Veterinārā toksikoloģija ir veterinārmedicīnas zinātnes nozare par indēm un dzīvnieku saindēšanos. Tā ietver toksikozes diagnostiku un to novērtēšanu, t. i., toksīnu identificēšanu un raksturošanu, to izplatības noteikšanu organismā un toksikozes ārstēšanu. Svarīgi veterinārās toksikoloģijas aspekti ir dzīvnieku barības un pārtikas nekaitīgums, vides drošība. Veterinārā toksikoloģija ir saistīta ar veterinārmedicīnas zinātnes nozarēm – klīnisko un laboratorisko diagnostiku, veterināro patoloģiju, farmakoloģiju, epidemioloģiju, dzīvnieku ēdināšanu un pārtikas higiēnu. Veterinārie toksikologi tiek iesaistīti toksikoloģijas pamatpētījumos, klīniskajā toksikoloģijā, normatīvajā toksikoloģijā, ķīmiskā riska novērtēšanā un ķīmiskās pārtikas nekaitīguma noteikšanā privātajā, akadēmiskajā, klīniskajā, valdības un komerciālajā vidē. 

Veterinārā toksikoloģija ir specializācija veterinārajā medicīnā, kas vērsta uz fizikāli-ķīmisku faktoru izpēti un to ietekmi kā slimības cēloni. Saindēšanos dzīvniekiem var radīt dažādas indes: bioloģiskās (dzīvnieku, baktēriju, sēņu izdalītie un indīgo augu toksīni) un ķīmiskās (farmaceitisko un sadzīves komerciālo līdzekļu, pesticīdu, smago metālu, skābju, bāzu, dabas gāžu, oksidēšanās produktu, minerālvielu toksiskie savienojumi). Dzīvnieki indīgas vielas var uzņemt: apēdot, ieelpojot, absorbējot caur ādu vai ārējām gļotādām, izmantoto ārstniecisko manipulāciju veidā. Ķīmisko vielu atliekas var piesārņot produktīvos dzīvniekus un nonākt dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktos. Viena no aktuālām globālām problēmām saistās ar strauju pesticīdu izmantošanas attīstību lauksaimniecībā, kas, neievērojot lietošanas noteikumus, var ietekmēt dzīvnieku un cilvēku veselību (piemēram, izraisīt masveida bišu nāvi, ūdens baseinos saindēt zivis vai radīt lauksaimniecības dzīvnieku saindēšanos ar secīgu atliekvielu nonākšanu cilvēku pārtikā). Veterinārie toksikologi savlaicīgi un precīzi diagnosticē dzīvnieku saindēšanos, iesaka ārstēšanu un sniedz padomus toksikožu riska mazināšanai.

Veterinārā toksikoloģija ir veterinārmedicīnas zinātnes nozare un toksikoloģijas zinātnes apakšnozare. Tā ir saistīta ar citām fundamentālajām zinātnēm kā ķīmija, medicīna, epidemioloģija un statistika un ar veterinārmedicīnas zinātnes nozarēm kā klīnisko un laboratorisko diagnostiku, veterināro patoloģiju, tiesu veterinārmedicīnu, dzīvnieku ēdināšanu, veterināro farmakoloģiju un pārtikas higiēnu. Veterinārā toksikoloģija ir saistīta ar analītisko, klīnisko, tiesu, apkārtējās vides, pārtikas un likumdošanas toksikoloģiju (regulatory toxicology). Veterinārās toksikoloģijas sastāvelementi ir: vispārējā toksikoloģija un klīniskā veterinārā toksikoloģija. Vispārējā toksikoloģijā pēta toksikokinētiku (toxicocinetics): indīgo aģentu uzsūkšanās, izplatīšanās, biotransformācijas, metabolisma un izdalīšanās veidus dzīvajos organismos un iedarbību mērķa orgānos, kā arī veic indīgo vielu riska novērtēšanu). Klīniskās veterinārās toksikoloģijas pētījumos pēta vielas devas iedarbību uz dažādām dzīvnieku sugām.

Toksikoloģijas galvenās teorijas “par vielas devas atkarīgu iedarbību uz dzīvajiem organismiem” (dose-response relation) pamatlicējs ir ārsts, botāniķis un alķīmiķis Paracelzs (Paracelsus, Philippus Aureolus Theophrastus Bombastus von Hohenheim), kurš paziņoja, ka “neviena viela pati par sevi nav indīga, bet tās deva padara to par indi” un ka “dažādas vielas devas atšķir zāles no indēm”. Saindēšanās risks cilvēkiem un dzīvniekiem ir atkarīgs no vielas toksicitātes pakāpes, devas, dzīvnieka fizioloģiskajām īpatnībām (sugas, dzimuma, vecuma) un indīgās vielas iedarbības apstākļiem (ievadīšanas veida, vielas temperatūras un stāvokļa, iedarbības perioda un vides faktoriem). Toksikožu gaita var būt akūta (klīniskās pazīmes parādās 24 stundu laikā), subakūta (norit 1–3 nedēļu laikā) un hroniska (ilgst vairāk nekā 3 nedēļas). 

