Silene (Sillene) – zemgaļu zeme, kas minēta 1254. gadā Upmales un Zemgales dalīšanas līgumā starp Rīgas arhibīskapu, Vācu ordeni Livonijā un Rīgas domkapitulu. 

Pilskalnu kā iespējamo zemgaļu 13. gs. Silenes pils vietu 1892. gadā atzīmējis Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein). Silakalns minēts arī Karla fon Lēvisa of Menāra (Karl von Löwis of Menar) Latvijas pilskalnu leksikonā, tomēr pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš Silakalnu par pilskalnu neatzina. Pilskalnu 1966. gadā apmeklēja zemgaļu pētnieks arheologs Māris Atgāzis, atzīmējot, ka tas apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā. 1991. gadā Gints Skutāns izvirzīja hipotēzi par Silakalnu kā zemgaļu 13. gs. Sidrabenes pilsvietu. Pēc jaunākiem pētījumiem tiek apšaubīta Silakalna saistība ar Silenes zemes centru. Lietuviešu arheologs Toms Baranausks (Tomas Baranauskas) 2010. gada publikācijā to identificēja ar Šilēnu pilskalnu Šauļu rajona Kuršēnu pagastā. Paliek neatbildēti jautājumi: kura pils atradusies Augstajā kalnā, un pie kuras zemes tā pieder – Tērvetes, Žagares vai tomēr Silenes.

Teika stāsta, ka zem lielā, ar kokiem apaugušā Silakalna guļ nogrimusi pils. To augšāmcelt var tikai tas, kurš ir ļoti drošsirdīgs. Reiz kāds puisis gribējis to darīt. Viņam trīs reizes neatskatoties bija jāapiet ap kalnu. Divas reizes ap kalnu gan apgājis, bet trešo reizi neizturējis – uznākušas tādas bailes, ka no tām nomiris uz vietas. Tā nu vairs neviens uzcelt veco pili nav mēģinājis. 

Silakalns ir ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā orientēts apmēram 20 m augsts kalns. Austrumos un ziemeļu pusē tas norobežots ar gravu un aptuveni 1 m augstu valni. Pilskalna plakuma garums ir aptuveni 50 m, platums 20–30 m. Dienvidu  un rietumu pusē pilskalnu ieskauj Bebru purvs, kas padara to nepieejamu šajā virzienā. Kultūrslānis plakumā un nogāzē ir vairāk kā 1 m biezs. Uz austrumiem no pilskalna atradušās divas nocietinātas priekšpilis. Pilskalna stāvā rietumu puses nogāze pamazām nobrūk.

Uz austrumiem no pilskalna atrodas divas nocietinātas priekšpiļu vietas. Pirmo priekšpili no pilskalna atdala grāvis, starp pirmo un otro priekšpili ir grāvis un valnis, kurš ziemeļu pusē ir paralēls pilskalna grāvim. Otro priekšpili ziemeļu, austrumu un dienvidu pusē norobežo grāvis ar valni. Šie nocietinājumi tieši nepieslēdzas pirmās priekšpils nocietinājumiem. Kultūrslānis abās priekšpilīs ir mazāk izteikts nekā pilskalnā. 

Arheoloģiskie izrakumi pilskalnā nav veikti, tomēr pēc atsevišķiem savrupatradumiem var spriest par tā apdzīvotības laiku. Pilskalna valnī atrastas ogles un švīkātās keramikas lauska, kas raksturīga 1. gadu tūkstotim p. m. ē. Atrastās ripas keramikas lauskas liecina, ka pilskalnu var attiecināt uz vēlo dzelzs laikmetu (iespē­jams, 13. gs.) un uzskatīt to par kādu lielāku zemgaļu centru, iespējams, Sileni. Bezripas keramikas lauskas liecina, ka pilskalns varētu būt apdzīvots arī agrāk. Tam ir divas priekšpilis ar spēcīgi veidotu, izteiktu nocietinājumu sistēmu. Silakalns ir ierindojams starp visspēcīgāk nocietinātiem pilskalniem Zemgalē, kas ir ievērojami objekti zemgaļu vēstures un materiālās kultūras pētniecībā. Turpmākie pētījumi nepieciešami, lai noskaidrotu pilskalna vēsturisko nosaukumu un tā lomu zemgaļu vēsturē. 

Sakarā ar pilskalna atrašanos nomaļā vietā un tālu no lielākiem ceļiem, tas nav populārs tūristu apskates objekts. Pilskalns atrodas dziļi mežā – purvainā apvidū. Ņemot vērā pilskalna spēcīgo nocietinājuma sistēmu, baltu vēstures interesentiem tas uzlūkojams kā interesants zemgaļu kultūras objekts.