Auditorijas un mediju sistēmas attiecības nav līdzvērtīgas, jo indivīdiem nav tiešas pieejas politiskajai, ekonomiskajai un citām sociālajām sistēmām, tāpēc nākas paļauties uz mediju sniegto informāciju. Indivīdi, vēloties sasniegt dažādus mērķus, kļūst atkarīgi no plašsaziņas medijiem, to sniegtās informācijas un mediju iespējām nodrošināt indivīdu mērķu sasniegšanu.
Teorijas autori Sandra Bola-Rokīča (Sandra Ball-Rokeach) un Melvins Deflērs (Melvin Lawrence DeFleur) uzskatīja, ka mediji un auditorijas jāpēta, ievērojot plašāku sociālās sistēmas kontekstu. Tā ir relacionāla teorija, kas, skaidrojot mediju efektus, analizē sociālu sistēmu, mediju un indivīdu savstarpējās attiecības. Šīs teorijas autori akcentē ‒ jo vairāk indivīds savu vajadzību piepildīšanā atkarīgs no medijiem, jo nozīmīgāka būs mediju loma indivīda dzīvē, tātad būs lielāka mediju ietekme uz konkrētu personu. S. Bolas-Rokīčas un M. Deflēra konceptuālajā modelī sabiedrība, mediji un auditorija savstarpējās mijiedarbības rezultātā ietekmē cits citu. Kā raksta teorijas izveidotāji, sabiedrība un mediji rada auditorijā kognitīvus, afektīvus (emocionālus) un uzvedības efektus.
Mediju sistēmas atkarības teorija izaugusi no mediju lietojuma un apmierinājuma teorijas. Tās uzmanības centrā ir sociālās krīzes un dažādi sabiedrības pārmaiņu procesi, kuru norise veicina daudz lielāku sabiedrību atkarību no mediju piedāvātās informācijas. Ar nedrošību, neziņu, svarīgas informācijas trūkumu vai tās pārbagātību saistītos laika periodos sabiedrības daudz lielākā mērā paļaujas uz medijiem un kļūst daudz vairāk atkarīgas no mediju ietekmes jeb mediju efektiem. Teorijā skaidrotas attiecības starp indivīdiem un medijiem, vērtējot tās sociālo procesu kontekstā. Teorijas izveidotāji izceļ varas faktorus šajās attiecībās. Mediju ietekmi un sabiedrības atkarību no medijiem teorija skaidro kā mainīgu, nevis stabilu.
Mediju sistēmas atkarības teorijas veidotāju skatījumā plašsaziņas mediju ietekme tiek realizēta, kontrolējot citu (indivīdu, grupu, sabiedrības) mērķu piepildīšanai nepieciešamus ekskluzīvus un ierobežotus informācijas resursus. Plašsaziņas mediju vara izpaužas ne tikai piekļuves zināšanām konstruēšanā, bet arī nosakot diskursa likumus, kas ietekmē zināšanu konstruēšanas un nozīmju veidošanas procesus. Tādējādi plašsaziņas mediju ietekme iegūst simbolisku spēku, jo sociālā realitāte un jo sevišķi sociālās pārmaiņas kļūst par šo varas attiecību produktu.
Atkarība no plašsaziņas medijiem veidojas, ja masu mediju sistēmai ir noteicošā kontrole pār ierobežotiem resursiem (piemēram, kontrole pār piekļuvi televīzijas ziņu auditorijai), kas ir svarīgi citiem sociāliem aktoriem (piemēram, nevalstiskām organizācijām vai politiskajā partijām), lai sasniegtu savus informācijas un komunikācijas mērķus (piemēram, izplatītu informāciju atbalstītāju mobilizēšanai). Šādas attiecības ir strukturāli asimetriskas (viena puse ir vairāk atkarīga no otras) vai simetriskas (aptuveni vienāda savstarpēja atkarība). Šīs attiecības teorijas veidotāji sīkāk skata četrās dimensijās: resursu tvērumā (mērķa sasniegšanai nepieciešamo resursu klāsts), mērķa tvērumā (iesaistīto informācijas un komunikācijas mērķu diapazons), mediju tvērumā (iesaistīto mediju kanālu diapazons) un intensitātē (nepieciešamo resursu pieejamība). Mediju atkarības attiecības ir visspēcīgākās, ja mediju lietotāji jūtas apdraudēti.
Mūsdienu mediju vides pētījumi parāda, ka indivīdu atkarība no plašsaziņas mediju sistēmas samazinās, lai gan tā joprojām ir nozīmīga. 21. gs. sākuma publiskās komunikācijas vidē indivīdi un auditorijas veido atkarības attiecības ar plašu tradicionālo un digitālo (sociālie mediji, video un audio straumēšanas servisi, ziņapmaiņas lietotnes u. c.) klāstu. Šajās attiecībās samazinās tradicionālo mediju ietekme, bet palielinās jaunu publiskās komunikācijas dalībnieku (piemēram, sociālo mediju) ietekme. Mūsdienās pētījumi, kuros izmantota šī teorija, analizē sabiedrības atkarību no interneta vai digitālajiem medijiem, kā arī atkarību no mediju kontrolētas diskusijas par būtiskiem jautājumiem (sabiedrības drošība, sabiedrības veselība, klimata pārmaiņas un citi).