Atgremotāju iekšķīgās slimības ir veterinārmedicīnas iekšķīgo slimību apakšnozare, kas pamatojas uz pierādījumiem balstītas zinātnes principiem un kur pamatā tiek pētītas lauksaimniecības dzīvnieku sugu govju (Bos taurus), aitu (Ovis aries), kazu (Capra aegagrus hircus) slimības. Šīs sugas pieder pie zīdītāju klases (Mammalia) pārnadžu (Artiodactyla) kārtas, atgremotāju apakškārtas (Ruminantia) dobradžu dzimtas jeb vēršu dzimtas (Bovidae), kurā ir ap 140 sugu dzīvnieki. Veterinārmedicīnā retāk tiek pētītas medījamo un eksotisko atgremotāju (piemēram, briežu dzimtas dzīvnieku, alpaku, lamu, kamieļu) iekšķīgās slimības. Atgremotāju iekšķīgo slimību grupā iekļautas orgānu sistēmu un vielmaiņas (metabolic) slimības, ieskaitot hipomikroelementozes (trace element deficiency) un hipovitaminozes (hypovitaminoses). Atgremotājiem ir attīstījušās specifiskas slimības gremošanas orgānu sistēmas anatomiski-fizioloģisko īpatnību dēļ un selekcijas ceļā veidotā augstā izslaukuma dēļ. Tādas ir, pirmkārt, četrkameru kuņģa (four-part-stomach) spurekļa (rumen), acekņa (reticulum), grāmatnieka (omasum) un glumenieka (abomasum) slimības: vienkārši gremošanas traucējumi (simple indigestion), spurekļa timpānija (ruminal timpany), spurekļa parēze (ruminal paresis), spurekļa acidoze (ruminal acidosis), traumatiskais retikuloperitonīts (traumatic reticuloperitonitis), traumatiskais retikuloperikardīts (traumatic reticulopericarditis), klejotājnerva disfunkcijas radītie gremošanas traucējumi jeb Hoflunda sindroms (vagus indigestion or Hoflund syndrome), glumenieka dislokācija pa kreisi vai pa labi (left or right displacement of abomasum), glumenieka pārpildīšanās (abomasal impaction); un, otrkārt, vielmaiņas slimības – pēcdzemdību hiopkalciēmija jeb piena trieka (parturient hypocalcaemia or milk fever), ketozes I un II forma (ketosis I and ketosis II), aitu grūsnības toksēmija jeb aitu ketoze (ewe pregnancy toxemia), subakūtā spurekļa acidoze (subacute rumen acidosis, SARA), hipomagnēmija jeb ganību tetānija (hypomagnesaemia or grass tetany), polioencefalomalācija jeb cerebrokortikālā nekroze (polioencephalomalacia or cerebrocortical necrosis), pēcdzemdību hemoglobīnūrija (postparturient haemoglobinuria) un klīniska hipokobaltoze (hypocobaltosis). Visu slimību patoģenēzes interpretācija un ārstēšanas plāna izstrāde balstās uz pierādījumiem balstītas zinātnes principiem (evidence-based concept).

Govis, aitas un kazas ir lauksaimniecībā ekonomiski nozīmīgi dzīvnieki. Pieaugot to produktivitātei ganāmpulkos, aktuālākas kļūst individuālas un masveida slimības. Atgremotāju slimībās pētījumi tiek koncentrēti uz slimību cēloņu, patoģenēzes noskaidrošanu, klīnisko un laboratorisko diagnostikas metožu attīstīšanu, ārstēšanas efektivitātes uzlabošanu, atbildīgi lietojot zāles (īpaši antibiotikas), un efektīgu profilakses pasākumu izstrādi. Lauksaimniecības dzīvnieku veterinārārsti praksē realizē “vienas veselības” principu (one health) – ārstē slimos dzīvniekus un veic slimību profilaksi, lai cilvēku uzturā izmantotu tikai no veseliem dzīvniekiem iegūtus produktus. Veterinārārsti zināšanas par atgremotāju slimībām izmanto, strādājot zinātniskajās institūcijās, privātpraksēs, Valsts Pārtikas un veterinārajā dienestā, veterinārajās laboratorijās un aptiekās, konsultācijas dienestos, zooloģiskajos dārzos un nevalstiskajās organizācijās.

