iespēju dažādiem uzņēmumiem piedalīties enerģijas tirgū.

Viedās elektroapgādes sistēmas svarīgs elements ir elektroenerģijas ražošana, kura ietver gan lielās, gan arī mazās koģenerācijas stacijas. Rekonstruētajās lielajās Rīgas TEC (TEC-1 un TEC-2 pirmā un otrā kārta) ir uzstādītas inovatīvas, energoefektīvas elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas iekārtas. Lai mazinātu zudumus elektrotīklos un elektroenerģijas ražotājs atrastos tuvāk patērētājam, izveidota kliedēta energosistēma ar mazo koģenerācijas staciju uzstādīšanu dažādās Latvijas pašvaldībās. To veicināja elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) ieviešana valstī. OIK sistēma tika izveidota neveiksmīgi, jo tās koncepcija atšķīrās no sākotnējās ieceres atbalstīt zaļo elektroenerģiju. 2017. gadā lielākie OIK saņēmēji bija dabasgāzes koģenerācijas stacijas, ieskaitot abas Rīgas TEC. Katrs elektroenerģijas patērētājs maksā nepamatoti lielu OIK, kas veido negatīvu sabiedrības viedokli pret atjaunojamo energoresursu atbalsta idejām. 

Nozīmīgākie elektroenerģijas industrijas uzņēmumi ir a/s “Latvenergo”, a/s “Augstsprieguma tīkls” un a/s “Sadales tīkls”. Lai gan uzņēmumi ir juridiski nodalīti, tomēr tie būtiski ietekmē enerģētikas attīstību Latvijā – enerģijas ražošanu un pārvadi, kā arī infrastruktūras attīstību. Līdz ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu “Latvenergo” ir ieviesis jaunu elektroenerģijas tirdzniecības zīmolu – “Elektrum”, bet “Lattelecom” – “TET”. Latvijas elektroapgādē iesaistās jauni uzņēmumi, piemēram, SIA “Enefit”, SIA “220 Enerģija”, SIA “Baltkom”. Latvijas energoapgādē nozīmīgi ir arī uzņēmumi, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem – mazie HES, vēja elektrostacijas un mazās biomasas koģenerācijas stacijas.

Nozīmīgākie centralizētās siltumapgādes uzņēmumi, kas lielā apjomā izmanto atjaunojamos energoresursus, ir a/s “Rīgas siltums”, SIA “FORTUM Jelgava”, SIA “Liepājas Enerģija”, SIA “Jūrmalas Siltums”, pašvaldības SIA “Ventspils Siltums” un citi. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pirmais fosilā kurināmā nomaiņas projekts realizēts 1993. gadā Balvu siltuma uzņēmuma katlumājā, aizvietojot ogles ar koksnes šķeldu. 

Ir divu veidu uzņēmumi primāro energoresursu apgādē: dabasgāzes un biomasas piegādātāji. A/s “Latvijas gāze” ir lielākais uzņēmums Latvijā, kas 25 gadus piegādā primāros energoresursus un kopā ar uzņēmumu SIA “Itera Latvija” veidoja dabasgāzes monopolu Latvijā. Kopš 2017. gada aprīļa dabasgāzes tirgus ir liberalizēts. Biomasas (malkas, šķeldas, granulu) tirgus ir atvērts; tajā darbojas a/s “Latvijas valsts meži”, kokapstrādes uzņēmums un privāto mežu īpašnieki. 

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas savas intereses aizstāvēja atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražotāji, īpaši mazās HES. Elektroenerģijas ražošanai mazajās HES (vēlāk arī vēja elektrostacijās, biomasas un dabasgāzes koģenerācijas stacijās) tika izveidota labvēlīga normatīvā vide, kas paredzēja īpašu atbalstu – elektroenerģijas OIK. Tās ieviešana tiek vērtēta pretrunīgi. Tas galvenokārt saistīts ar ieguvumu samērojamību, ar iespējamo kaitējumu videi un papildu slogu elektroenerģijas gala lietotājiem augstākas elektroenerģijas cenas veidā.

Pētniecība un inovācijas ir nozīmīgas konkurētspējas paaugstināšanā, lai izveidotu vienotu Eiropas energosistēmu. Viena no Latvijas viedās specializācijas jomām ir viedā enerģētika; tajā iesaistītas dažādas zinātniskās pētniecības institūcijas.

Latvijā viedo enerģētiku attīsta un pēta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Enerģētikas institūtā, Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūtā, Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā. Viedā enerģētika tiek pētīta arī Fizikālās enerģētikas institūtā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Enerģētikas institūtā un Latvijas Universitātes (LU) Cietvielu fizikas institūtā.

Pasaulē atpazīstamākais enerģētikas sektora pārstāvis ir Eiropas Savienības bijušais enerģētikas komisārs Andris Piebalgs, kurš rosināja un atbalstīja atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes politikas ieviešanu Eiropas dalībvalstīs. Āris Žīgurs ilgstoši vadījis un ieviesis jaunas tehnoloģijas a/s “Rīgas Siltums” (1996‒2010) un no 2010. līdz 2020. gadam vadījis a/s “Latvenergo”. Ilggadējs a/s “Latvijas Gāze” vadītājs (1988–2015) bijis Adrians Dāvis.

