Līdz ar tehnoloģiju attīstību un straujo progresu ir nepieciešams arī padziļināti analizēt tehnoloģiju izmantojumu izglītībā gan no jaunu teorētisko virzienu attīstības perspektīvas, gan arī tāpēc, lai saprastu tehnoloģiju izmantošanas iespējas un sekmētu to pilnvērtīgu izmantošanu izglītības procesā. Nepieciešams panākt, lai tehnoloģijas padarītu mācīšanās procesu efektīvāku no tā organizatoriskās perspektīvas, kā arī tiktu izmantotas zināšanu pilnveidei. Līdz ar to jēdziens "tehnoloģijas izglītībā" šobrīd ietver divus attīstības virzienus. Viens no tiem ir izglītības tehnoloģijas, kas ir izmantojamas mācību procesa dažādošanai, organizatoriskā procesa atvieglošanai, kā arī lai nodrošinātu piekļuvi informācijai. Otrs virziens ir, kad tehnoloģijas tiek izmantotas, lai palīdzētu apgūt zināšanas kvantitatīvā aspektā (ātrāka zināšanu apguve, kvalitatīvāka zināšanu apguve, paplašināta zināšanu apguve), sekmējot gan prasmi meklēt un analizēt informāciju, gan prasmi radīt jaunas zināšanas, jaunus risinājumus. Runājot par dažādu tehnoloģiju un tehnoloģisko risinājumu izmantošanu mācību procesā, kur tehnoloģijas ir ne tikai rīks, bet arī līdzeklis, kas sekmē mācību satura apgūšanu, lieto terminu “tehnoloģiju bagātināta mācīšanās”, kas ietver ideju, ka jebkurš tehnoloģiskais risinājums tiek izmantots, lai sekmētu zināšanu apguvi. Piemēram, ja datortehnoloģija mācību procesā tiek izmantota kādu mācību darbu sagatavošanai un nosūtīšanai, tad tā ir uzskatāma par izglītības tehnoloģiju, savukārt, ja datortehnoloģija tiek izmantota, lai nodrošinātu piekļuvi mācību saturam un sekmētu jaunu zināšanu apguvi un jauna satura radīšanu, tad tā ir uzskatāma par tehnoloģiju, kas nodrošina tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos. Piemēram, interaktīvā tāfele pati par sevi ir izglītības tehnoloģija, bet saturs, kas tiek atspoguļots, izmantojot interaktīvo tāfeli, nodrošina tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos. Tātad var uzskatīt, ka šis iedalījums apakšvirzienos ‒ tehnoloģijas izglītībā un tehnoloģiju bagātināta mācīšanās ‒ ir atkarīgs no tā, kāds ir tehnoloģiju izmantošanas mērķis. Tehnoloģijas un tehnoloģiskie risinājumi var tikt izmantoti arī iekļaujošas izglītības nodrošināšanai, kur tās var kalpot kā noteiktu funkciju atvieglotājas, piemēram, cilvēkiem ar redzes traucējumiem var tikt izmantota digitālā pildspalva, kas atskaņo grāmatā rakstītu tekstu, vai, izmantojot robotu tehnoloģijas, var tikt nodrošināta virtuālā klātbūtne klasē, pašam skolēnam atrodoties citā vietā (piemēram, skolēniem, kas ilgstoši slimo).
Trešais virziens, kas ir aktuāls, izmantojot tehnoloģijas un tehnoloģiskos risinājumus izglītībā – dažādi riski, kas var rasties. Šis virziens arī ir dalāms vairākos apakšvirzienos: 1) tiešsaistes radītie riski, piemēram, piekļuve vecumam neatbilstošai informācijai, iespēja tikt pakļautam vardarbībai; 2) tehnoloģiju izmantošanas ietekme uz fizisko (piemēram, redzes problēmas, mazkustīgums) un psihoemocionālo (piemēram, datoratkarība) attīstību; 3) tāda digitālā mācību satura izmantošana, kas neatbilst izglītojamo attīstības īpatnībām un sasniedzamajiem mācību mērķiem; 4) ētisko un normatīvo aktu pārkāpumi, piemēram, autortiesību pārkāpumi, datu aprites noteikumu pārkāpumi.