Lielā valsts ģerboņa vairogā zelta laukā attēloti trīs ejoši zili lauvas ar galvu pretskatā un sarkanu mēli, likti pāļa virzienā. Vairogu apņem divi zelta ozolzari, kuri krustojas zem vairoga, starp lapām zelta zīles. Mazais valsts ģerbonis ir lielā valsts ģerboņa vairogs.

Lauva ir viena no senākajām un iecienītākajām figūrām heraldikā, un, tā kā standartā tā pamatstāvoklis heraldikā ir stāvošs uz pakaļkājām, ar izstieptām ķetnām, kuru citās heraldiskajās tradīcijās apzīmē ar vārdu “uzslējies”, latviski šo pozu neapraksta. Savukārt cits izvietojums ģerboņa aprakstā jāpiemin, tādēļ lauva, kas soļo uz trim ķepām ar paceltu priekšķepu, aprakstā parādās kā “ejošs lauva”. Franči, angļi un arī vācieši šo heraldisko figūru apraksta kā “leopardētu lauvu”, kas saistāma ar šajās heraldiskajās praksēs iegājušos tradīciju apzīmēt lauvu, kas pagriezis galvu pretskatā, par “leopardu”. Līdz ar to, atbilstoši franču blazonējumam, gan Anglijas, gan arī Igaunijas ģerbonī attēloti trīs leopardi. Ņemot vērā to, ka latviešu ģerboņu aprakstīšanas mākslā šādas tradīcijas nav veidojušās, šāds lauvu un leopardu iedalījums nepastāv un aprakstā figūras tiek aprakstītas kā ejoši lauvas.

Trīs zili lauvas kā heraldiski simboli pārņemti jau, sākot ar 13. gs., no Dānijas karaļa Valdemāra II (Valdemar II, amatā 1202–1241) laikiem. 1218. gadā pāvests Honorijs III (Honorius III, amatā 1216–1227) deva viņam rīcības brīvību kristianizēt tagadējās Igaunijas teritoriju, un pēc 1219. gada cīņām ar vietējām ciltīm, 1220. gadā, Zobenbrāļu ordenis un Dānijas karalis sadalīja jauniegūtās teritorijas. Rezultātā Dānijai palika Ziemeļigaunija – Harju zeme, Viru zeme, Jervas zeme un Tallina. Sākotnēji šī heraldiskā simbolika bija attēlota tikai Tallinas pilsētas ģerbonī, bet vēlāk kļuva arī par visu dāņu pārvaldīto teritoriju simbolu. Neskatoties uz to, ka 1346. gadā dāņi šīs zemes pārdeva vācu ordeņa atzaram Livonijā, Tallinas heraldiskā simbolika tika saglabāta un turpināja pastāvēt cauri gadsimtiem jau kā Igaunijas hercogistes (1561–1721) un vēlāk arī kā Igaunijas guberņas (1721–1917) ģerbonis. Galvenā atšķirība dāņu ģerbonī no tagadējās Igaunijas teritorijā lietotā varianta – dāņu ģerbonī lauvas ir kronēti un izvietoti laukā ar izkaisītām sirdīm. Dānijas ģerbonis ir novērojams faktiski visos zināmajos Dānijas karaliskajos sfragistiskajos paraugos no 13. gs. vidus līdz 14. gs. vidum, kas tikuši lietoti Igaunijas ziemeļdaļā. Savukārt agrākais zināmais pilsētas zīmogs Livonijā ir Tallinas zīmogs no 14. gs. sākuma, un tajā attēlots Tallinas ģerbonis ar kleinodā izvietotu karalienes galvu pretskatā. Visi šie piemēri kataloģizēti Johanesa Zaksendāla (Johannes Sachssendahl) un Roberta fon Tolla (Robert von Toll) 1887. gada grāmatā “Igauņu un livoniešu vēstuļu atvilktne. Livonijas, Igaunijas un Kurzemes laicīgo un garīgo valdnieku zīmogi un monētas līdz 1561. gadam, kopā ar ģimeņu zīmogiem” (Est- und Livländische Brieflade. Tl. 4, Siegel und Münzen der weltlichen und geistlichen Gebietiger über Liv -, Est- und Curland bis zum Jahre 1561 nebst Siegeln einheimischer Geschlechter). 

