Nosaukumu veido saliktenis no vārdiem “sklanda” un “rausis”. Vārds “rausis” ir viens no senākajiem apzīmējumiem krāsnī ceptiem mīklas ēdieniem, kas pavārgrāmatās attiecināts arī uz cepumiem, atvērtiem pīrāgiem un citiem. Tas cēlies no darbības vārda “raust” – apbērt, norādot uz to, ka raušu pagatavošana bijusi ļoti vienkārša: tie ierausti karstos pavarda pelnos vai saraustās krāsns oglēs. Vārds “sklanda” ir sens kuršu valodas vārds, kas nozīmē ‘žoga kārts’, ‘zedeņu žogs’, arī ‘slīpa, nolaidena vieta ziemas ceļā’. Mūsdienās Kurzemē joprojām ir īpašs žoga veids, kas tiek saukts par sklandu žogu. Sklanda šajā gadījumā norāda uz rauša formu ar slīpu malu, kas atgādina apjoztu žogu. Sklandrausi sauc arī par žograusi un dižrausi.

Pamatni veido neraudzēta rudzu miltu mīkla. Pildījumam izmanto kartupeļu un burkānu masu, ko var papildināt ar citām sastāvdaļām – sviestu, krējumu, cukuru, olām, mannu un citām. Virspusē var būt uzziesta arī krējuma kārta, uzkaisīts kanēlis vai ķimenes.

Rauši no neraudzētas rudzu miltu mīklas pieder pie ļoti seniem cepumu veidiem; ne velti tie pazīstami plašākā Baltijas jūras reģionā, kad vietējo virtuvi noteica tas, ko šajā reģionā varēja izaudzēt, un raksturīgākie ēdiena gatavošanas paņēmieni.

Šodien zināmās Kurzemes sklandraušu sastāvdaļas Latvijas teritorijas iedzīvotāju uzturā ienāca dažādos laikos – rudzi bija nozīmīga uztura daļa jau 1. g. t. beigās, burkāni izmantoti kopš viduslaikiem, savukārt kartupeļi latviešu nacionālajā virtuvē nostiprinājās 19. gs. Arī sklandraušu pagatavošana laika gaitā mainījusies.

1893. gadā laikraksta “Austrums” 6. numurā kāds B. kungs ir sniedzis pirmo rakstiski fiksēto sklandraušu recepti: “Sklandrauši jeb dižrauši. Dundagā, sastāvdaļas šādas: ‘apakša’, iz cieti mīcītas rudzu mīklas plāni izrullēta, apaļa, ar uzlocītām malām; ‘dižvirsa’ – miežu milti, iemaisīti rūgušā pienā – lejama uz ‘apakšas’, ‘mazvirsa’, iz vārītiem rāceņiem, vaj burkāniem, smalki sadruķētiem un iemaisītiem krējumā, vaj saldā pienā, lejama uz ‘dižvirsas’.”

Pavārgrāmatās sklandraušu receptes parādās tikai pēc Pirmā pasaules kara, jo līdz tam liela daļa zemnieku ēdienu recepšu tiek nodotas mutvārdos, bet latviešu valodā sarakstītajās pavārgrāmatās vairāk ir fiksēta vācbaltiešu muižu un turīgo saimniecību virtuve. Tikai 20. gs. 30. gados pavārgrāmatās tiek iekļautas atsevišķas nodaļas, kas veltītas senajiem latviešu tautas ēdieniem. Nereti sastopamas arī sklandraušu receptes, tomēr šajā laikā nav vienprātības par tā sastāvdaļām: dažās receptēs minēts kartupeļu un burkānu pildījums, citās – tikai burkānu, citās – raudzēta kviešu mīkla, citās – pildījumam pievienota citrona miziņa vai kanēlis. Pavārgrāmatās laikā no 1980. līdz 1990. gadam nostiprinājās viena sklandraušu recepte, kurā nemainīgi ir rudzu mīklas pamatne, kartupeļu kārta un burkānu kārta.

Sklandrausis tiek uzskatīts par tradicionālu kurzemnieku ēdienu. Suiti to uzskata par savējo un dēvē arī par suitu rausi. Tomēr pastāv uzskats, ka sklandraušu cepšana Kurzemē un Zemgalē pārņemta no lībiešu tradicionālās virtuves, jo līdzīgus raušus gatavo arī citas somugru tautas, piemēram, somi un karēļi. Somijā tradicionālais “Karjalanpiirakka” (no somu valodas ’Karēlijas rausis vai pīrāgs’) ir radies 17. gs., un tas pazīstams arī Zviedrijā, Igaunijā un Krievijas ziemeļos. Šo laiviņas formas rudzu mīklas pīrāgu pilda ar miežu, griķu vai rīsu putru vai kartupeļu biezeni, izmanto arī citu dārzeņu biezeni – kāļu, burkānu, rāceņu, kāpostu vai sēņu. Mūsdienās karēļu pīrāgs ir nozīmīga somu nacionālās virtuves daļa, visbiežāk to pilda ar rīsu pildījumu, ko pārziež ar sviesta un sakapātas vārītas olas maisījumu.

Latviešu gadskārtu svētku svinēšanā sklandrauši ir nozīmīgs simbolisks ēdiens. Sklandrauša apaļā forma un dzeltenīgi oranžā krāsa attēlo sauli, un tādēļ šis ēdiens gatavots gadskārtu mielastiem. Sklandrauši lielākoties uzskatāmi par rudens saulgriežu (Pļaujas svētki, Jumja svētki, Apkūlības) ēdienu. Šie svētki iezīmē ražas novākšanas laika beigas. Tomēr sklandrauši ēsti arī Lieldienās un Līgo svētkos.

Kurzemes pusē ir saglabājušās sklandraušu cepšanas tradīcijas; tos cep mājās, un receptes bieži nodod no paaudzes paaudzē. Sklandrauši tiek celti galdā svētkos un svinīgos pasākumos, lai uzsvērtu suitu, lībiešu, kurzemnieku kulināro mantojumu, kas atšķiras no citiem Latvijas reģioniem. Sklandrauši ieguvuši popularitāti arī kā tūrisma produkts – Kurzemes apceļotāji tos var iegādāties vietējos tirdziņos, viesu namos ir iespēja piedalīties sklandraušu cepšanas darbnīcās un degustācijās.

Sklandrausis ir nozīmīga Kurzemes iedzīvotāju identitātes daļa, un nepieciešamību saglabāt tā autentisko pagatavošanas veidu atspoguļo fakts, ka produkta nosaukums ir aizsargāts. Sklandrausis ir pirmais Latvijas produkts, kas 2013. gadā ieguva Eiropas Savienības kvalitātes zīmi “Garantēta tradicionāla īpatnība”. Produktu nosaukumi ar šādu zīmi ir aizsargāti pret jebkādu neatļautu izmantošanu, atdarināšanu, ja tas maldina patērētāju, tādā veidā aizsargājot kāda produkta tradicionālās ražošanas metodes un receptes. Tirdzniecībā esošu produktu drīkst saukt par sklandrausi tikai tad, ja tas atbilst noteiktai receptei.