Žerāra Ženeta teorijas kritika Raksturojot fokusēšanas veidus, Ž. Ženets nenošķīra subjektu–fokusētāju no fokusējamā objekta. Šo nošķīrumu piedāvāja Mīke Bāla (Mieke Bal). Subjekta/objekta nošķiršana fokusēšanas teorijas kontekstā ļauj precīzāk izvērtēt stāstītāja sniegtās informācijas ticamību atkarībā no tā, vai fokusētājs ir viens vai vairāki, tāpat izzinot arī atsevišķā fokusētāja attieksmi pret uztverto objektu. Tādējādi fokusēšana nosaka, vai lasītājs var uzticēties stāstītāja sniegtajai informācijai, vai ne. Ž. Ženets šo nošķīrumu uzskatīja par nevajadzīgu izvērsumu, kas sarežģī viņa izstrādāto jēdzienu sistēmu. M. Bālas veikto teorijas revīziju Ž. Ženets augstprātīgi raksturoja kā autores jaunradi, kam ar viņa atklājumiem nav tiešas saistības.
Tikpat strīdīgs ir Ž. Ženeta izdalītais nulles jeb auktoriālais fokusētājs. Ne vien pēc M. Bālas, bet arī pēc Šlomitas Rimonas-Kenanas (Shlomith Rimmon-Kenan) domām, ārējā fokusēšana Ž. Ženeta piedāvātajā sistēmā attiecināma uz uztveri, kas parāda ārējās pasaules reālijas un tādējādi ir saistīta ar uztverto objektu, nevis fokusētāju. Nulles fokusēšana pēc būtības ir ārējā fokusēšana, ja ņem vērā, ka stāstītājs zina vairāk nekā tēli, tātad raugās uz notikumiem un citiem tēliem no ārējas perspektīvas. Ž. Ženets šo fokusēšanas tipu nodalīja atsevišķi, jo nulles fokusēšanas gadījumā stāstītājs spēj ielūkoties arī tēlu iekšējā pasaulē, taču no ārējās fokusēšanas to atšķir tas, ka šāds stāstītājs ir klasificējams kā viszinošs. Pēc piesaukto kritiķu domām, nulles un ārējās fokusēšanas apvienošana vienā kategorijā nav konfliktā ar iekšējās fokusēšanas nosacījumiem, jo nulles fokusēšanā stāstītājs ar fokusēto objektu neidentificējas, kā tas ir iekšējās fokusēšanas gadījumā.
Iekšējās un ārējās fokusēšanas nošķiršana nav viennozīmīga, īpaši gadījumos, ja teksts satur vairākus stāstījuma līmeņus, turklāt fokusēšanas pozīcija šādā gadījumā var mainīties. Ja ietvara jeb primārais stāstījums veidots no iekšējas perspektīvas, tad iegulto stāstījumu līmenī tā jau būs ārējā fokusēšana. Iekšējās un ārējās fokusēšanas maiņa vienmēr ir klātesoša stāstījuma tekstos. Tā ir ideāli piemērota manipulēšanai ar lasītāju, kurš bieži nemana, ka informācija ir filtrēta caur tēla vai stāstītāja uztveri. Tā rezultātā lasītājs tēla sniegto subjektīvo informāciju var uzlūkot kā objektīvu, kuru sniedz objektīvs (detached) stāstītājs.
Īpaši sarežģīta stāstījuma analīzes kontekstā ir situācija, kad stāstītāja apziņa saplūst ar tēla uztveri un nav no tās nodalāma. Tāpēc stāstītājs vienmēr ir vairāk informēts par tēliem, pat ja fokusētais tēls ir viņš pats, un tas attiecas ne vien uz stāstījumu pirmajā, bet arī trešajā personā.
Visbiežāk fokusēšana ir saistīta ar konkrētu stāstījuma uzbūves daļu, kas var būt ļoti īsa, un nereti fokusētāji nav tik skaidri nodalāmi, kā to aprakstīja Ž. Ženets.
Lai iekšējo fokusēšanu nošķirtu no ārējās, Ž. Ženets ieteica ņemt vērā kritēriju, ko Rolāns Barts (Roland Barthes) izcēla savā definīcijā, raksturojot personas stāstījuma veidu, respektīvi, vai iespējams pārveidot attiecīgo stāstījuma fragmentu no trešās personas uz pirmo. Ja tas ir iespējams un situācija no tā nemainās, fokusēšana ir iekšēja, ja ne, – ārēja. Ž. Ženets gan brīdināja, ka, pārbaudot fokusētāja pozīciju, nevajadzētu jaukt fokusētāju ar stāstītāju, kuri paliek nošķirti arī pirmās personas stāstījumā gadījumos, kad abas instances ir sapludinātas vienā tēlā (izņēmums ir iekšējais monologs pirmās personas tagadnes formā).
Tomēr, pat ja tēls un pirmās personas stāstītājs sakrīt, atšķirība starp iekšējo un ārējo fokusēšanu saglabājas. Ja stāstošais “es” aplūko kaut ko, ko izdarījis pieredzošais “es” un ainu uztver stāstošais “es”, tad fokusēšana ir ārēja. Ja ainu uztver pieredzošais “es”, tad fokusēšana ir iekšēja.
Iekšējās un ārējās fokusēšanas nošķīrums nav atkarīgs no izmantotās gramatiskās personas. Fokusēšanas tipus nevajadzētu jaukt ar stāstītāju tipiem. Iekšējie un ārējie fokusētāji var gan iedziļināties lietās, gan uztvert tās virspusēji. Emociju novērošana, kognitīvas darbības un psiholoģiskas detaļas liecina par stāstītāja iedziļināšanos tēlā. Ja to uztver objektīvs stāstītājs, fokusēšana ir ārēja, ja uztvērējs ir tēls, tad – iekšēja.