Veterinārajā toksikoloģijā izmanto tādas pašas pētnieciskās metodes kā humānās medicīnas toksikoloģijā – zinātniskos eksperimentus un diagnostiskos izmeklējumus veic toksikoloģijas laboratorijās, izmantojot analītisko aparatūru, speciālas barotnes un laboratorijas dzīvniekus, kā arī “uz pierādījumiem balstītas toksikoloģijas” principus (evidence-based toxicology), kas cenšas objektīvi novērtēt zinātniskos pētījumus toksikoloģijā, un atbildēt uz jautājumiem par ķīmisko, fizikālo vai bioloģisko aģentu nelabvēlīgo ietekmi uz dzīviem organismiem un vidi. Klīniskajā veterinārajā toksikoloģijā novērtē vielas devas iedarbību (dose-response assessment) uz dzīvniekiem – pēc klīniskajām pazīmēm, bioproduktu bioķīmiskajām analīzēm, autopsijā veiktajiem izmeklējumiem (ieskaitot histoloģiskos), un pēc indes iedarbības aprēķina (exposure assessment calculation). Vispārējā toksikoloģijā pēta indīgo vielu iedarbību uz dzīvnieku mērķorgāniem, imunitāti un gēniem. Laboratoriskie toksikoloģiskie izmeklējumi tiek veikti, izmantojot audu vai šūnu barotnes (in vitro), laboratorijas dzīvniekus (in vivo) vai simulējot indes iedarbību datorā (in silico). Izmeklējumos ar laboratorijas dzīvniekiem (pelēm, žurkām, retāk – trušiem) nosaka – indes iedarbības veidu un gaitu organismā, toksiskumu – augstāko nekaitīgo devu NOEL (no-observed-effect-level), vidējo letālo devu LD₅₀ (median letal dose), kas noder ķīmisko vielu toksicitātes salīdzinājumam. LD₅₀ uzrāda uzņemtās vielas devu (mg/kg dzīvmasas), kas nogalina 50% no laboratorijas dzīvniekiem. Toksīnu biežāk skartie mērķorgāni ir gremošanas orgāni, aknas, nieres, plaušas, smadzenes, dzimumorgāni, āda. Daudzas indes iedarbojas uz imūnsistēmu un gēniem, izraisot ģenētiskas vai onkoloģiskas patoloģijas dzīvniekos vai viņu pēcnācējos. Indēm tiek noskaidrotas specifiskās pretindes, kas organismā neitralizē indīgo vielu vai mērķorgānos mazina tās toksisko efektu. Analītiskās metodes tiek izmantotas vielu toksikokinētikas pētījumos, veterināro zāļu atlieku un pesticīdu kontroles programmu izstrādē. Viena no jaunākajām ir skaitļošanas toksikoloģijas metode (computational toxicology), kas integrē skaitļošanas, molekulārās bioloģijas un ķīmijas pētniecības metodes, lai pētītu in silico sakarības starp vidi piesārņojošajām vielām un dzīvnieku veselības pasliktināšanos.

Toksikoloģijas zinātnes pirmsākumi ir meklējami daudzus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras, kad pirmatnējie cilvēki dzīvnieku medībās izmantoja ar indīgo augu sulu saindētas bultas. Mūsu ērā cilvēki iemācījās izgatavot augu izvilkumus dzīvnieku un cilvēku ārstēšanai vai indēšanai. Toksikoloģijas galvenās teorijas “par vielas devas atkarīgu iedarbību uz dzīvajiem organismiem” pamatlicējs ir Paracelzs. 19. gs. Metjū Orfila (Mathieu Orfila) izgudroja laboratoriskās metodes indīgo vielu noteikšanai organismā. Veterinārās toksikoloģijas attīstība cieši saistījās ar humānās toksikoloģijas zinātnes atklājumiem. Eiropā pirmos veterinārās toksikoloģijas eksperimentus veica 1821. gadā Berlīnes Veterinārajā augstskolā (Berliner Veterinärmedizinische Hochschule), kur analizēja akūtas un hroniskas intoksikācijas gadījumus. 1835. gadā šajā augstskolā nodibināja Farmakoloģijas un toksikoloģijas nodaļu, kur veica pirmos nozīmīgos zāļu toksicitātes un vides toksikoloģijas pētījumus un kurā 1872. gadā sāka pasniegt veterinārās toksikoloģijas kursu.

