Rauši no neraudzētas rudzu miltu mīklas pieder pie ļoti seniem cepumu veidiem; ne velti tie pazīstami plašākā Baltijas jūras reģionā, kad vietējo virtuvi noteica tas, ko šajā reģionā varēja izaudzēt, un raksturīgākie ēdiena gatavošanas paņēmieni.
Šodien zināmās Kurzemes sklandraušu sastāvdaļas Latvijas teritorijas iedzīvotāju uzturā ienāca dažādos laikos – rudzi bija nozīmīga uztura daļa jau 1. g. t. beigās, burkāni izmantoti kopš viduslaikiem, savukārt kartupeļi latviešu nacionālajā virtuvē nostiprinājās 19. gs. Arī sklandraušu pagatavošana laika gaitā mainījusies.
1893. gadā laikraksta “Austrums” 6. numurā kāds B. kungs ir sniedzis pirmo rakstiski fiksēto sklandraušu recepti: “Sklandrauši jeb dižrauši. Dundagā, sastāvdaļas šādas: ‘apakša’, iz cieti mīcītas rudzu mīklas plāni izrullēta, apaļa, ar uzlocītām malām; ‘dižvirsa’ – miežu milti, iemaisīti rūgušā pienā – lejama uz ‘apakšas’, ‘mazvirsa’, iz vārītiem rāceņiem, vaj burkāniem, smalki sadruķētiem un iemaisītiem krējumā, vaj saldā pienā, lejama uz ‘dižvirsas’.”
Pavārgrāmatās sklandraušu receptes parādās tikai pēc Pirmā pasaules kara, jo līdz tam liela daļa zemnieku ēdienu recepšu tiek nodotas mutvārdos, bet latviešu valodā sarakstītajās pavārgrāmatās vairāk ir fiksēta vācbaltiešu muižu un turīgo saimniecību virtuve. Tikai 20. gs. 30. gados pavārgrāmatās tiek iekļautas atsevišķas nodaļas, kas veltītas senajiem latviešu tautas ēdieniem. Nereti sastopamas arī sklandraušu receptes, tomēr šajā laikā nav vienprātības par tā sastāvdaļām: dažās receptēs minēts kartupeļu un burkānu pildījums, citās – tikai burkānu, citās – raudzēta kviešu mīkla, citās – pildījumam pievienota citrona miziņa vai kanēlis. Pavārgrāmatās laikā no 1980. līdz 1990. gadam nostiprinājās viena sklandraušu recepte, kurā nemainīgi ir rudzu mīklas pamatne, kartupeļu kārta un burkānu kārta.
Sklandrausis tiek uzskatīts par tradicionālu kurzemnieku ēdienu. Suiti to uzskata par savējo un dēvē arī par suitu rausi. Tomēr pastāv uzskats, ka sklandraušu cepšana Kurzemē un Zemgalē pārņemta no lībiešu tradicionālās virtuves, jo līdzīgus raušus gatavo arī citas somugru tautas, piemēram, somi un karēļi. Somijā tradicionālais “Karjalanpiirakka” (no somu valodas ’Karēlijas rausis vai pīrāgs’) ir radies 17. gs., un tas pazīstams arī Zviedrijā, Igaunijā un Krievijas ziemeļos. Šo laiviņas formas rudzu mīklas pīrāgu pilda ar miežu, griķu vai rīsu putru vai kartupeļu biezeni, izmanto arī citu dārzeņu biezeni – kāļu, burkānu, rāceņu, kāpostu vai sēņu. Mūsdienās karēļu pīrāgs ir nozīmīga somu nacionālās virtuves daļa, visbiežāk to pilda ar rīsu pildījumu, ko pārziež ar sviesta un sakapātas vārītas olas maisījumu.