Mācījies Rīgas Licejā un Domskolā. Studējis teoloģiju Tērbatas universitātē (1802–1805).

J. F. Lundbergs strādājis par luterāņu mācītāju Biržu un Salas latviešu draudzē Kurzemē. 1837. gadā iecelts par Sēlpils iecirkņa prāvestu. 1824. gadā bijis viens no Latviešu literārās (draugu) biedrības dibinātājiem, viņš vadījis biedrību no 1838. līdz 1845. gadam. Atbalstījis un veicinājis latviešu literāta Anša Līventāla radošo darbību.

J. F. Lundbergs tulkojis un sacerējis dzejas un prozas darbus latviešu valodā, kā arī valodnieciskus, publicistiskus un populārzinātniskus rakstus, kas publicēti galvenokārt 19. gs. 20.–30. gados laikrakstā “Latviešu Avīzes”, žurnālā “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, Latviešu literārās (draugu) biedrības periodiskajā izdevumā “Magazin”. Kopumā viņa publikāciju skaits presē pārsniedz 200 tekstus. Daļa no tiem apkopota beletristikas krājumā “Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums” (1850).

J. F. Lundbergs savos darbos sekojis tautas apgaismības estētiskajiem un didaktiskajiem kritērijiem, turpinādams un dažkārt tālāk attīstīdams Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) iedibināto tradīciju. Īpaši tas sakāms par viņa fabulu tulkojumiem. Tomēr J. F. Lundbergs ir gājis arī jaunus ceļus, kuri raksturīgi tautas apgaismības vēlīnajam posmam Vidzemē un Kurzemē 19. gs. 20.–30. gados – pievērsies Veimāras klasikas tulkojumiem. 1827. gadā atsevišķā grāmatā tika izdots J. F. Lundberga veiktais Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) dzejoļa “Zvana dziesma” (Das Lied von der Glocke) tulkojums ar nosaukumu “Dziesma no baznīcas pulksteņa”. F. Šillera balāžu atdzejojumi apkopoti 1862. gadā izdotajā grāmatā “Stāstu dziesmas”.

1830. gadā J. F. Lundbergs latviešu valodā tulkoja šveiciešu apgaismotāja Heinriha Čokes (Heinrich Zschokke) bestselleru “Zelta ieguvēju ciemats” (Das Goldmacherdof). Tajā vēstīts par pagrimuša ciemata uzplaukumu, kad tajā no karadienesta atgriežas kādreizējais ciema iedzīvotājs un uzsāk īstenot apgaismības programmai atbilstošas reformas. Latviešu tulkojumā stāsta darbība pārcelta uz Kurzemi, ietverot arī saistošus kultūrvēsturiskus aprakstus. Šī darba izdošanu uzņēmās Garlībs Merķelis (Garlieb Merkel), organizēdams finansēšanas kampaņu. Grāmata tika izdota ar nosaukumu “Ciems, kur zeltu taisa” divos izdevumos – vienā no tiem teksts bija tikai latviešu valodā, savukārt otrs bija bilingvāls ar paraēlu tekstu vāciski un latviski. Tādējādi grāmata bija iecerēta, lai veicinātu vācu valodas apguvi latviešu vidū.

J. F. Lundbergs turpmākajā savā radošajā darbā meklēja alternatīvas līdzšinējai tautas apgaismības prozas tradīcijai. Ja 19. gs. sākumā tajā dominēja vācu luterāņu mācītāju-filantropu, pedagogu darbu tulkojumi latviešu valodā, tad J. F. Lundbergs jaunas ierosmes atrada vācu katoļu priestera Kristofa fon Šmida (Christoph von Schmid) jaunatnes auditorijai domātajos darbos. Viņš tulkojis divus K. fon Šmida garstāstus – “Kā Heinrihs no Eihenfelsas ieguva Dieva izpratni” (Wie Heinrich von Eichenfels zur Erkenntniß Gottes kam) un “Jaunais vientuļnieks Gotfrīds” (Gottfried, der Junge Einsiedler). Šie darbi latviešu valodā tika izdoti ar nosaukumiem “Kā Indriķis no Ozolciema pie Dieva atzīšanas nāce” (1834) un “Pēters, jauns vientulis” (1836). Tajos izmantota sentimentālisma estētika, uzsvars uz emocionālajā pieredzē balstītu dievbijību un atkāpšanās no 19. gs. sākuma racionālisma.

Vācu valodā J. F. Lundbergs publicējis sprediķus, galvenokārt bēru runas periodiskajā izdevumā Magazin für protestantische Prediger, kā arī publicistiskus tekstus laikrakstā Ostsee-Provinzenblatt.