20. gs. attīstījās lauksaimniecība un ķīmisko vielu izmantošana augu kaitēkļu un slimību apkarošanā. 20. gados Amerikas Savienoto Valstu (ASV) veterinārārsti sāka pētīt mājlopu saindēšanās cēloņus, indīgās vielas un konsultēt fermerus, kā pasargāt dzīvniekus no pesticīdu un mikotoksīnu iedarbības. Toksikoloģija līdz 20. gs. vidum bija zinātne par indēm un intoksikāciju, bet vēlāk tā attīstījās par “drošības zinātni”. Tai bija būtiska loma pārtikas, barības, zāļu, pesticīdu un rūpniecības produktu nekaitīguma nodrošināšanā. Pētījumos ieviesa “3R” principus, samazinot eksperimentos izmantojamo dzīvnieku skaitu līdz minimumam. 1958. gadā ASV nodibināja pirmo Veterinārās toksikoloģijas koledžu (Veterinary Toxicology College), bet 1967. gadā – Amerikas Veterinārās toksikoloģijas padomi (The American Board of Veterinary Toxicology), kas pirmā uzsāka veterinārārstu sertifikāciju toksikoloģijas jomā. Vienlaicīgi šī zinātne attīstījās Eiropā – 1976. gadā nodibināts Nacionālais veterinārās toksikoloģijas informācijas centrs (Centre National d’ Informations Toxicologiques Vétérinaires) pie Nacionālās veterinārās skolas Lionā (Ecole Nationale Vétérinaire de Lyon) un 1992. gadā dibināts Veterināro inžu informācijas serviss (Veterinary Poisons Information Service) Londonā, kas nodrošināja pētniecisko, analītisko, normatīvo, informatīvo darbu Eiropā. Tagad visās Eiropas Savienības (ES) valstīs veterinārajās laboratorijās ir toksikoloģijas nodaļas, kur veic dzīvnieku saindēšanās laboratorisko diagnostiku. 21. gs. ir attīstījusies skaitļošanas toksikoloģijas metode. 2005. gadā ASV izveidots Nacionālais skaitļošanas toksikoloģijas centrs (National Center for Computational Toxicology). Šo metodi izmanto arī Eiropas Komisijas pakļautībā esošajā Pētniecības centrā, lai aprēķinātu vielu iespējamo kaitīgo iedarbības efektu uz cilvēkiem, dzīvniekiem, vidi un izstrādātu ķimikāliju lietošanas normatīvos aktus.

Mūsdienās pieaug rūpnieciski gatavotās barības klāsts un patēriņš dažādu dzīvnieku ēdināšanā. Arvien vairāk barībā pievieno sintētiski, ķīmiski ražotas sastāvdaļas, piemēram, konservantus, krāsvielas, garšas pastiprinātājus, aromvielas, kuru devas un nekaitīgumu regulāri nosaka un pēta katrā valstī specializētas laboratorijas. Arvien precīzākas laboratoriskās metodes tiek izgudrotas mikotoksīnu, pesticīdu, smago metālu un farmakoloģisko vielu (īpaši, antibiotiku) noteikšanai dzīvnieku barībā un cilvēku pārtikas produktos. Strauji attīstītas vielu ilglaicīgās iedarbības pētīšanas metodes, lai noskaidrotu toksisko aģentu imunoloģisko, ģenētisko iedarbību uz dzīvniekiem vairākās paaudzēs. Visus eksperimentus veterinārajā toksikoloģijā veic, izmantojot tikai šim nolūkam audzētus sertificētus laboratorijas dzīvniekus. Sakarā ar rūpnieciskās ražošanas intensifikāciju pasaulē strauji pieaug vides piesārņojums un palielinās risks dzīvniekiem saindēties ar dabīgiem barības līdzekļiem. Lopkopībā, palielinoties piena un gaļas govju skaitam, pieaug atgremotāju izdalītās metāna gāzes emisija atmosfērā. Veterinārās toksikoloģijas pētījumu kļūs arvien vairāk, un tie kalpo dzīvnieku un sabiedrības veselības nodrošināšanai. Pateicoties sadarbībai starp zinātnes nozarēm, veidojas jaunas toksikoloģijas zinātnes apakšnozares un pētniecības metodes, tādas kā imunotoksikoloģija, nanotoksikoloģija, toksikogenomika un skaitļošanas toksikoloģija. Lai gan laboratorijas dzīvniekus turpina izmantot toksikoloģijas eksperimentos, tos arvien biežāk aizvieto ar in vitro vai in silico pētījumu metodēm.