Lai gan Igaunija pasludināja savu neatkarību 24.02.1918. (de iure atzīta 02.02.1920.), Igaunijas valsts ģerbonis tika apstiprināts tikai 19.06.1925., bet likums par valsts ģerboni stājās spēkā 21.07.1925. Pirmās valdības sarunas par jaundibinātās valsts ģerboni un naudas zīmēm aizsākās jau 1918. gadā. 1919. gada sākumā galvenais strīdu avots bija jaunā valsts simbola pamatfigūra – vai ģerbonī attēlot lauvu vai ērgli. Tāpat daudzas ietekmīgas personas savos izteikumos bija skarbas par heraldiska ģerboņa lietošanu kā tādu, uzskatot to par kaut ko arhaisku.

Tika izsludināti trīs konkursi, kā arī viens papildkonkurss, kā rezultātā, piedaloties gan māksliniekiem, gan diletantiem, tika iesniegti 138 ģerboņu varianti. Lai gan konkursu nolikumā kā attēlojamā pamatfigūra ieteikts ērglis, iesniegtajās skicēs parādās visdažādākās dzīvas un nedzīvas figūras: vikingu kuģi, enkuri, seni karavīri, lāči, gulbji, bites, rudzupuķes un citas. Konkursa rezultātā tika atlasīti septiņi darbi, taču neviens no tiem netika atzīts par labu esam, un tika izsludināts jauns konkurss. 1922. gada janvāra valdības akts, kuru iesniedza parlamentā (Rīgikogu; Riigikogu), saturēja piecus ģerboņa variantus. Trijos no tiem bija attēlotas dažādas ērgļa versijas. Savukārt visvienkāršākajā variantā zelta laukā bija novietoti trīs zili lauvas. Šis variants 19.06.1922. tika virzīts pirmajam lasījumam, taču tālāku virzību neguva, un jautājums tika atlikts. Šajā laikā raisījās diskusijas par attēlojamo simboliku, kas vislabāk raksturotu Igauniju – attēlot ozola vai kadiķa zarus, vai citus. 1923. gada izskaņā, māksliniecisko risinājumu meklējumos tika izsludināts kārtējais konkurss. Kopumā tika iesniegti ap 20 piedāvājumi, un 1924. gada aprīlī no tiem izvēlēts risinājums ar bāku vairoga galvā. Tā kā valsts jau vairākus gadus bija iztikusi bez ģerboņa, jautājums vairs nešķita tik steidzams, un par valsts ģerboņa neesamību atcerējās 1925. gadā. Tika nolemts atteikties no varianta ar bāku un atgriezties pie 1922. gada ģerboņa versijas. Neskatoties uz iebildumiem, kas izskanēja no ģerboņa dizaina pretiniekiem, piemēram, politiķa Jāna Tenisona (Jaan Tõnisson), ar 87 balsīm “par” (no 89) ģerbonis tika apstiprināts 19.06.1925.

Ģerbonis tika aktīvi lietots visdažādākajās valsts darbības jomās no 1925. gada līdz pat Igaunijas okupācijai 21.06.1940. Līdz ar faktisko valsts neatkarības atjaunošanu 20.08.1991. tika atjaunota arī karoga un ģerboņa lietošana, taču faktiski tos lietoja jau pirms tam. 06.04.1993. Rīgikogu ar Valsts ģerboņa likumu apstiprināja jauno Igaunijas valsts ģerboni. Atjaunotā ģerboņa zīmējuma autori ir mākslinieki Arno Mēgers (Arno Mäger) un Margus Hāvamegi (Margus Haavamägi). 

