Atgremotāju iekšķīgās slimības ir veterinārmedicīnas iekšķīgo slimību apakšnozare, kas pamatojas uz pierādījumiem balstītas zinātnes principiem un kur pamatā tiek pētītas lauksaimniecības dzīvnieku sugu govju (Bos taurus), aitu (Ovis aries), kazu (Capra aegagrus hircus) slimības. Šīs sugas pieder pie zīdītāju klases (Mammalia) pārnadžu (Artiodactyla) kārtas, atgremotāju apakškārtas (Ruminantia) dobradžu dzimtas jeb vēršu dzimtas (Bovidae), kurā ir ap 140 sugu dzīvnieki. Veterinārmedicīnā retāk tiek pētītas medījamo un eksotisko atgremotāju (piemēram, briežu dzimtas dzīvnieku, alpaku, lamu, kamieļu) iekšķīgās slimības. Atgremotāju iekšķīgo slimību grupā iekļautas orgānu sistēmu un vielmaiņas (metabolic) slimības, ieskaitot hipomikroelementozes (trace element deficiency) un hipovitaminozes (hypovitaminoses). Atgremotājiem ir attīstījušās specifiskas slimības gremošanas orgānu sistēmas anatomiski-fizioloģisko īpatnību dēļ un selekcijas ceļā veidotā augstā izslaukuma dēļ. Tādas ir, pirmkārt, četrkameru kuņģa (four-part-stomach) spurekļa (rumen), acekņa (reticulum), grāmatnieka (omasum) un glumenieka (abomasum) slimības: vienkārši gremošanas traucējumi (simple indigestion), spurekļa timpānija (ruminal timpany), spurekļa parēze (ruminal paresis), spurekļa acidoze (ruminal acidosis), traumatiskais retikuloperitonīts (traumatic reticuloperitonitis), traumatiskais retikuloperikardīts (traumatic reticulopericarditis), klejotājnerva disfunkcijas radītie gremošanas traucējumi jeb Hoflunda sindroms (vagus indigestion or Hoflund syndrome), glumenieka dislokācija pa kreisi vai pa labi (left or right displacement of abomasum), glumenieka pārpildīšanās (abomasal impaction); un, otrkārt, vielmaiņas slimības – pēcdzemdību hiopkalciēmija jeb piena trieka (parturient hypocalcaemia or milk fever), ketozes I un II forma (ketosis I and ketosis II), aitu grūsnības toksēmija jeb aitu ketoze (ewe pregnancy toxemia), subakūtā spurekļa acidoze (subacute rumen acidosis, SARA), hipomagnēmija jeb ganību tetānija (hypomagnesaemia or grass tetany), polioencefalomalācija jeb cerebrokortikālā nekroze (polioencephalomalacia or cerebrocortical necrosis), pēcdzemdību hemoglobīnūrija (postparturient haemoglobinuria) un klīniska hipokobaltoze (hypocobaltosis). Visu slimību patoģenēzes interpretācija un ārstēšanas plāna izstrāde balstās uz pierādījumiem balstītas zinātnes principiem (evidence-based concept).