Digitālo tehnoloģiju invāzija bērnu ikdienā iniciē akadēmisku diskusiju par jaunu bērnības veidu, kas atšķiras no iepriekšējām bērnības koncepcijām. Atšķirībā no citām bērnības formām, digitālā bērnība tiek konstruēta ne tikai sociāli, bet arī virtuāli. Tā iekļauj gan reālo, gan digitālo telpu bērnu socializācijai, tajā tieši digitālo rīku un resursu izmantošana sagatavo bērnus nākotnei pieaugušo pasaulē. Digitālā bērnība sociālajās zinātnēs gan konceptuāli, gan empīriski biežāk tiek pētīta socializācijas perspektīvā, taču pēdējā laikā tās kontekstā vērojama pievēršanās arī pētījumiem bērnu attīstības perspektīvā saistībā ar atklājumiem psiholoģijā, medicīnā un neirozinātnē.

Pētījumi par bērniem un medijiem aktīvi tiek veikti kopš 20. gs. 60.‒70. gadiem, taču digitālā bērnība kā sociāla konstrukcija akadēmiskajā diskursā iezīmējas 21. gs. sākumā, kad digitālās tehnoloģijas un internets kļūst par neatņemamu cilvēka, un īpaši bērna, ikdienas dzīves daļu. 21. gs. pirmajā dekādē bērns iepazinās ar tehnoloģijām vidēji 6–13 gadus vecumā, otrajā dekādē jau ir runa par 3–4 gadus vecu bērnu un pat zīdaiņu digitālo pratību un tehnoloģiju izmantošanas paradumiem. Tas veicināja pētniecisko interesi par maziem bērniem kā interneta lietotāju grupu, nosaucot “digitālo mazuli” par radikāli jaunu sociālu fenomenu. Tāpat bērnu kultūra digitālajā laikmetā pirmo reizi nodēvēta par pašu bērnu konstruētu, kādēļ pieaugušajiem tā kļuvusi nesaprotama un neaizsniedzama, jo sociālo paraugu komunikācijai ar bērniem, viņu audzināšanai pasaulē, kurā tehnoloģijas pamazām no sociālās ekoloģijas centra izstumj cilvēku, vietā noliekot ierīci, vienkārši nav. Digitālā bērnība tiek traktēta kā neatkarīga pašu bērnu kultūras pasaule, sociālā prakse, tās inovatīvā rakstura dēļ sociālajās zinātnēs tās izpētei tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.

Digitālā bērnība ir viena no bērnības koncepcijām, kura saistīta ar būtiskām tradicionālās izpratnes transformācijām. Sociālajās zinātnēs bērnība tiek skaidrota kā konstrukts, kas ietver sociālo un kultūras priekšstatu kopumu par to, kā dažādās sabiedrībās bērni atšķiras no pieaugušajiem. Bērnība kā fenomens ietver sevī daudzus bērnības koncepciju variantus, kas pamatojas pat ļoti kontrastējošās idejās par bērnības ilgumu, kvalitātēm un kritērijiem, kas pieaugušos atšķir no bērniem, attiecībām starp bērniem un pieaugušajiem sabiedrībā pieņemtajā sociālajā hierarhijā.

Digitālā bērnība ir koncepcija, kura tiek uzskatīta par jaunu un pretrunīgu kultūras formu: no vienas puses, jauno tehnoloģiju radītās apjomīgās pārmaiņas bērnu dzīvēs ietver nebijušu pozitīvas attīstības potenciālu, īpaši, ja runa ir par mācīšanos, bet, no otras puses, digitalizācija bieži tiek uztverta kā cilvēcei līdz šim nepieredzētu apdraudējumu izraisītāja, kas var būtiski ietekmēt bērnu attīstību un pilnvērtīgu dzīvi nākotnē.

Optimistiski noskaņotie pētnieki uzsver, ka internets bērnus ir atbrīvojis no pieaugušo aizbildniecības un kontroles, padarījis par sociālu grupu ar tiesībām uz pašizpausmi, ar iespējam veidot savu kultūru, savas kopienas. Dators šajā pieejā reprezentē logu uz jaunu pasauli, kas uzrunā pašu bērnu, viņa attīstības vajadzības un ļauj sasniegt jaunus mērķus.

