Pilskalns, domājams, saistāms ar 1231. gadā Romas pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna (vācu Baldwin von Alna, franču Baudoin d’Aulne) un kuršu miera līgumā minēto Popes ciemu (Popen).

Popes pilskalnu 1868. gada vasarā apsekoja mācītājs Augusts fon Raizons (August von Raison), kura ziņojumu par to nolasīja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē 04.06.1869. A. fon Raizons atzīmē, ka pilskalns vienkārši izveidots, tā grāvis, domājams, aizarts, bet ziemeļaustrumos pilskalnam atrodas īpatnējs, iespējams, mākslīgi veidots vaļņveidīgs uzbērums. Informāciju par Popes pilskalnu A. fon Raizons sniedza arī ievērojamākajam 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājam Augustam Bīlenšteinam (August Bielenstein), kurš to publicēja 1869. gadā, bet pats to nebija apsekojis. A. Bīlenšteins min arī kādu Zeltiņkalnu uz rietumiem no pilskalna, kur esot atrasti cilvēku galvaskausi, jostas, gredzeni un citas rotaslietas.

Popes pilskalnu jau 1863. gadā bija apsekojis arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības rakstvedis, mākslinieks Jūliuss Johans Dērings (Julius Johann Döring), viesodamies pie muižas īpašnieka Karla fon Bēra (Karl von Behr), kurš zinājis nostāstus, ka kalnā kādreiz bijusi pagānu pils, bet 16. gs. šeit atradies sieviešu klosteris, ko nopostījuši zviedri. 18. gs. otrajā pusē pēc barona K. fon Bēra vectēva norādījuma kalnā esot veikti izrakumi, kuros atrastas 12 mazas apustuļu sudraba statujas, kas dāvinātas Kretingas katoļu baznīcai. 1870. gadā J. Dērings pilskalnu apsekoja atkārtoti, atzina to par īstu pilskalnu un norādīja, ka tajā joprojām aug liela liepa, saredzama arī kādreizējās akas vieta, kas gan aizbērta ķieģeļiem. Uz ziemeļaustrumiem no pilskalna esošos vaļņus atzina par ģeoloģiskiem veidojumiem, norādot, ka, ja tajos arī iespējamas senu apbedījumu pazīmes, tās neliecina par veidojumu mākslīgu izcelsmi.

20.05.1923. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmējis, ka pilskalna nogāzes dabīgi stāvas un tikai austrumu malā to norobežo valnis, bet agrāk aprakstos minētās akas paliekas vairs nav saskatāmas. Jau 1925. gadā Popes pilskalns ar Nr. 94 iekļauts Pieminekļu valdes veidotajā valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 1941. gadā pilskalnu apsekoja toreizējā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš minējis tā plakumā augošo Dižliepu (Upuru liepu) un riņķveidīgi ap to izvietotos akmeņus. Pilskalns toreiz izmantots kā dažādu sarīkojumu vieta. 20. gs. 60. gadu vidū pilskalnu nedaudz postījusi tam pāri ierīkotā mototrase, bet liepa pēc ilggadējās Ventspils muzeja fondu glabātājas Ingrīdas Štrumfas ziņām nolauzta 1975. gada vētrā. Pilskalna aizsardzības stāvokli kopš 20. gs. 80. gadiem vairākkārt pārbaudījuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki. 2017. gadā arheoloģes Ingas Doniņas vadībā pilskalnā veikti nelieli pārbaudes izrakumi.

Par Popes pilskalnu piefiksēts samērā daudz teiku un nostāstu. Senākās no tām pēc Popes muižas bijušo īpašnieku, baronu fon Bēru dzimtas pārstāvju atmiņām 19. gs. otrajā pusē pierakstījis J. Dērings. Pirmkārt, tās ir ziņas, ka kalnā nogrimusi pagānu pils, bet vēlāk, kopš 16. gs., šeit atradusies koka būve – sieviešu klosteris, ko nopostījuši zviedri 17. gs. otrajā pusē vai 18. gs. sākumā. J. Dērings pierakstījis arī teiku par mazu, vecu vīru, kurš redzēts pilskalnā, staigājot ar diviem sudraba svečturiem rokās un vaimanājot. 20. gs. pierakstītas teikas par kalnā nogrimušo pili un caurumu, no kura nākuši dūmi, tādēļ muižnieki to likuši aizmūrēt. Fiksēts arī pilnībā pretējs nostāsts – barons licis pili caur skursteņiem atrakt, bet, cik strādnieki dienā atrakuši, tik naktī divi melni suņi aizrakuši, un pils palikusi neatrakta. E. Brastiņš minējis nostāstus, ka caurumos mesti akmeņi, kas ilgi krituši, un kādreiz pat ielaists virvē iesiets kaķis, kas pazudis. Nostāsti arī par to, ka nogrimušajā pilī dzīvojot spoki un jodi, kas ēdot cilvēkus, un vispār kalnā daudz cilvēku esot nositušies. Viena teika vēsta par pilskalnā aizmigušu sievu, kurai kāds vecītis licis ņemt dziesmu grāmatu, dziedāt trīs pantus un iet kalnam apkārt pret sauli un ne no kā nebaidīties. Kad sieva sākusi dziedāt, kalnā sācis rībēt, viņa nobijusies un pametusi visu dziedāšanu. 

