Šūnu teorija radīja vācu fiziologs Teodors Švans (Theodor Ambrose Hubert Schwann) un vācu botāniķis Matiass Šleidens (Matthias Jakob Schleiden), kuri norādīja, ka visi dzīvie organismi sastāv no šūnām, kas ir pamatvienības, un organisma augšana atkarīga no jaunu šūnu veidošanās un attīstības. Filoģenēzes un rekapitulācijas (embrioloģiskā paralēlisma) teoriju proponēja vācu dabaszinātnieks Ernsts Hekels (Ernst Heinrich Haeckel) 1866. gadā, norādot, ka ontoģenēze ir īsa un nepilnīga filoģenēzes rekapitulācija, proti, indivīds savā attīstībā iziet cauri posmiem, kas ir salīdzināmi ar tiem, kurus izgājuši tā priekšteči.
Iedzimtības hromosomu teorijas pamatu 20. gs. sākumā radīja amerikāņu ķirurgs un ģenētiķis Volters Satons (Walter Stanborough Sutton), norādot, ka hromosomas ir indivīda gēnu nesēji un ka mejozes laikā vecāku hromosomas apvienojas un apmainās ar savu ģenētisko materiālu. Gēnu teoriju 1926. gadā formulēja amerikāņu zoologs Tomass Morgans (Thomas Hunt Morgan), norādot, ka gēni ir atsevišķas iedzimtības vienības, atrodas kopā sasaistes grupās, kurās notiek alēļu, gēnu apmaiņa (cross-over), kas ietekmē to pašu pazīmi, pēc kuras bija iespējams radīt hromosomu kartes ar daudzu gēnu relatīvo atrašanās vietu. Par darbu ģenētikas jomā T. Morganam 1933. gadā tika piešķirta Nobela prēmija (Nobelpriset). Aiztures/saglabāšanas teoriju pamatoja britu biologs Gevins de Bīrs (Gavin De Beer). Pedomorfisma jēdziens nozīmē, ka nobrieduši pieaugušo organismi saglabā nenobriedušas priekšteču struktūras īpatnības, un pati teorija skaidro, ka atsevišķu sugu pārstāvju ķermeņu struktūras atbilst noteiktu tālu priekšteču līdzīgām/tādām pat struktūrām ar identiskām vai jau atšķirīgām funkcijām. G. de Bīrs izstrādāja arī mozaīkas evolūcijas teoriju, pamatojot to uz fosilā arheopteriksa ar rāpuļu un putnu pazīmēm izpēti un izskaidrojot gan putnu, gan rāpuļu iezīmju kombināciju.