Pētnieki, kuri pārstāv daudz skeptiskāku pozīciju, fokusējas uz digitālo tehnoloģiju izklaidējošo funkciju un pieaugošo morālo paniku par interneta un datorspēļu degradējošo ietekmi uz bērnu psihi un socializāciju. Tiek akcentēta tehnoloģiju dehumanizējošā loma, kas iznīcina ierastās cilvēku komunikācijas un kultūras formas.

Diskusija par digitalizācijas procesu ietekmi uz bērniem joprojām ir aktuāla, jo tā ir iedragājusi tradicionālos priekšstatus par bērna lomu sabiedrībā un bērnības izpratni kopumā.

Vēsturnieks Filips Arjess (Philipe Aries) skaidro bērnību kā specifisku posmu cilvēka dzīvē, ko raksturo nevainīgums, nezināšana, atkarība un pieaugušo rūpes. Bērnības izpratne parasti tiek pamatota: 1) noteiktā cilvēka bioloģiskajā vecumā, kas sabiedrībā palīdz nošķirt bērnus no pieaugušajiem, 2) darbības formu segregācijā, kas iezīmē tikai bērnam un tikai pieaugušajam atbilstošu darbību tīklu, piemēram, bērnam – skola un rotaļāšanās, pieaugušajam – darbs utt., 3) sociālo institūciju sistēmā (skolas, bērnam domātas telpas mājoklī, rotaļlaukumi utt.), kas ļauj īstenot rūpes un aizsardzību, bet arī bērnu kontrolēt, 4) īpaša rūpju tīkla (vecāku pienākumi, audzināšanas stili utt.) izveidē bērna audzināšanai.

Digitālās kultūras kontekstā publicists Nīls Postmens (Neil Postman) pasludina bērnības beigas, jo, bērniem piekļūstot internetam, viņi piekļūst informācijai, kas atslepeno pieaugušo pasauli, būtībā iznīcinot ierastos bērnības izpratnes kritērijus: 1) interneta dēļ nav iespējams norobežot bērnus no viņu vecumam neatbilstošas informācijas un darbībām, 2) tāpat internets pārkāpj fiziskās telpas ierobežojumus – bērns, kas teorētiski atrodas savā istabā, praktiski tajā nav, jo atrodas internetā, kas ir publiska telpa, 3) pieaugušo atsvešināšanās no bērnu kultūras rada mulsumu audzināšanā un ierobežo pieaugušo iespējas gan rūpēties, gan kontrolēt.

Piekļūstot internetam, bērni būtībā nav uzskatāmi par nezinošiem un informācijas nesamaitātiem, viņu prasmes tehnoloģiju izmantošanā liedz uztvert viņus par nevarīgiem un no pieaugušajiem atkarīgiem, jo tieši jaunākajiem sabiedrības locekļiem bieži tiek jautāts padoms tehnoloģiju izmantošanas jomā. Tiek uzsvērts, ka digitālajā laikmetā bērni paši rada bērnību, reproducējot un interpretējot pieaugušo pasauli atbilstīgi savām vajadzībām un pieredzei.

Digitālā bērnība ietver trīs tematiskos lokus, kas identificē nozīmīgākos izaicinājumus digitālajā laikmetā: 1) vesels bērns digitālajā laikmetā: jaunas izpratnes veidošana un vadlīniju izstrāde par digitalizācijas ietekmi uz bērna fizisko un psihisko labizjūtu un attīstību; 2) izglītots bērns digitālajā kultūrā: attīstīt tehnoloģiju bagātinātas mācīšanās modeļus, pieejas un labās prakses, kas veicinātu bērnu izglītības iespējas, nodrošinot iekļaujošu un līdztiesīgu vidi; 3) bērns ar piekļuvi (connected child) digitālajā sabiedrībā: radīt bērniem atbilstošu izpratni par digitālo tehnoloģiju lietošanu un attīstīt tehnoloģiskās inovācijas, lai veicinātu pozitīvas attiecības ar vienaudžiem, ģimeni, kopienu un sabiedrību kopumā, kā arī respektētu bērna privātumu, tiesības un pilsonisko pozīciju.

