H. Blaus dzimis latviešu ārsta un literāta Kārļa Blaua ģimenē. 1906. gadā beidzis reālskolu Tērbatā, 1906.–1913. gadā studēja arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc studiju beigšanas un Pirmā pasaules kara laikā strādāja par inženieri un arhitektu Krievijas Impērijas militārajā resorā – dzīvokļu apgādes, būvniecības un inženieru struktūrvienībās; komandēts uz Pēterburgu (no 1914. gada – Petrograda), Helsinkiem.

Pēc Pirmā pasaules kara atgriezās Latvijā. Sākumā strādāja transporta un ceļu nozares iestādēs Valmierā, Gulbenē un Cēsīs. No 1920. gada dzīvoja Rīgā; 20. gados strādāja par ekspertu Apdrošināšanas un transporta akciju sabiedrībā “Latvija”; 20. gadu otrajā pusē un 30. gados bija skolotājs Rīgas Valsts tehnikumā. Līdztekus tam 20.–30. gados nodarbojās ar arhitekta un būvinženiera privātpraksi. 1932. gadā izdota H. Blaua grāmata “Būvmācība arodskolām un technikumiem” (atkārtots izdevums 1939. gadā).

H. Blaus māla baložu šaušanai pievērsās ap 1910. gadu. Tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs izcīnīja pārbaudes sacensībās Pēterburgā 1912. gadā. Olimpiskajās spēlēs Stokholmā 1912. gadā, pārstāvot Krievijas Impēriju, izcīnīja 3. vietu – bronzas godalgu – māla baložu šaušanā (ieguva 91 punktu). 1912. gada olimpiskajās spēlēs piedalījās arī šaušanā uz skrejošo briedi (t. i., uz kustīgu mērķi).

Ar panākumiem startēja šaušanas sacensībās arī pēc Pirmā pasaules kara. Saskaņā ar sporta vēstures pētnieku Viļa Čikas, Arnolda Šmita un Latvijas Olimpiskās komitejas apkopotajiem datiem, H. Blaus Latvijas čempiona titulu māla baložu šaušanā izcīnīja deviņas reizes (1926., 1928., 1930.–1935., 1938. gadā), kā arī kļuva par valsts čempionu šaušanā ar mazkalibra šauteni. H. Blaus vairākkārt laboja Latvijas rekordus māla baložu šaušanā.

H. Blaus pārstāvēja Latviju arī starptautiskās šaušanas sporta sacensībās, tostarp Baltijas meistarsacīkstēs jeb čempionātā 1937. gadā, pasaules čempionātos Berlīnē 1936. gadā un Helsinkos 1937. gadā. Regulāri 30. gados pārstāvēja Latvijas izlasi valstsacīkstēs māla baložu šaušanā, izcīnot uzvaras gan izlases sastāvā, gan individuālajā konkurencē. Savās pēdējās nozīmīgākajās starptautiskajās sacīkstēs – pasaules čempionātā Helsinkos 1937. gadā – H. Blaus bija labākais no Latvijas māla baložu šāvējiem un kopā ar Latvijas izlasi ieguva 6. vietu māla baložu šaušanas kopvērtējumā.

Līdztekus šaušanas sportam aizrāvās ar medībām un kinoloģiju. Līdzdarbojās dažādās šaušanas un medību sporta organizācijās, t. sk. Āgenskalna Strēlnieku biedrībā, Latvijas Pareizu medību un šaušanas biedrībā, Latvijas Medību biedrībā. 30. gados izveidoja un uzturēja savu suņu audzētavu. 1935. gadā izdota H. Blaua grāmata “Šaušanas māksla ar skrošu bisi: rokas grāmata medību un sporta šaušanā” ar autora ilustrācijām (atkārtots izdevums 2016. gadā).

H. Blaus daiļslidošanas sacensībās Rīgā startēja jau no 20. gs. pirmās desmitgades. Pārstāvot Āgenskalna Strēlnieku biedrību, 1912. gadā kļuva par Krievijas Impērijas Baltijas guberņu meistaru jeb čempionu daiļslidošanā.

20. gados neatkarīgajā Latvijā H. Blaus kļuva par vienu no nozīmīgākajiem daiļslidošanas sporta organizatoriem un ievērojamākajiem Latvijas daiļslidotājiem. 1926. gadā H. Blaus kļuva par pirmo Latvijas daiļslidošanas čempionu kungu konkurencē. Šo panākumu viņš atkārtoja arī 1928. un 1929. gadā. 20. gados piedalījās arī starptautiskās daiļslidošanas sacensībās.

Daiļslidošanā H. Blaus 20. gados pārstāvēja 1. Rīgas riteņbraucēju biedrību (1. RRB), kā arī vadīja 1. RRB Daiļslidošanas sekciju. Vēlāk šajā sporta veidā pārstāvēja 30.01.1929. reģistrēto sporta biedrību “Latvijas Daiļslidotāju klubs” (LDK). H. Blaus līdzdarbojās Latvijas Ziemas sporta savienības (LZSS) organizatoriskajā darbā. 20. gados bija LZSS Slidskriešanas (Ātrslidošanas) sekcijas loceklis, Vēlāk, pēc LZSS Daiļslidošanas sekcijas izveides, bija šīs sekcijas loceklis (no 1929./1930. līdz 1932./1933. gada sezonai, ar pārtraukumiem). 1931. gadā H. Blaus ziedoja ceļojošo balvu, kas tika izcīnīta Latvijas daiļslidošanas meistarsacīkstēs. Vēl 30. gados darbojās kā daiļslidošanas sacensību tiesnesis.

H. Blaus spēlēja arī tenisu, 20. gados piedalījās 1. RRB Tenisa sekcijas organizatoriskajā darbā.

Otrā pasaules kara sākumā, vācbaltiešu izceļošanas laikā, (viņam bija vācu radi) pārcēlās no Latvijas uz Vāciju. H. Blaus miris no tuberkulozes 04.06.1944., par ko precīzi ziņoja arī tā laika Latvijas prese (literatūrā ir bieži izplatīta kļūda, kā H. Blaua miršanas datumu norādot gadu vēlāk – 04.06.1945.).

Līdzās sacensībās izcīnītajām godalgām – medaļām un kausiem – saņēmis sporta organizāciju, medību biedrību apbalvojumus. Par panākumiem šaušanas sportā un daiļslidošanā 1933. gadā apbalvots ar Latvijas Sporta organizāciju apvienības (LSOA) godazīmi “Par nopelniem” (bija viens no vairākiem sportistiem, kuri godazīmi saņēma par sasniegto divos sporta veidos).

Godinot latvieša pirmās olimpiskās medaļas izcīnīšanas simtgadi, 30.12.2012. pie nama Baložu ielā 14, kur 1932.–1939. gadā dzīvoja H. Blaus, ar Latvijas Šaušanas federācijas, Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Sporta muzeja līdzdalību atklāta H. Blauam veltīta piemiņas plāksne.