Latvijai raksturīga virtuve, ko nosaka Ziemeļaustrumeiropas klimats. Vēsturiski tā veidojusies zemnieku vidē, izmantojot pārtikā vietējo augu un dzīvnieku valsts produktus un cilvēku zināšanas un prasmes izejvielu ieguvē, audzēšanā un ēdienu gatavošanā.
Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā nodarbojās ar medībām un zveju, patērējot pārtikā medījuma gaļu (briežus, aļņus, mežacūkas), saldūdens un sālsūdens zivis, ogas, riekstus, sēklas, sēnes. Lopkopība tika ieviesta no 2. gs. p. m. ē. sākuma. Pirmie mājlopi bija govis, zirgi, cūkas, aitas un kazas. No 2. gs. p. m. ē. vidus audzēti parastie mieži, vēlāk divgraudu kvieši, prosa (sāre), lauka pupas, sējas zirņi, sējas auzas, parastie rudzi. Mūsu ēras 2. gs. sākumā sāka audzēt ēdamās lēcas, sējas kaņepes, sējas rāceņus, cigoriņus. Parastie griķi audzēti kopš 15. gs. Sākotnēji labība patērēta, vārot veselus graudus vai putras, un tikai kopš 10. gs., kad tika ieviestas rokas dzirnavas un maizes krāsnis, papildus cepta raudzēta miežu un rudzu maize.
Piena izmantošana uzturā sākās 1. gs. p. m. ē. Vērtīgākais piena produkts bija sviests, kas visā Eiropas ziemeļu daļā kļuva par vienu no galvenajām nodevu, tirgus un laupījumu precēm. Sviesta ilgāku uzglabāšanu veicināja Hanzas tirgotāju ievestā sāls. Parādījās arī no biezpiena gatavots skābpiena siers. Piens, sviests un siers izveidojās par būtisku godu un rituāla maltītes daļu latviešu tradīcijās. Krējums ilgstoši bija tikai sviesta ražošanas starpprodukts, tā patērēšana uzturā sākās ap 18. gs.
Tradicionālie dzērieni Latvijā ir ūdens, svaigas un raudzētas bērzu sulas, zāļu tējas, kuru lietojums nereti saistīts ar to ārstnieciskajām īpašībām. No reibinošajiem dzērieniem jau kopš akmens laikmeta ir patērēts raudzēts, ar ūdeni atšķaidīts medus. Reizē ar miežu audzēšanu ieviesās arī alus. 17. gs. otrajā pusē zemniekiem kļuva pieejams degvīns.
18. un 19. gs. mijā zemnieki sāka audzēt kartupeļus. Līdz 19. gs. vidum zemnieku saimniecības bija naturālas, pirka tikai sāli. Tradicionāli ēdienus vārīja, sālīja vai skābēja. Gaļu uzturā lietoja svētkos, ikdienā uzturs bija trūcīgs. Līdz tam dažādi jauninājumi ienāca lēni un pastarpinātā veidā caur muižām, kuru virtuve atspoguļoja vairāku Eiropas tautu kultūrvēsturiskās ietekmes. 19. gs. otrajā pusē zemnieki ieviesa plītis, sāka ēdienu cept. Pateicoties pavārgrāmatu un periodikā publicētu recepšu un ēdiena gatavošanas pamācībām, kungu virtuve parādījās zemnieku svētku galdā un tika pielāgota zemnieku tradīcijām un iespējām. Zemnieki sāka gatavot salātus, eļļas vietā pievienojot krējumu. Kopš 19. gs. beigām uzturā sāka lietot cukuru, parādījās saldie ēdieni: ogu un augļu ķīselis, debesmanna, buberts, cepumi, plātsmaizes, kūkas.
Zemeņu debesmanna.