Lai gan N. Postmens, izmantojot televīzijas ietekmes analīzi uz bērna vietu sociālajā hierarhijā rietumu kultūrā, problematizēja bērnības fenomenu un paziņoja par tās izzušanu jau 1982. gadā, digitālās bērnības koncepcijas izveides pirmsākumi meklējami 20./21. gs. mijā, kad aktualizēta diskusija par jaunu pedagoģiskās antropoloģijas perspektīvu. Tika mainīti akcenti no pedagoģiskās jābūtības uz bērna ikdienas pieredzes analīzi – jautājumu “Ko mediji dara ar bērnu?” nomaina cits: “Ko bērns dara medijos?”. Tiek uzsvērta bērna sociālā rīcībspēja (child as an agent) un viņa aktīvā loma socializācijas procesā.

Vācu izglītības zinātnieks Dīters Bāke (Dieter Baacke) 1999. gadā, raksturojot arvien pieaugošo bērnu iesaisti tehnoloģiju lietošanā, min jēdzienu “mediju bērnība”, bet 2001. gadā publicists Marks Prenskis (Marc Prensky), lai raksturotu bērnus, kas lielu savas dzīves daļu pavada tiešsaistē un lieliski pārvalda interneta un digitālo valodu, nosauc viņus par “digitālajiem pilsoņiem” (digital native). Ilgu laiku, lai raksturotu bērna uzaugšanu informācijas sabiedrībā, izmantoja jēdzienus “mediju bērnība” un “medializētā bērnība”, taču jau 2007. gadā pediatrijas jomas pētījumā par elektroniskajiem medijiem un tehnoloģiju izmantošanu pirmsskolas vecuma bērnu un zīdaiņu vidū minēts jēdziens “digitālā bērnība”.

2002. gadā Lielbritānijas pētniece Sonija Livingstone (Sonia Livingstone) publicēja grāmatu “Jaunieši un jaunie mediji: bērnība un mainīgā mediju vide” (Young People and New Media: Childhood and the Changing Media Environment), kas aizsāka strauju sociālo zinātņu intereses pieaugumu par šo tēmu.

Mūsdienās bērnība vienmēr ir digitālā bērnība, jo būtībā mūsdienās rietumu kultūrā nav aktīvas sociālās dzīves ārpus digitalizācijas. Digitālās bērnības fenomens ir problematizējis “attiecības ar bērnu” plašos sabiedriskos kontekstos. Digitālajā kultūrā bērns ir kļuvis par pieaugušajiem līdzvērtīgu patērētāju, viņa viedoklim ir nozīme politiskajās debatēs. Kopš ANO Konvencijas par bērnu tiesībām parakstīšanas 1989. gadā tiek konstruēta bērncentrēta sabiedrība, kurā bērns ieņem līdzvērtīgu pozīciju sociālajā hierarhijā – digitalizācijas procesi ir viens no svarīgākajiem bērnu līdztiesības un sociālās iesaistes balstiem.

Taču pats būtiskākais digitālās bērnības izaicinājums ir pieaugušo pedagoģiskās kompetences transformācijas digitālajā laikmetā – tehnoloģiju invāzija bērnu ikdienā radījusi situāciju, ko pētnieki uzskata par unikālu – bērnu kultūra pieaugušajiem bieži ir nesaprotama –, vecākiem ir svešas bērnu nodarbes internetā, vecāku spēja piekļūt tehnoloģijām nereti ir ierobežotāka nekā bērniem, vecāki neatpazīst simbolus un nozīmes, ko bērni savā ikdienas valodā izmanto. Atceroties, ka gadsimtiem ilgi pieaugušie ir bijuši bērnu kultūras veidotāji, digitālās realitātes radītie izaicinājumi pieaugušajiem bieži liek izjust bezspēcību un savas autoritātes mazināšanos. Tas nozīmē nepieciešamību pēc vecāku iesaistes pārdefinēšanas un jaunas pedagoģiskās kultūras veidošanās.