Atgremotāju slimības ir veterinārmedicīnas zinātnes iekšķīgo slimību nozares sastāvdaļa. Atgremotāju slimības tiek iedalītas lielo un mazo atgremotāju slimībās. Lielo atgremotāju grupā parasti iekļauj piena un gaļas govju slimības, reti – alpaku un lamu slimības. Mazo atgremotāju slimību grupā ietilpst aitu un kazu slimības. Atgremotāju slimības iedalās orgānu (sirds un asinsrites, elpošanas, gremošanas, aknu, urīnorgānu, nervu sistēmas, ādas) un vielmaiņas slimībās. Atgremotāju iekšķīgo slimību grupā iekļautas orgānu slimības – sirds un asinsrites, elpošanas, gremošanas, aknu, urīnorgānu, nervu sistēmas, ādas. Biežāk pētītās atgremotāju vielmaiņas slimības ir: pēcdzemdību hiopkalciēmija, ketozes I un II forma, aitu grūsnības toksēmija, SARA, hipomagnēmija, polioencefalomalācija, pēcdzemdību hemoglobīnūrija un citas ar minerālvielu metabolo disbalansu saistītās slimības. Atgremotāju slimību diagnostika un pētniecība cieši saistīta ar citām veterinārmedicīnas nozarēm – anatomiju, fizioloģiju, ēdināšanu, labturību, mikrobioloģiju, virusoloģiju, patoloģiju, infektoloģiju, parazitoloģiju, klīnisko un laboratorisko diagnostiku, farmakoloģiju un ganāmpulka veselības pārvaldību. 

Produktīvo jeb lauksaimniecības dzīvnieku (productive animals) iekšķīgo slimību pētniecība, ārstniecība un profilakses pasākumu izstrāde balstās “uz pierādījumiem balstītas” zinātnes principiem (evidence-based concept) un “uz problēmu orientēta pieeja diagnozei” (problem-oriented approach to the diagnosis). Atgremotāju slimību medicīnā izmanto “vienas veselības” principus (one health), kas nodrošina atgremotāju atbildīgu ārstēšanu, īpaši ierobežojot antibiotiku lietošanu. Šī zinātne ir ekonomiski nozīmīga un orientēta praktiskai izmantošanai. Slimību diagnostika un efektīga ārstēšana praksē balstās uz veterinārārsta kompetenci, analītisko domāšanu, praktiskajām iemaņām un komunikācijas spējām ar pacienta īpašnieku.

Atgremotāju iekšķīgo slimību pētījumos izmanto tādas pašas pētniecības metodes un principus kā humānā medicīnā – “uz pierādījumiem balstītas medicīnas” principus.

Atgremotāju iekšķīgās slimībās pētījumus veic gan individuāliem dzīvniekiem, gan ganāmpulka populācijā. Eksperimentus veic, izmantojot speciālas audu barotnes, mākslīgo spurekli (in vitro) vai dzīvus atgremotājus (in vivo). Eksperimentālus ar dzīviem dzīvniekiem realizē, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (22.09.2010.). Eksperimentus ar atgremotājiem visbiežāk veic barības līdzekļu, piedevu vai papildu barības iedarbības noskaidrošanai dzīvnieku organismā vai atgremotāju slimību ārstēšanas vai profilakses metožu izstrādē. Atgremotāju iekšķīgo slimību pētniecībā visbiežāk izmanto klīniskās diagnostikas, patoloģiskās diagnostikas un statistiskās metodes. Biežāk izmantotās laboratoriskās diagnostikas metodes ir: hematoloģiskās, bioproduktu (piemēram, asins, urīna, spurekļa satura, piena) bioķīmiskās un koproloģiskās analīzes. Speciālās vizuālās diagnostikas metodes ir: ultrasonogrāfija, rentgenogrāfija, endoskopija un arī praksē izmantojamie manuālie asins glikozes un ketonvielu analizatori. Pētniecībā izmanto veterinārās patoloģijas metodes – līķu sekciju, patoloģisko audu histoloģisko izmeklēšanu, slimības izraisošo patogēnu laboratorisko noteikšanu. 21. gs. šo slimību izpētē izmanto jaunākās zinātniskās metodes – atomu mikroskopiju, spurekļa un zarnu mikrobioma sastāva analīzi, imunohistoķīmisko un šūnu plūsmas citometrijas metodi. Statistiskās metodes izmanto eksperimentu rezultātu un epidemioloģisko datu analīzei. 

