Brūkleņu suga pieder Vaccinium ģintij, ēriku (Ericaceae) dzimtai, viršu (Ericales) rindai, divdīgļlapju (Magnoliopsida) klasei, segsēkļu (Magnoliophyta) nodalījumam, augu (Plantae) valstij.

Brūklenēm radniecīgās apakšsugas:

1. Vaccinium vitis-idaea ssp. minus (Lodd.) Hultén.
2. Vaccinium vitis-idaea var. minus Lodd.
3. Vaccinium vitis-idaea var. punctatum Moench.

Brūklene ir līdz 30 cm augsts mūžzaļš, daudzgadīgs krūms. Brūkleņu stīgas ir zaļganīgi bālas; spīdīgi zaļas, eliptiskas formas lapas (5–27 mm garas un 3–12 mm platas uz 0,5–3 mm kātiņa) izkārtotas pa pāriem gar stumbru. Lapu apakšpuse ir bāli zaļa. Augs zied maijā un jūnijā ar baltiem zvanveida ziediem, kuru kauslapas pie pamatnes ir iesārtas. Brūkleņu ogas nogatavojas jūlijā un augustā. Tās ir spīdīgas un spilgti sarkanā krāsā.

Latvijā ir sastopamas ogas, kas pēc izskata ir līdzīgas brūklenēm, – mūžzaļā miltene (Arctostaphylos uva-ursi). Šī oga, līdzīgi kā brūklenes, veido ogu kopas. Tām ir brūklenēm ļoti līdzīgas lapas un sarkanas ogas. Milteņu lapas ir sīkākas, un to blīvums uz stīgām ir lielāks. Ogas ir ēdamas, cilvēkam nekaitīgas. Svaigām ogām praktiski nav garšas. Tām ir rūgti salda garša un miltaina konsistence. Ogas izžāvējot, rūgtums pazūd un tās kļūst ievērojami saldākas. Miltenes nereti aug kopā ar brūklenēm, bet dominējošā suga gandrīz vienmēr ir brūklenes.

Brūklenes ir plaši izplatītas Ziemeļu puslodē – tās ir bieži sastopamas Eirāzijas un Ziemeļamerikas mežos. Šīs ogas ir īpaši svarīgas Skandināvijā un Krievijā, kur tās tiek izmantotas gan pārtikā, gan tradicionālajā medicīnā. Brūklenes visbiežāk aug sausos vai vidēji mitros priežu mežos, pārejas purvos. Tās dod priekšroku skābai, ar barības vielām nabadzīgai augsnei – kultivējot šis ogas, tiek rekomendēts lietot bezhlorīdu mēslojumu ar paaugstinātu magnija saturu. Minerālvielu mēslojums ar augstu barības vielu koncentrāciju samazina iegūstamo ražu. Brūklenes aug skrajos priežu mežos (tām patīk daļēji noēnotas vietas). Latvijā brūklenes bieži sastopamas mežmalu grāvju tuvumā. Brūklenes ir vienīgās savvaļas Vaccinium ģints ogas, kas tiek kultivētas.

Brūkleņu lapas un ogas plaši tiek izmantotas tradicionālajā jeb tautas medicīnā. Brūklenes un to lapas tiek lietotas, lai ārstētu urīnceļu iekaisumus vai to slimības. Tradicionālajā Ķīnas medicīnā brūklenes ir aprakstītās kā bagātīgs arbutīna, epikatehīna, proantocianidīna (B-tipa) un citu vērtīgu vielu avots. Tautas medicīnā brūkleņu lapām tiek piedēvētas antiseptiskas, urīndzenošas, drudzi samazinošas, pretiekaisuma īpašības, savukārt ogas spēj samazināt diabēta izraisītus simptomus, pateicoties to iedarbībai uz glikozes metabolismu, samazināt zarnu un kuņģa iekaisumu, aknu slimības, augstu asinsspiedienu, acu slimības, reimatismu, dažāda veida bakteriālas ādas slimības.

