Dzelzeņu ģints (Genus Centaurea) kurvjziežu dzimtas (Familia Compositae, syn. Asteraceae) asteru rindas (Ordo Asterales) divdīgļlapju klases (Classis Dicotyledoneae (Magnoliopsida)) segsēkļu nodalījuma (Thypus Angiospermae) suga.

Mainoties lauksaimniecības metodēm (palielinoties herbicīdu lietojumam, efektīvāk attīrot sēklas no nezāļu piemaisījumiem), visā Eiropā tīrumos tā sastopama arvien retāk.

Ģints nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda Χείρω, Chiron, kas apzīmē grieķu mitoloģisko būtni Hīronu jeb kentauru – pa pusei cilvēku, pa pusei zirgu. Savukārt sugas epitets cyanus – koši zilo krāsu. Latviešu valodā lietotais sugas nosaukums – rudzupuķe – cēlies no tā, ka augs plaši sastopams labības laukos. Pēc šīs īpašības atvasināti sugas nosaukumi arī vairākās citās valodās.

Kurvjziežu dzimta (Compositae, syn. Asteraceae) cēlusies Dienvidamerikā kainozoja ēras paleogēna periodā aptuveni pirms 70–50 miljoniem gadu. Šīs dzimtas augi strauji evolucionējuši un izplatījušies visos kontinentos. Asteru rinda ir vislielākā divdīgļlapju klasē. Tajā iekļauj aptuveni 25 000 augu sugu, kas atbilst aptuveni 10–12 % no visiem ziedaugiem. Sevišķi daudz sugu ir atklātās augsnēs mērenā un subtropu klimata joslā, bet maz sugu sastopamas tropu joslas zemieņu lietusmežu apgabalos. Dzelzeņu ģintī šobrīd iekļautas 746 sugas, kas cēlušās Eirāzijā un Āfrikā, bet mūsdienās sastopamas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu.

Par zilās rudzupuķes izcelsmes reģionu uzskata Vidusjūras apgabalu. Tomēr līdz ar lauksaminiecības kultūrām tā izplatījusies daudzviet pasaulē, un nu tā sastopama visā Eiropā, Āzijā, Ziemeļāfrikā un Dienvidāfrikā, Ziemeļamerikā, atsevišķās valstīs Centrālamerikā un Dienvidamerikas ziemeļos.

Viengadīgs vai divgadīgs, vidēji liels (20–60 cm) kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Stublājs stāvs, zarains. Viss augs apmatots. Lapas pamīšus lineāras vai lancetiskas (garumā 3–8 cm, platumā 0,2–0,5 cm), sēdošas. Stublāja apakšējās lapas var būt plūksnainas. Ziedu kurvīši pa vienam zaru galā. Vīkala lapas zaļas, olveidīgas, ar zobainu, tumšu, plēvjainu piedevu galā. Kurvīša ārmalā ir tumši zili, plati, neauglīgi piltuvziedi. Kurvīša centrā violeti divdzimumu stobrziedi. Ziedus apputeksnē plēvspārņi (Hymenoptera) un divspārņi (Diptera). Zilā rudzupuķe ir svešapputes augs, un pašappute novērojama ļoti reti. Auglis – ap 0,4 cm garš, apmatots sēklenis. Zied no jūnija līdz septembrim.

Katrs rudzupuķes augs saražo ap 800 sēklu. Sēklas ienākas vienlaicīgi ar labības ražas nobriešanu vai īsi pirms tam, tāpēc līdz ar labības pļauju tiek novāktas arī rudzupuķu sēklas. Zilās rudzupuķes sēklas izskata, lieluma un smaguma ziņā ir visai līdzīgas labības sēklām, tāpēc vēsturiski tās bija grūti attīrīt no graudu ražas. Sējot labību, tika izsētas un izplatītas arī zilās rudzupuķes sēklas. Zilā rudzupuķe ir viena no segetālās veģetācijas sugām – šo sugu sākotnējais (pirms lauksaimniecības kultūras attīstības) biotops dabā nav identificējams, un par sugas dzīvotni kļuvusi lauksaimniecības zeme. Tā pielāgojusies regulāriem augsnes traucējumiem, ko izraisa tīruma aršana.

Zilā rudzupuķe ir terofīts, kas viena gada laikā iziet pilnu dzīves ciklu – dīgst, aug, zied, attīsta sēklas un iet bojā.

Saskaņā ar Graima augu stratēģiju (plant strategy type according to Grime) zilajai rudzupuķei ir jaukta (CR) tipa stratēģija – tā ātri aizņem brīvus zemes laukumus (R jeb ruderāla stratēģija), vienlaikus izteikti konkurējot gan ar lauksaimniecības kultūrām, gan citām nezālēm (C- stratēģija). 

Zilā rudzupuķe aug vieglās (smilšainās) līdz smagās (mālainās), labi drenētās, atklātās augsnēs. Suga vislabāk jūtas viegli skābās, neitrālās līdz viegli bāziskās augsnēs. Zilā rudzupuķe aug izteikti saulainos apstākļos. Rudzupuķes visbiežāk novērojamas tīrumos, tīrumu malās, regulāri traucētās augsnēs un dzelzceļa uzbērumos. Zilā rudzupuķe ir viena no raksturīgajām sugām augu sabiedrībā Ekstensīvi kultūraugu tīrumi (Arable land with unmixed crops grown by low-intensity agricultural methods, EUNIS biotopa kods I1.3). Suga nav sastopama biotopos ar saslēgtu veģetāciju – ilggadīgos zālājos: pļavās un ganībās. 