Veterinārmedicīna sāka attīstīties jau 5000. gadā p. m. ē. Babilonijā un senajā Ēģiptē, kad Kahunas papirusā (Kahun papyri) tika aprakstīta dzīvnieku ārstēšana, ar ko nodarbojās gani, lopkopji un priesteri. Senās Ēģiptes vēsturē atrodamas monogrāfijas par dzīvnieku un cilvēku slimībām. Hipokrata (Ἱπποκράτης ὁ Κῷος) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) rakstos par cilvēku medicīnu un veterinārmedicīnu atspoguļota šo zinātņu paralēlā attīstība, dzīvnieku slimību simptomi un terapija. 4. gs. p. m. ē. Aleksandrs Lielais (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) izstrādāja programmas mājlopu slimību pētīšanai, tos novērojot.

5.–18. gs. vislielākos zaudējumus lopkopībā radīja slimību uzliesmojumi, īpaši govju mēris. To novēršanai 1762. gadā Lionā, Francijā, tika nodibināta pirmā Nacionālā Veterinārā koledža (École Nationale Vétérinaire). Sākotnēji veterinārārstiem mācīja zirgu un produktīvo lauksaimniecības dzīvnieku (govju, aitu, kazu un cūku) slimības.

19. gs. atgremotāju infekcijas slimību izpētē un praktiskajā ārstniecībā lielāko ieguldījumu devuši mikrobiologi: Luijs Pastērs (Louis Pasteur), kurš pētīja Sibīrijas mēri (Anthrax) un 1886. gadā atklāja trakumsērgas (Rabies) vakcīnu; Roberts Kohs (Heinrich Hermann Robert Koch), kurš 1882. gadā aprakstīja tuberkulozes ierosinātāju; un latviešu veterinārārsts un mikrobiologs Kristaps Helmanis, kurš vienlaicīgi un neatkarīgi no R. Koha izveidoja tuberkulīnu, bet 1891. gadā publicēja datus par maleinizācijas un tuberkulinizācijas metodes efektivitāti ļauno ienāšu un tuberkulozes imūndiagnostikā.

20. gs. atgremotāju populāciju lielums dažādās valstīs veidojās atšķirīgi – aitkopība un kazkopība straujāk attīstījās dienvidu valstīs un Īrijā, Skotijā, bet govkopība (īpaši piena lopkopība) – Eiropā, Ziemeļamerikā, Izraēlā, Jaunzēlandē. 20. gs. sākumā īpaši daudz atklājumu atgremotāju slimību cēloņsakarību un klīniskās ainas izpētē, patoloģijā, diagnostikā veicis ungāru zinātnieks Jožefs Mareks (József Marek). Viņa izdotās grāmatas līdz 20. gs. 70. gadu beigām izmantoja veterinārārstu apmācībā visā pasaulē. Attīstoties klīniskās diagnostikas metodēm, slaucamajām govīm (un sekojoši – aitām, kazām) atklāja jaunas iekšķīgās un vielmaiņas slimības; viena no tām – zviedru veterinārārsta Svena Hoflunda (Sven Hoflund) 1940. gadā diagnosticētie klejotājnerva disfunkcijas radītie gremošanas traucējumi govīm. Strauji attīstoties atgremotāju selekcijas ceļā iegūtajai produktivitātei un izmaiņām ēdināšanas stratēģijā, radās jaunas iekšķīgās un vielmaiņas slimības: govīm – glumenieka dislokācija (1956) un SARA (60. gados), aitām – polioencefalomalācija (1972), to vēlāk diagnosticēja jaunlopiem. SARA komplikācijas, piemēram, laminītu (laminitis), embolisko pneimoniju (embolic pneumonia) no 1995. gada ir pētījis Amerikas Savienoto Valstu (ASV) zinātnieks Kenets Norlunds (Kenneth Nordlund).