Brūklenēs ir atklāts plašs bioloģiski aktīvo vielu spektrs. Galvenās brūklenēs atrodamās vielu grupas ir kumarīni, flavonoīdi, antocianidīni, proantocianidīni, hidroksikanēļskābes, stilbēni, saponīni, fenilpropanoīdi.

Pētījumos par brūkleņu un to ekstraktu saturu, kā arī farmakoloģisko pielietojumu ir pierādītas dažāda veida aktivitātes: pretiekaisuma, antibakteriāla, pretvīrusu, antioksidatīva, neiroprotektīva, hipoglikēmiska un citas. Līdzīgi kā citām Vaccinium ģints ogām, arī brūklenēm piemīt īpaši augsta brīvo radikāļu saistīšanas spēja, kas nodrošina šūnu aizsardzību no oksidatīvā stresa un tā izraisītām izmaiņām. Brūkleņu patēriņš uzturā nodrošina labvēlīgu zarnu mikrobioma uzturēšanu. Brūklenēs esošās vielas labvēlīgi ietekmē dažādu enzīmu darbību, kas nodrošina cukura līmeņa regulāciju un lipīdu metabolismu. Kā galvenās aktīvās vielas tradicionālajā medicīnā tiek pieminēti fenilpropanoīdi, bet, ņemot vērā jaunākos pētījumus, ir pierādīts, ka pozitīvu efektu uz cilvēka organismu nodrošina arī citas vielu grupas vai šo vielu mijiedarbība, kuras efektivitāte brūklenēs un to produktos nav plaši izpētīta. Pētījumos visbiežāk tiek izmantotas in vitro metodes, kas nevar nodrošināt pilnīgu priekšstatu par brūkleņu iedarbību uz visu organismu. Brūkleņu plašā izmantojamība dažādu valstu tradicionālajā medicīnā liecina par to efektivitāti un potenciālu mūsdienu dzīvesstila izraisītu slimību ārstēšanai un profilaksei – joprojām tiek pētītas gan brūkleņu ogas, gan lapas.

Ogas tiek plaši izmantotas ievārījumu, sulu, alkoholisko dzērienu (liķieri, kokteiļi), konditorejas izstrādājumu un saldumu pagatavošanā. Skandināvijā brūklenes tiek ievāktas komerciāli un kultivētas – brūkleņu ievārījums tiek lietots kā piedeva tradicionālajiem gaļas ēdieniem. Ogu ievākšana salīdzinājumā ar parastajām mellenēm vai dzērvenēm ir vienkāršāka, jo brūkleņu ogas izkārtotas stīgu galos un uz katras stīgas atrodas vairākas ogas. Ogas ir stingras, līdz ar to tās var ievākt mehāniski – uzglabāšana un transportēšana ir vienkāršāka. Brūklenēs ir atrodami dabiski konservanti – piemēram, benzoskābe, kas nodrošina brūkleņu produktu ilgāku saglabāšanos, tiem nepievienojot pārmērīgi daudz cukura. Brūklenes tiek uzskatītas par superaugli (angļu superfruit), kam piemīt izcilas spējas cilvēka veselības stāvokļa uzlabošanā, tai skaitā svara kontrolē.

Brūklenes ir plaši izplatītas visā Ziemeļu puslodē un nepieder pie apdraudētām sugām. Brūklenes veido stabilas, homogēnas populācijas visā Latvijas teritorijā.

Brūklenēm nav invazīvas vai aizsargājamas sugas statuss.

Kopumā brūkleņu lietošana tiek uzskatīta par drošu un nekaitīgu. Lietojot uzturā pārmērīgi daudz brūkleņu vai to produktus (piemēram, sulu, ekstraktus), var rasties aknu kairinājums, anēmija vai nespēks to augstās hidrohinona koncentrācijas dēļ.