Iespējams, pirmo reizi žurku pieminēja filozofs Alberts Lielais (Albertus Magnus) 13. gs. Karls Linnejs (Carl Linnaeus) pazina tikai melno žurku (Rattus rattus). Žurku ģints izpētes vēsture ir sarežģīta, tajā iekļauto sugu skaits 200 gadu laikā ir būtiski mainījies. Ģints ietver no 50 līdz 66 sugām, kas iedalītas piecās grupās. Vairāku sugu atrašanās vieta pašlaik nav skaidri noteikta. Molekulārās bioloģijas sasniegumi liecina, ka drīzumā var būt iespējama Rattus ģints pārskatīšana. Senākie žurku atradumi ir datēti ar pliocēnu. Molekulārais pulkstenis (molecular clock) pieļauj, ka visdziļākā diverģence Rattus ģintī notikusi pirms aptuveni 3,5 miljoniem gadu. Ir zināmas vairākas izmirušas sugas no pliocēna un pleistocēna.

Žurkas ir maza un vidēja izmēra grauzēji. Vidējais ķermeņa garums ir 80–300 mm. Ķermeņa masa ir no 37–39 g (Polinēzijas žurka, Rattus exulans) līdz 400–420 g (pelēkā žurka, Rattus norvegicus). Aste ir gara un ar retiem, īsiem matiem; tās relatīvais garums ir 60–130 % no ķermeņa (atkarībā no sugas dzīvesveida). Žurkām, kas kāpj un dzīvo kokos, ir īpaši garas astes. Aste veic svarīgu termoregulācijas funkciju. Ausis ir ovālas. Apmatojums atšķiras pēc garuma, blīvuma un krāsojuma. Dominē tumši pelēki vai pelēkbrūni toņi, bet ir sastopami arī dzelteni, sarkani un oranži toņi. Kāju pirksti ir kustīgi, tie nepieciešami kāpšanai. Zīdekļu skaits mātītēm svārstās no 4 līdz 12. Lielākajai daļai sugu ir 42 hromosomas, dažās formās to skaits samazinās līdz 38.

Žurkas veido patvērumus pašu vai citu grauzēju radītās alās, spraugās zem akmeņiem un kritušiem kokiem, dažreiz iekārto midzeni kokos. Sinantropiskās žurku sugas dzīvo grupās, starp tēviņiem pastāv sarežģītas hierarhiskas attiecības. Grupai pieder teritorija, kuru tā iezīmē ar smaržu un pasargā no svešinieku iebrukuma. Kad ir pietiekami daudz barības, pilsētas žurkas bieži vien nepārvietojas tālāk par 20 m no savas alas. Maršruti, pa kuriem žurkas pārvietojas, parasti ir nemainīgi.

Uzturs ir visai plašs. Lielākā daļa žurku sugu ir visēdājas, bet dažas sugas dod priekšroku augu barībai: augu veģetatīvām daļām (Austrālijas purva žurka, Rattus lutreolus), augļiem un sēklām (melnā žurka). Citas sugas labprāt izvēlas kukaiņus (Austrālijas krūmu žurka, Rattus fuscipes) un citus mazus bezmugurkaulniekus. Žurkas var ēst zīdītāju mazuļus un putnēnus. Tās ir aktīvas krēslā un naktī. Vairošanās stratēģijai raksturīga īsa grūsnība, lieli metieni un strauja mazuļu dzimumgatavība. Žurkas spēj vairoties visu gadu, ja to atļauj pārtikas krājumi un patvērumu pieejamība. Mātītēm ir vairāki metieni gadā. Grūsnības ilgums ir 21–26 dienas. Mazuļu skaits ir atšķirīgs. Pelēkajai žurkai var būt 2–22 (vidēji 8–9), Malajas sugām 3–6, Austrālijas sugām 3–14 mazuļi. Žurkas ir upuri dažiem plēsīgiem zīdītājiem, diennakts plēsīgajiem putniem un pūcēm; ēkās žurkas iznīcina kaķi, suņi, vārnas un cilvēki. Tāpēc tās dzīvo tikai aptuveni gadu.

Ģints izcelsmes un apmetnes centrs ir kontinentālā Dienvidaustrumāzija. Ģints dabiskais areāls aptver Āzijas dienvidu un austrumu daļas, Austrāliju un starp tām esošās salas. Plaši izplatītas ir divas sinantropiskās sugas: pelēkā un melnā žurka. Abas sugas ir sastopamas Latvijā. Žurkas kopā ar cilvēkiem apmetās gandrīz visā pasaulē, izņemot Antarktīdā un dažās salās. Daudzās Okeānijas salās tika ieviesta cita sinantropiskā suga (Polinēzijas žurka). Mūsdienu ģints izplatība ir daļēji kosmopolītiska. Žurkas galvenokārt dzīvo tropu, subtropu un dienvidu mērenās joslas kalnos, līdzenumos un upju ielejās, lapu koku mežos un pļavās. Austrālijā žurkas ir sastopamas pļavās un piekrastes lietus mežā. Mērenajā joslā, zemienēs un kalnu tuksneša apgabalos, arī uz ziemeļiem no meža zonas un augstienēs žurkas visu gadu dzīvo tikai cilvēku mājokļos. Žurku izplatību veicināja to tieksme uz sinantropiju un augsts plastiskums barības izvēlē.

Sinantropiskās žurku sugas nodara lielus ekonomiskos zaudējumus, ēdot un sabojājot pārtiku, sabojājot rūpniecības preces, elektrotīklus un citas sakaru iekārtas. Žurkas spēj iepeldēt pa kanalizācijas caurulēm tualetēs. Visas žurku sugas nodara kaitējumu lauksaimniecībai, jo tās ēd labību. Žurkas apdraud cilvēkus, pārnēsājot dažādu slimību patogēnus. Tie iekļūst cilvēka organismā ar ādas bojājumiem, gaisa pilieniem un kodumiem. Cilvēki pastāvīgi izstrādā jaunus veidus, lai kontrolētu žurku skaitu. Dažās kultūrās žurkas izmanto pārtikā.

Žurkas ir nepieciešama dabas sastāvdaļa barības ķēdē, ar tām barojas dažādi rāpuļi, plēsīgie putni un zīdītāji. Laboratorijās turētās žurkas bieži tiek izmantotas pētījumos medicīnā, bioloģijā un psiholoģijā. Pelēkās žurkas tiek pieradinātas un turētas kā mājdzīvnieki.

Lielākajai daļai žurku sugu nav īpaša aizsardzības statusa. Tomēr dažas sugas ir salu endēmi un ir apdraudētas biotopu zaudēšanas vai konkurences dēļ (ar pelēkajām, melnajām vai Polinēzijas žurkām).