(angļu podicipediformes in Latvia, vācu Podicipediformes in Lettland, franču podicipediformes en Lettonie, krievu поганкообразные в Латвии)

Latvijas teritorijā savvaļā ir reģistrētas piecas dūkurveidīgo putnu sugas. Tās visas Latvijā arī ligzdo. Dūkurveidīgie putni Latvijā sastopami arī ziemošanas laikā, bet daudz mazākā skaitā nekā ligzdošanas laikā. Ligzdo stāvošos ūdeņos, bet ziemo galvenokārt jūrā.

Dūkurveidīgo putnu kārtā ietilpst tikai viena – dūkuru – dzimta. Tā netiek dalīta ne apakšdzimtās, ne tribās, un tajā ietilpst sešas ģintis, no kurām Latvijā sastopamas divas. No 23 pasaules dūkurveidīgo putnu sugām Latvijā savvaļā konstatētas piecas.

Dūkurveidīgie putni ir vidēji un nelieli ūdensputni ar tievu kaklu un smailu knābi. Viņu ķermenis labi piemērots niršanai. Ķermeņa priekšpuse ir sāniski saplacināta, bet pakaļpuse noapaļota, un aste ir ļoti īsa. Kājas novietotas tālu ķermeņa pakaļgalā, un pirkstiem ir lapveida peldplēves. Tāpēc dūkurveidīgie putni ļoti labi peld un nirst, bet uz sauszemes pārvietojas ar grūtībām. Spārni salīdzinoši nelieli un šauri. Apspalvojums ir ūdensdrošs. Apspalvojuma krāsa abu dzimumu putniem ir līdzīga, un arī riesta tērpa raksturīgās iezīmes – cekuls un citas pagarinātas spalvas uz galvas – ir abu dzimumu putniem. Pēcriesta tērps pelēcīgāks, ar tumšu ķermeņa augšpusi un baltu vai pelēcīgu apakšpusi.

Visas Latvijā reģistrētās dūkurveidīgo putnu sugas šeit arī ligzdo. Dūkurveidīgie putni ir novērojami arī caurceļošanas un ziemošanas laikā, taču pārziemo salīdzinoši nelielā skaitā. Lielākoties aizlido pārziemot Rietumeiropā vai Dienvideiropā. Ligzdošanas dzīvotne ir galvenokārt dažādi stāvoši ūdeņi – lielāki un mazāki ezeri, dīķi, vecupes, bet ziemo galvenokārt jūrā. Dūkurveidīgie putni lielākoties pārtiek no dažādiem ūdens dzīvniekiem: nelielām zivīm, abiniekiem, kukaiņiem un gliemjiem.

Dūkurveidīgie putni ir monogāmi. Pāru veidošanos (arī teritorijas aizsardzību u. c.) pavada raksturīgi riesta rituāli. Ligzdu būvē abu dzimumu putni, tā veidota no ūdensaugiem. Ligzda parasti peldoša, t. i., to uz vietas notur ūdensaugi, taču tā balstās uz ūdens. Ligzdas uz zemes atrodas tikai izņēmuma gadījumos, un visbiežāk tas notiek, krītoties ūdens līmenim. Ligzdas būve un uzturēšana turpinās arī dēšanas un perēšanas laikā. Dējumā parasti ir 2–7 olas, bet iespējami arī lielāki vai mazāki dējumi. Olu krāsa sākumā balta, bet ar laiku, olām nosmērējoties, tās kļūst brūnas. Latvijā dūkurveidīgajiem putniem gadā ir viens perējums. Olas perē abu dzimumu putni.

Mazuļi ir ligzdbēgļi, taču, tā kā perēšana tiek sākta uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas, tie nešķiļas vienlaikus. Kad pēdējā ola ir izšķīlusies, mazuļi atstāj ligzdu uz muguras vienam no pieaugušajiem putniem. Lai gan mazuļi jau uzreiz ir paši spējīgi nirt, tie atkarīgi no pieaugušajiem putniem, kas nodrošina barību un siltumu.

Informācija par dūkurveidīgo putnu populāciju lielumiem un pārmaiņām Latvijā ir salīdzinoši zemas kvalitātes. Pieejamie dati liecina, ka visām sugām, izņemot mazo dūkuri, notikusi ligzdojošās populācijas ilgtermiņa vai īstermiņa samazināšanās. Skaita samazināšanās iemesli nav zināmi.

Pasaulē populācija sarūk trim no Latvijā sastopamajām dūkurveidīgo sugām – mazajam, ragainajam un pelēkvaigu dūkurim, bet tikai ragainais dūkuris šobrīd pasaulē tiek klasificēts kā apdraudēts. Cekuldūkura un melnkakla dūkura pasaules populācijas pārmaiņu tendences nav zināmas.

Viena no Latvijā sastopamajām dūkurveidīgo kārtas sugām – ragainais dūkuris – ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājama (iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā).

Latvijā īpaši aizsargājamas ir trīs dūkurveidīgo kārtas sugas: mazais, melnkakla un ragainais dūkuris.