ES Veterinārās toksikoloģijas pētījumi tiek veikti zinātniskajos institūtos, veterinārajās koledžās un augstskolās, un references laboratorijās. Dažas nozīmīgākās no tām ir: Nacionālais veterinārās toksikoloģijas informācijas centrs (The Centre National d’Informations Toxicoloques Vétérinaires) pie Veterinārās skolas Lionā, Francijā, Veterināro inžu informācijas dienests Londonā (Veterinary Poisons Information Service), Lielbritānijā, Veterinārā analītiskās toksikoloģijas laboratorija Barselonā (Veterinary Analytical Toxicology Laboratory in Barselona). Plašāku darbību izvērsis SYNLAB centrs Anglijā un Īrijā, kas sadarbībā ar Veterinārās patoloģijas grupu (Veterinary Pathology Group) kopš 2017. gada nodrošina laboratoriskos, diagnostiskos un konsultatīvos pakalpojumus veterinārajā toksikoloģijā daudzās ES valstīs. GD Dzīvnieku veselības centrs (GD Animal Health) Deventerā, Nīderlandē, kur veterinārās diagnostikas laboratorijā veic toksikoloģisko izmeklējumus lauksaimniecības dzīvniekiem, mājputniem un sniedz konsultācijas par saindēšanās problēmām ES un Āzijas valstīs. Eiropas Veterinārās farmakoloģijas un toksikoloģijas koledža Tulūzā, Francijā (The European College of Veterinary Pharmacology and Toxicology), ir Eiropas Veterinārās specializācijas padomes (European Board for Veterinary Specialization) atzīta veterināro toksikologu skola.

ASV ir augsti attīstīta veterinārās toksikoloģijas zinātne, un pētniecība notiek daudzās vadošās institūcijās, piemēram, ASPCA Dzīvnieku saindēšanās kontroles centrā (ASPCA Animal Poison Control Center) Ņujorkā un Dzīvnieku saindēšanās kontroles centrā Urbanā (Animal Poison Control Center). 

Pasaulē ir vairāk nekā 30 zinātniskie un profesionālie žurnāli toksikoloģijas jomā, kuros publicē arī veterinārās toksikoloģijas pētījumus. Daži no tiem: Toxicological Pathology (kopš 1972. gada, SAGE Publications), Journal of Applied Toxicology (kopš 1980. gada, John Wiley & Sons Ltd.), Veterinary and Human Toxicology (1977.–2004. gads, Comparative Toxicology Laboratories).

Veterinārās farmakotoksikoloģijas raksti lasāmi žurnālā Journal of Veterinary Pharmacology and Therapeutics (kopš 1978. gada, John Wiley & Sons Ltd.). Plaša informācija ir atrodama daudzos brīvas pieejas žurnālos internetā, piemēram, Journal of Clinical & Experimental Toxicology (kopš 2017. gada, Allied Academies) un Journal of Clinical Toxicology (kopš 2011. gada, Longdom Publishing SL). Vides piesārņojuma un indīgo vielu pētījumu publicēšanā viens no vecākajiem žurnāliem ir Journal of Toxicology and Environmental Health (kopš 1900. gada, Taylor & Francis). 

Vairāki pasaulē zināmi pētnieki 20. un 21. gs. mijā ir izdevuši mācību un informatīvās grāmatas klīniskajā veterinārajā toksikoloģijā, kuras izmanto veterinārmedicīnas studenti un profesionāļi visā pasaulē. Daži no šiem autoriem ir: Braiens Stegelmeiers (Bryan L. Stegelmeier) ir pētījis indīgo augu iedarbību uz lauksaimniecības dzīvniekiem. Konija Plamlija (Konnie H. Plumlee) ir pētījusi pesticīdu, farmakoloģisko vielu iedarbību uz dažādu sugu dzīvniekiem. Maikls Pītersons (Michael E. Peterson) – mīļdzīvnieku farmakotoksikoloģijas jautājumus, Džozefs Roders (Joseph. D. Roder) veicis farmakotoksikoloģiskos un lauksaimniecības dzīvnieku saindēšanās pētījumus. Gi Lārgs (Guy Lorgue) ir pētījis savvaļas dzīvnieku saindēšanās cēloņus. Savukārt Aleksandrs Kempbels (Alexander Campbell) vada Veterināro inžu informācijas dienestu Londonā, kas sniedz 24/7 konsultācijas dzīvnieku saindēšanās gadījumu ārstēšanā ES valstīs. 21. gs. skaitļošanas toksikoloģijā lielu ieguldījumu devis Tomass Hartungs (Thomas Hartung) ar savu komandu, kas atklāja algoritmus tūkstošiem ķīmisku vielu precīzai toksicitātes prognozēšanai – sākot no to ieelpošanas un beidzot ar kaitējumu ūdens ekosistēmām.