1996. gadā Eiropas Savienībā ir nodibināta Eiropas Veterinārārstu specializācijas padome (European Board for Veterinary Specialisation, EBVS), kas veterinārārstiem dod specializācijas iespējas jeb pēcdiploma kvalifikācijas celšanu govju slimībās, iegūstot Eiropas diplomāta grādu. 21. gs. atklājumi atgremotāju slimību zinātnēs vairāk rodas augstāk attīstītajās piena lopkopības valstīs – ASV, Nīderlandē, Vācijā, Beļģijā, Izraēlā un Zviedrijā, bet mazo atgremotāju slimībās – Lielbritānijā, Īrijā, Skotijā, Izraēlā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Šajā gadsimtā strauji attīstās preventīvā medicīna produktīvo dzīvnieku ārstniecībā, lai realizētu “vienas veselības” principu – cilvēku uzturā izmantot produktus tikai no veseliem, labos labturības apstākļos audzētiem atgremotājiem. Veterinārārsti ārstē individuālos pacientus, bet, palielinoties kādas slimības izplatībai ganāmpulkā, noskaidro tās cēloņus un tos novērš. Pēdējā desmitgadē medicīnā aktuāli ir bakteriālās rezistences pētījumi, ir izstrādāta antibiotiku klasifikācija – atbildīgai lietošanai dzīvniekiem. No 2010. gada Eiropas Veterināro antibakteriālo līdzekļu patēriņa uzraudzības aģentūra (European Surveillance of Veterinary Antimicrobial Consumption, ESVAC) kontrolē antibiotiku izlietojumu lauksaimniecības dzīvniekiem Eiropas Savienības valstīs. Lai nodrošinātu augstražīgo dzīvnieku veselību, mazinātu atgremotāju izdalīto atraugu (metāna) gāžu daudzumu, kavētu “caurlaidīgo zarnu” sindroma, endotoksēmijas veidošanos un uzlabotu imunitāti, tiek veikti integrēti starpnozaru pētījumi. Aktuāli ir vielmaiņas slimību patoloģiskie, fizioloģiskie, imunoloģiskie pētījumi, spurekļa un zarnu mikrobioma analīze saistībā ar augstražīgo dzīvnieku ēdināšanu un turēšanu.

Pasaulē vadošās veterinārmedicīnas augstskolas veic arī nozīmīgākos pētījumus atgremotāju iekšķīgajās slimībās. Vienas no tām Eiropā ir Kembridžas Universitātes Veterinārā skola (Cambridge university, Veterinary School), Utrehtas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte (Universiteit Utrecht, Faculteit Diergeneeskunde) Nīderlandē; Kopenhāgenas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte (Københavns Universitet, Skolen for Veterinӕrmedicin og Husdyrvidenskab) Dānijā, ASV – Kalifornijas Universitātes Veterinārmedicīnas skola (University of California, Davis, School of Veterinary Medicine) Deivisā; Kornela Universitātes Veterinārmedicīnas koledža (Cornell University, College of Veterinary Medicine) un Teksasas A&M Universitātes Veterinārā koledža (Texas A & M University, College of Veterinary Medicine). Austrālijā – Sidnejas Universitātes Veterināro zinātņu fakultāte (University of Sydney, Faculty of Veterinary Science) un Melburnas Universitātes Veterināro zinātņu fakultāte (University of Melbourne, Faculty of Veterinary Science). 

Pasaulē ir daudz veterināro žurnālu, kuros tiek publicēti raksti par atgremotāju iekšķīgo slimību jautājumiem: Acta Veterinaria Scandinavica (kopš 1959. gada, Biomed Central), Veterinary Record (kopš 1888. gada, The British Veterinary Association), Bovine Veterinarian (kopš 1993. gada, Farm Journal, Connective), Journal of Animal Science (American association of Animal Science), Journal Of Dairy Science (kopš 1917. gada, American Dairy Science Association), Small Ruminant Research (kopš 1994. gada, Elsevier Science Pub.), Veterinary Clinics of North America: Food Animal Practice (kopš 1985. gada, Saunders).

20. gs. beigu pazīstamākie atgremotāju slimību pētnieki ir Viljams Rībans (William C. Rebhun) – izveidojis 3C principu slimību diagnostikā: pilnīgums, pārliecība un komunikācija (Three C’s: completeness, confidence, and communication) un Manfreds Firls (Manfred Fürll) – veicis pētījumus atgremotāju slimību laboratoriskajā diagnostikā. 21. gs. ieguldījumu zinātnē devuši: K. Nordlunds – SARA izpētē, govju ganāmpulka slimību profilaksē, Džesika Makārta (Jessica McArt) – govju vielmaiņas slimību diagnostikas un ārstēšanas metožu izveidē, Džordžs Baringtons (George M. Barrington) – jaundzīvnieku pasīvās imunitātes veidošanās procesos, Šakongs Lī (Shucong Li, 李樹聰) – vielmaiņas slimību kopsakarībās ar govju produktivitāti, labturību un zarnu mikrobiomu. Lorēna Sordillo (Lorraine Sordillo) – imunoloģiskajos pētījumos govju tranzītperiodā, Saimons Pīks (Simon Peek) – govju zarnu hemorāģisko sindroma izpētē. Aitu un kazu medicīnā daži pazīstamākie zinātnieki ir: Filips Skots (Phillip R. Scott) – pētījumi par neiroloģiskajām slimībām, USG diagnostikas metodēm – Kims Abots (Kym Abbot), kurš ir vairāku grāmatu autors, Fiona Lovate (Fiona Lovatt) – antibiotiku rezistences pētījumi aitu un govju ganāmpulkos.