Mūsdienās zilā rudzupuķe plaši izplatījusies pasaulē līdz ar graudaugu kultūrām, jo suga visvairāk sastopama graudaugu (un rapša) tīrumos. Daudzviet, piemēram, Britu salās (arī Ziemeļvalstīs), zilā rudzupuķe uzskatāma par dzelzs laikmeta arheofītu. Suga vēsturiski uzskatīta par nevēlamu tīruma nezāli, kas būtiski samazina graudaugu ražu. Tā kā suga ilgstoši uztverta kā tīrumu nezāle, tās ierobežošanai tīrumi tiek migloti ar herbicīdiem. Herbicīdu plašā izmantošana būtiski ietekmējusi sugas izplatību un sastopamību – proti, tās izplatība labības laukos ir ievērojami samazinājusies visā Eiropā. Līdzās zilajai rudzupuķei krasi samazinājusies arī citu jutīgo nezāļu, piemēram, lauka magones, Papaver dubium, un lauka kokaļa, Agrostemma githago, sastopamība. Lauka nezāļu izplatība samazinājusies arī tāpēc, ka mūsdienās graudi daudz labāk tiek attīrīti no nezāļu sēklām un tās ir jutīgas pret paaugstinātu augsnes auglību.

Sugas populāciju dinamika un izplatība pasaulē ir neviennozīmīga. Zilā rudzupuķe izplatās plaši pasaulē gan nejauši – labības piejaukumos –, gan apzināti, jo tiek sēta kā dekoratīvs augs. 

Lai gan kopš laukaimniecības straujas industrializācijas zilā rudzupuķe, tāpat kā citas jutīgās nezāles, strauji pazudušas no to ierastā biotopa – kultūraugu tīrumiem –, šīs sugas aizsardzības statusu ir grūti definēt. Tā bijusi iekļauta Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) sarakstā kā globāli apdraudēta, bet šobrīd vairs par tādu netiek uzskatīta. Suga mūsdienās sastopama daudzviet pasaulē, tālu no sava sākotnējā areāla. Tā daudzviet tiek audzēta kā kultūraugs, kas apgrūtina noteikt auga globālo statusu. Zilā rudzupuķe ir invazīva suga Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Zilā rudzupuķe nav indīga. 

Zilā rudzupuķe ir oficiāla droga. Drogai tiek vākti tikai zilie piltuvziedi. Tiem ir urīndzenoša, žultsdzenoša, sviedrējoša, pretiekaisuma, spazmolītiska, menstruācijas veicinoša, ēstgribu stimulējoša un tonizējoša iedarbība. To var lietot galvassāpju un drudža mazināšanai, saaukstēšanās gadījumā, pret klepu un garo klepu. Rudzupuķu uzlējumu var izmantot acu skalošanai, lai mazinātu plakstiņu apsārtumu, acu iekaisumu un sāpes. Ārīgi (apmazgājumiem, kompresēm) to lieto dažādu ādas slimību ārstēšanai un brūču dziedēšanai. Šo drogu nedrīkst lietot grūtniecības laikā.

Jaunus rudzupuķu dzinumus var ēst un izmantot salātu pagatavošanā. Ziedi tiek vākti un izmantoti ēdienu dekorēšanai un tējām.

Zilā rudzupuķe ir Igaunijas nacionālais augs. Rudzupuķei ir simboliska nozīme, un tās attēlojums gan agrāk, gan mūsdienās iekļauts dažādu organizāciju logotipos un ģerboņos. Zilās rudzupuķes iedvesmojušas gan dzejniekus, gan māksliniekus. Dažādās tautās sacerētas leģendas un ticējumi saistībā ar rudzupuķēm. Rudzupuķes tiek vāktas savvaļas augu buķetēs, Jāņu zāļu pušķos, izmantotas vainagu vīšanai. 

Zilā rudzupuķe ir ļoti dekoratīvs augs, kas iemantojis simbolisku nozīmi vairāku tautu folklorā. Tā izsenis selekcionēta un audzēta dārzos kā dekoratīvs augs. Mūsdienās radītas ļoti daudzas zilās rudzupuķes kultūršķirnes ar dažādu nokrāsu ziediem: baltiem, gaiši ziliem, sārtiem, rozā un violetiem. Selekcijas rezultātā attīstītas dažādas zieda formas, piemēram, ar pildītiem ziediem, pundurformas augi. Mūsdienās rudzupuķes tiek audzētas arī komerciālās audzētavās. Zilā rudzupuķe ir viens no populārākajiem augiem, kas tiek iekļauts savvaļas augu maisījumos un plaši izmantots apputeksnētāju dobju un apstādījumu veidošanā.

Zilā rudzupuķe sastopama visā Latvijā, visbiežāk – ar herbicīdiem neapstrādātās tīrumu malās, ceļmalās un grāvmalās ar traucētu augsni. Tāpat kā citur Eiropā, sugas sastopamība tīrumos samazinās.