Popes pilskalns ierīkots abrazīvās kraujas malā esoša zemes ragā, kam no dabas stāvas trīs nogāzes, bet austrumu pusē tā plakums norobežots ar ap 30 m garu un 1,5–3 m augstu valni, gar kura dienvidu galu vedusi uzeja. Plakums (45 x 30 m) ir līdzens, ar diviem dabiskiem izvirzījumiem rietumu malā. Līdz 20. gs. 70. gadiem plakumā augusi Dižliepa (Upurliepa), ir saglabājušās ap to izveidotā akmeņu riņķa paliekas. Pa pilskalna ziemeļrietumu nogāzi uz plakumu ved taciņa. 2019. gadā pilskalnā un tā tuvākajā apkārtnē izcirsti nokaltušie un ainaviski mazvērtīgie koki un krūmi. Mūsdienās ar atsevišķiem kokiem apaugušas tikai kalna nogāzes un plakuma malas, bet pats plakums un valnis brīvs no apauguma. 

Popes pilskalns arheoloģiski līdz šim plašāk nav pētīts, izņemot 2017. gadā I. Doniņas vadībā 15 vietās veiktos zondējumus, kuros konstatēts ne visai intensīvs, 0,2–0,4 m biezs kultūrslānis. Kādi precīzāk datējami atradumi nav iegūti, tomēr apstāklis, ka Pope minēta 13. gs. rakstītajos avotos, un pilskalna apkārtnē fiksētās arheoloģiskās liecības ļauj izteikt hipotēzi, ka tam var būt samērā nozīmīga loma Ziemeļkurzemes vēlā dzelzs laikmeta beigu posma un agro viduslaiku etniskās vēstures un kuršu izplatības pētniecībā.

Jau A. Bīlenšteins pieminējis 1,5 verstis (1,6 km) uz rietumiem no pilskalna esošo Zeltiņu kalnu, kurā esot atrasti cilvēku galvaskausi, jostas, sprādzes, gredzeni un citas rotaslietas. Atklāts paliek jautājums, vai šajā gadījumā nav domāts Zeltiņkalns, kas atrodas ļoti tuvu vietai, kur 04.1998. “Lazdu” saimniecības sakņu dārzā māju saimnieks atrada vairākas senlietas (zobenu maksts uzgaļi, iedzītņa šķēpa gals u. c.), kas tika nodotas Ventspils muzejam. Apsekojot atradumu vietu dabā (tā atrodas ap 1 km uz dienvidrietumiem pilskalnam), tika konstatētas vēl vairākas pazīmes (dedzinātu senlietu un kalcinētu kaulu fragmenti, bronzas sakusumi), kas liecināja, ka šeit atrodas kuršu ugunskapi. 1999. gadā arheologa Mārtiņa Lūsēna vadībā šeit ap 100 m² platībā tika veikti pārbaudes izrakumi, kuros kopumā atklāti seši ugunskapi. Kapa bedres iezīmējās 25–40 cm dziļumā zem aramkārtas kā ogļaini, degušas zemes pildīti, 4–6 m² lieli neregulāri plankumi. Kā kapu piedevas sieviešu apbedījumos līdzi dotas bronzas lentveida aproces, gredzeni, dažāda veida pakavsakatas un riņķasaktas, spirālīšu un važiņu rotu sastāvdaļas, kā arī naži un īleni. Izrakumu vadītājs īpaši atzīmējis vīriešu dubultapbedījumu (6. kaps), kurā atradās divi divasmeņu zobeni, 10 iedzītņa un uzmavas šķēpu gali, sešas izkaptis, svariņu komplekts, dzelzs slēdzene, kā arī vairāki dzelzs un bronzas pieši. Analizējot apbedījumu senlietas, secināms, ka aktīvākais kapulauka izmantošanas laiks bijis 13. gs., bet iespējams, ka tas ticis izmantots arī 14. gs. pirmajā pusē un tajā apbedīti Popes pilskalna un tā tuvākās apkārtnes iemītnieki. Pārējie Popes pagastā esošie zināmie senkapi un viduslaiku kapsētas atrodas vairākus kilometrus tālāk no pilskalna.

Pilskalns sabiedrībai ir pieejams, tas atrodas netālu no Popes centra, no tā paveras plašs skats uz apkārtni vairāku kilometru attālumā, tādēļ tas ir pietiekami interesants objekts gan tūristiem, gan dažādu brīvdabas sarīkojumu un seno rituālu cienītājiem.