Energoapgādes nozares attīstībā ieguldījumu devuši uzņēmumu vadītāji, kuri spējuši nodrošināt atjaunojamo energoresursu ieviešanu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražotnēs centralizētajā siltumapgādē, piemēram, Ginta Cimdiņa, SIA “Fortum Jelgava” (2009–2015) valdes priekšsēdētāja, Normunds Talcis, SIA “Rīgas siltums” valdes priekšsēdētājs, Edgars Vīgants, SIA “Ludzas Bioenerģija” direktors. 

Latvijas tautsaimniecības pārorientācija apkopota Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā, kurā nozīmīga ir arī viedā enerģētika, kas atbilst stratēģijā definētajiem trīs stratēģiski svarīgākajiem virzieniem: ražošanas un eksporta struktūras maiņa tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs; izaugsme nozarēs, kur iespējams radīt produktus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību; nozares ar nozīmīgu horizontālo ietekmi un ieguldījumu tautsaimniecības pārveidē.

Uz viedo enerģētiku attiecas visas septiņas Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā izvirzītās prioritātes (augstas pievienotās vērtības produkti, produktīva inovāciju sistēma, energoefektivitāte, moderna informācijas un komunikācijas tehnoloģija, moderna izglītība, zināšanu bāze un policentriska attīstība). 

Enerģētikas nozares ietekme uz tautsaimniecības nozarēm apkopota Latvijas energobilances gala patēriņa sadalījumā. Enerģijas patēriņš transporta sektorā un mājsaimniecībās ir aptuveni vienādās daļās, mazāk – komerciālajā un publiskajā sektorā, kā arī rūpniecībā. Transportā galvenokārt tika patērēti naftas produkti (benzīns, dīzeļdegviela, aviācijas degviela u. c.), bet mājsaimniecību energoresursu patēriņš bija plašāks: dabasgāze, kurināmā koksne, malka, siltumenerģija un elektroenerģija.

Transporta sektorā lielāko daļu enerģijas patēriņa veido autotransports. Dzelzceļa transports mūsdienās galvenokārt patērē naftas produktus, un elektroenerģijas patēriņš veido tikai aptuveni 4‒5 % – pasažieru pārvadājumos Pierīgā. Tas mainīsies 21. gs. 20.‒30. gados, jo ir paredzēts veikt lielas investīcijas dzelzceļa elektrifikācijā. Pieaugot starptautiskajiem gaisa pārvadājumiem, pieaug arī aviācijas degvielas patēriņš.

Apstrādes rūpniecības enerģijas patēriņa apjomi labi korelē ar attiecīgās rūpniecības produkcijas struktūru valstī: visvairāk enerģijas tiek patērēts kokapstrādē, metālu un to izstrādājumu ražošanā, kā arī nemetālu (pārsvarā būvmateriālu) ražošanā. 21. gs. sākumā metālapstrādes ražošanā enerģijas patēriņš ir būtiski samazinājies a/s “KVV Liepājas metalurgs” ražotnes pakāpeniskas apstādināšanas dēļ. 21. gs. 20.‒30. gados sagaidāmas izmaiņas bioresursu pārstrādes uzņēmumu attīstībā. Vietējos bioresursus izmantos inovatīvu produktu ražošanai ar augstu pievienotu vērtību, un tas izraisīs strauju bioekonomikas attīstību.

Valsts energobilance ietver dažāda veida informāciju, ko var izmantot tautsaimniecības attīstības dinamikas, struktūras un konkurētspējas analīzē. Līdz ar bioekonomikas attīstību enerģētikas sektora analīzē nozīmīgas ir ne tikai energoresursu cenas un atkarība no energoresursu importa, bet arī bioresursu izmantošana produktu ražošanai ar augstāku pievienoto vērtību. 

Enerģētikas politiku un attīstības stratēģiju galvenokārt veido Ekonomikas ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Zemkopības ministrija, kā arī nozares uzņēmumu un ekspertu asociācijas: Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācija, Latvijas Siltumuzņēmumu asociācija, Atjaunojamo energoresursu konfederācija, Mazās hidroenerģētikas asociācija, Latvijas Biogāzes asociācija, Latvijas Bioenerģijas asociācija, Latvijas Biomasas asociācija, Latvijas Saules enerģijas asociācija, Latvijas Vēja enerģijas asociācija, Latvijas Energoefektivitātes asociācija un citas.

SIA “Biznesa portāls” 2001.–2009. gadā izdeva žurnālu par enerģētiku un automatizācijas risinājumiem “Enerģētika un Automatizācija”. Kopš 1999. gada SIA “Enerģija un Pasaule” sadarbībā ar a/s “Latvijas Gāze” un a/s “Latvenergo” izdod žurnālu “Enerģija un Pasaule”. Ekonomikas ministrija kopš 1991. gada publicē izdevumu “Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību”. Kopš 1964. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūts izdod žurnālu “Latvijas Fizikas un Tehnisko Zinātņu Žurnāls”. Kopš 1991. gada RTU izdod rakstu krājumu “Enerģētika un elektrotehnika”, kopš 2001. gada – žurnālu Environmental and Climate Technologies, kopš 2006. gada – žurnālus Power and Electrical Engineering un Electrical, Control and Communication Engineering.