Starpkaru periodā Igaunijas valsts ģerboņa lietošanu regulēja likums par valsts ģerboni, kuru Rīgikogū pieņēma 19.06.1925., un tas stājās spēkā 21.07.1925. Pēc neatkarības atgūšanas Rīgikogū pieņēma Valsts ģerboņa likumu 06.04.1993., kas stājās spēkā 01.07.1993. (izsludināts ar Republikas prezidenta 01.07.1993. rezolūciju Nr. 147) un kurā noteica Igaunijas Republikas valsts ģerboņa heraldisko aprakstu un formu, kā arī valsts ģerboņa izmantošanas nosacījumus un kārtību. Taču vēl pirms tam valsts ģerboņa vizuālie attēli kopā ar krāsu kodiem tika apstiprināti ar 07.07.1992. likumu “Par Igaunijas Republikas valsts karoga un valsts ģerboņa attēlu apstiprināšanu” (RT 1992, nr. 43, art. 566). 1993. gada likuma galvenais mērķis bija reglamentēt lielā un mazā valsts ģerboņa izmantošanu – atrunāt fundamentālos valsts simbolikas lietošanas pamatprincipus, kas bija svarīgi neatkarību atguvušajai republikai –, kuros gadījumos un kādu ģerboni lieto Republikas prezidents, Republikas valdība, parlaments un citas valsts struktūras, kāda ir valsts zīmoga tehniskā specifikācija un citi.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijas sabiedrībā starpkaru periodā attieksme pret heraldiku nebija viennozīmīga. Nereti ģerbonis tika skatīts kā kaut kas igauņu kultūrai svešs un novecojis. Šo noskaņojumu labi ilustrē mākslinieka Kristjana Rauda (Kristjan Raud) sacītais, kad 1919. gadā sabiedrībā aktīvi norisinājās diskusijas par Igaunijas ģerboņa dizainu. K. Rauds uzsvēra, ka, būvējot valsti, kas balstās uz jauniem un demokrātiskiem pamatiem un kura ietver idejas par brīvību, brālību un vienlīdzību, tādi novecojuši simboli kā ģerbonis ir izskaužami. Taču izskanēja arī atbalsts Igaunijas valsts ģerboņa izveidei. Piemēram, Igaunijas Republikas sūtnis Latvijā Jūliuss Seljamā (Juulius Seljamaa) 1925. gadā norādīja, ka pagājuši jau septiņi gadi kopš neatkarības pasludināšanas, bet Igaunijai joprojām nav sava ģerboņa, par ko nereti ir izbrīnīti citu valstu pārstāvji. Turklāt Latvijai un Lietuvai valsts ģerboņi jau ir.

1925. gadā, kad beidzot valsts ģerbonis bija izvēlēts un arī apstiprināts, bija svarīgi rast konkrētam laikam un sabiedrības noskaņojumam atbilstošus simbolu skaidrojumus. Šo simbolisko piepildījumu uzskatāmi demonstrē igauņu garīdznieka, dzejnieka un Kristīgās Tautas partijas (Kristlik Rahvaerakond) dibinātāja Leopolda Raudkepa (Leopold Raudkepp) valsts ģerbonī attēlotajām figūrām piešķirtās nozīmes. Ģerbonī attēlotos lauvas L. Raudkeps raksturoja kā drosmes simbolus, kur viens lauva simbolizē drosmi, ar kādu notika cīņas par brīvību senajos laikos, otrs – drosmi, kas izrādīta Harju sacelšanās laikā, 1343. gadā, bet trešais – igauņu drosmi, cīnoties par brīvību no 1918. līdz 1920. gadam. Savukārt ozola zari, pēc L. Raudkepa domām, simbolizē Igaunijas mūžzaļās brīvības tradīcijas neatlaidību un spēku. 

Pēc okupācijas valsts ģerbonis kopā ar citiem neatkarīgās Igaunijas simboliem kļuva par zināmu pretestības un valstiskās neatkarības nepārtrauktības simbolu. Tos plaši lietoja arī igauņu trimdā.